Divi sapņi, divas dāvanas.
Posted on 2009.10.28 at 16:50
1. Sapnis - redzēts naktī uz dzimšanas dienu.
Pirmā aina atnāca uzreiz pēc iemigšanas, kas pienāca neparasti strauji.
Esmu plašā dārzā, kas, pēc sajūtām spriežot, ir apaļas formas, bet robežas tam neredzu. Daudz balti ziedošu krūmu, liliju, nelielu bērziņu un vītolu. Kokiem jau ir dzeltenas lapas. Nedzirdu putnu balsis, tikai sīku, smalku džinkstoņu, kas rodas koku lapām krītot pret zemi. Tās ir no smalka, plāna, zeltaina un sudrabaina metāla, meistarīgi izkaltas kā īstas. Lēns, silts vējš. Dodos pa balti bruģētu taciņu arvien dziļāk dārzā, kur jau augstāki bērzi un vītoli aug ciešā lokā ap baltu, apaļas formas marmora paaugstinājumu - paliekām no senāk vesela marmora paviljoniņa. Uz tā, cieši kopā saliktām kājām, sāņus izliektu, visai tīkami distrofisku torsu un uz sāniem izstieptām, atplestām rokām stāv Rītazvaigzne. Viņš ir starojoši balts, sudrabainie mati daļēji aizsedz seju, spārni nolaisti un skar zemi. Acis ir gandrīz aizvērtas un melnas, bet nevar nesajust, ka skatienu viņš ir caururbjoši pievērsis man. Dzirdu viņa balsi, jeb, pareizāk sakot, balsis - tūkstoš dažādās intonācijās viņš mani uzrunā, stāsta par neatminamu pagātni, par cilvēci un cilvēcību - un arī par to, ka ar šo dzimšanas dienu manā dzīvē noslēgšoties liels cikls, kā sakarā viņš vēlas man ko uzdāvināt. Viņa lūpas runājot nekustas, lai arī ir pavērtas, tā vietā katras nokritušās lapas dzinkstoņa ir sanoši dziedošs vārds, un balsis neplūst no viņa, bet no visa dārza, kas ap mums. Speru soli tuvāk, bet tajā brīdī saceļas spēcīgs vējš un vītolzari, tā šūpoti, aizklāj Rītazvaigzni manām acīm. Kad vējš norimst, viņa tur vairs nav un dārzs lēnām apklust, bet es pati it kā aizmiegu sapņa apziņā.
Pēc mirkļa melnuma (kas, šķiet, ir ildzis pāris stundas) atveru acis Rītazvaigznes Sarkanajā istabā. Viņa tur nav, to sajūtu uzreiz, bet jau redzu savu dāvanu - viņa tumšvioletajā gultā guļ jauna, bāla melnmate, pārklāta ar stīvu, puscaurspīdīgi sudrabainu audumu. Telpā spēcīgi smaržo pēc svaigām asinīm. Atpazīstu melnmatē tēlu no kāda senāka sapņa - tā ir vampīre, ko savulaik esmu prātā radījusi un izlolojusi, tieši mirklī, kad par vampīru padarīta, vien jāsagaida viņas atmošanās jaunajā būtībā. Lēnām riņķoju pa istabu, ar pirkstu galiem skaru gan gultas pārsegu un baldahīnu, gan ozolkoka galdu, uz kura stāv smagnējs kristāla kauss ar tumšu asiņu paliekām, gan tumšsarkanos aizkarus. Grīda ir klāta ar mīkstu, sarkanu paklāju, kurš slāpē manu soļu skaņas; pie sienām - augsti plaukti, pilni ar grāmatām. Jūtu asinis sev pie lūpām un zinu - mana dāvana ir tas, ka šis sapņu tēls ir ticis tikai priekš manis vienas padarīts īsts, radīts ārpus maniem sapņiem un apveltīts ar spēju attīstīties patstāvīgi, sākt ceļot pa citiem sapņiem, citām pasaulēm, uzrunāt un iedvesmot citus cilvēkus; Un sapņotājam tā ir viena no skaistākajām dāvanām, ko saņemt. Patiesība vai nē, tas jebkurā gadījumā bija patīkami.
2. Sapnis - pirms divām naktīm piedzīvots.
Sapnis sākās ar apziņu, ka Loki (ja kāds nezin šo skandināvu dievu, var palasīt šeit - http://en.wikipedia.org/wiki/Loki - bet īsumā un latviski - uguns, pārmaiņu, viltības dievs, kas reiz vadīs notikumus Dievu Mijkrēšļa, Ragnaroka laikā) ir pieņēmis mani par savu meitu, jo esmu viņam to lūgusi pēc sava tēva nāves - lai tēvišķs atbalsts joprojām būtu pieejams. Lai nostiprinātu jaunās saites, viņš vēlas, lai es iepazītos ar viņa brāli - atkāpe no skandināvu mitoloģijas gan sanāk pamatīga, bet idejiski viņi tik tiešām ir līdzīgi, jo raugi, viņa brālis šai sapnī bija rakstnieka Lovkrafta izstrādātajā mītiskajā sistēmā sastopamais dievs Nyarlathotep (http://en.wikipedia.org/wiki/Nyarlatho
Kopā ar diviem draugiem devos uz namu, kas man bija norādīts kā vieta, kur satikšu sava jauniegūtā tēva brāli. Tas bija neliels, patīkams namiņš ar lieliem logiem un ļoti daudziem istabas augiem, celts zaļa dārza vidū, kurā gan nebija koku, toties bija daudz sīku un lielāku upīšu, kas ap māju vērpās savdabīgā, spilgti zilā labirintā. Apmetāmies tur, sarunājāmies šo un to, gaidījām, kad pēkšņi mājā ielauzās man nezināmas izcelsmes specvienība, kuras vadītājs - visai jauns vīrietis ar īsiem, tomēr kupliem, melniem matiem - ar šaujamieroci piespieda mūs nomesties uz ceļiem un rokas pacelt virs galvas. Uz jautājumiem, kas notiek, viņš lika palikt klusiem un izmeta, ka cilvēks, kas pie mums dodas, ir augstas klases noziedzinieks, kas nodarbojas ar narkotiku un ieroču tirdzniecību, un es tikšot izmantota kā ēsma, lai viņu sagūstītu. Man tas likās augstākajā mērā muļķīgi, kā arī, es gribēju pēc iespējas ātrāk izkļūt no tik neērtas situācijas, tāpēc īsi un pēc iespējas laipnāk paskaidroju, ka šāda rīcība būtu bezjēdzīga, ņemot vērā, ka viņš ir nevis cilvēks, bet dievs, pie tam, ievērojot, kāds tieši dievs viņš ir, viņu pašu interesēs būtu bēgt, ko kājas nes, nevis mēģināt viņu sadusmot. Specvienības vadītājs nokliedzās, lai es paliekot klusu. Mani tas neapmierināja un es, gribot vēlreiz to paskaidrot, kā arī to, ka viņš nevis tirgo kaitīgo, bet vienkārši sēj to
cilvēku prātos un cilvēku pašu ziņā ir lemt, ko ar to iesākt, iekārtojos ērtāk savā piespiedu pozīcijā, lai nu kā, cilvēks to pārprata un ielaida skapjos aiz manis brīdinājuma zalvi. Nesavaldīgā rīcība mani izbiedēja un es pie sevis vēlējos, kaut mans tēvocis pēc iespējas ātrāk ierastos un kaut vai nokārtotu visu pa savai gaumei, tomēr nokārtotu, kad pēkšņi dzirdēju viņa balsi, lēni plūstošu, pašapmierināti mierīgu - sevī, nevis kaut kur tuvumā. Viņš teica, lai es nepavisam neraizējoties, jo viņš jau esot klāt. Tai brīdī jutu, ka mani muskuļi saspringst un es zvērīgi pasmaidu, bet skatiens kļūst melns - bet, kas notika tālāk, nezinu, jo apziņa aptumšojās.
Pamodos sapnī jau atkal pēc laika, kas šķita vismaz pāris stundas, guļot uz grīdas līdzās vienam no saviem draugiem. Ap mums bija uguns aplis no pilnībā izšķaidītām mēbelēm, arī māja bija vienkārši saplosīta, bet ārā bija mirdzoši saulaina diena un likās, ka vējš ir aizpūtis visu traucējošo, tikai daži asins pleķi liecināja, ka noticis ir kas cits. Draugs man teica, ka būtu jāapskatās, vai zem degošo gruvešu kaudzēm nav palicis kāds starp dzīvajiem, bet es svešādā balsī atbildēju, ka, ja arī būtu, tad viņš tik un tā būtu tādā stāvoklī, ka būtu aiz žēlastības jānogalina, lai nu kā, jēgas no tā neesot, jo tāpat visi, kas nonākuši ugunī, no tās arī reiz atgriežas it kā nebūtu skarti, tikai skatiens mainās. Pēc šiem vārdiem sajutu, ka Nyarlathotep nu ir prom, visai cilvēcīgi iepriecināts, ka mani ir redzējis un pieņēmis ģimenē, un kā caur miglu atminējos, kā viņš, melns un stalts, bez sejas, man atslēdzoties ir notīrījis asinis no manām rokām un apklājis mani ar melnu, dīvainā kārtā, metāliski spīdošu segu, kas nu sildīja manus plecus.
Dienā pēc sapņa, apskatot mājas lapu www.astrologi.lv, intereses pēc ieskatījos Mēness kalendārā, kurā minētas arī katras nakts vadošās sapņu nozīmes. Īpatnēja sakritība, par kuru pasmējos un kas saista šīs nozīmes ar manu sapni par Nyarlathotep -
"Dažkārt norāda uz saikni ar dzimtu."
Pirmā aina atnāca uzreiz pēc iemigšanas, kas pienāca neparasti strauji.
Esmu plašā dārzā, kas, pēc sajūtām spriežot, ir apaļas formas, bet robežas tam neredzu. Daudz balti ziedošu krūmu, liliju, nelielu bērziņu un vītolu. Kokiem jau ir dzeltenas lapas. Nedzirdu putnu balsis, tikai sīku, smalku džinkstoņu, kas rodas koku lapām krītot pret zemi. Tās ir no smalka, plāna, zeltaina un sudrabaina metāla, meistarīgi izkaltas kā īstas. Lēns, silts vējš. Dodos pa balti bruģētu taciņu arvien dziļāk dārzā, kur jau augstāki bērzi un vītoli aug ciešā lokā ap baltu, apaļas formas marmora paaugstinājumu - paliekām no senāk vesela marmora paviljoniņa. Uz tā, cieši kopā saliktām kājām, sāņus izliektu, visai tīkami distrofisku torsu un uz sāniem izstieptām, atplestām rokām stāv Rītazvaigzne. Viņš ir starojoši balts, sudrabainie mati daļēji aizsedz seju, spārni nolaisti un skar zemi. Acis ir gandrīz aizvērtas un melnas, bet nevar nesajust, ka skatienu viņš ir caururbjoši pievērsis man. Dzirdu viņa balsi, jeb, pareizāk sakot, balsis - tūkstoš dažādās intonācijās viņš mani uzrunā, stāsta par neatminamu pagātni, par cilvēci un cilvēcību - un arī par to, ka ar šo dzimšanas dienu manā dzīvē noslēgšoties liels cikls, kā sakarā viņš vēlas man ko uzdāvināt. Viņa lūpas runājot nekustas, lai arī ir pavērtas, tā vietā katras nokritušās lapas dzinkstoņa ir sanoši dziedošs vārds, un balsis neplūst no viņa, bet no visa dārza, kas ap mums. Speru soli tuvāk, bet tajā brīdī saceļas spēcīgs vējš un vītolzari, tā šūpoti, aizklāj Rītazvaigzni manām acīm. Kad vējš norimst, viņa tur vairs nav un dārzs lēnām apklust, bet es pati it kā aizmiegu sapņa apziņā.
Pēc mirkļa melnuma (kas, šķiet, ir ildzis pāris stundas) atveru acis Rītazvaigznes Sarkanajā istabā. Viņa tur nav, to sajūtu uzreiz, bet jau redzu savu dāvanu - viņa tumšvioletajā gultā guļ jauna, bāla melnmate, pārklāta ar stīvu, puscaurspīdīgi sudrabainu audumu. Telpā spēcīgi smaržo pēc svaigām asinīm. Atpazīstu melnmatē tēlu no kāda senāka sapņa - tā ir vampīre, ko savulaik esmu prātā radījusi un izlolojusi, tieši mirklī, kad par vampīru padarīta, vien jāsagaida viņas atmošanās jaunajā būtībā. Lēnām riņķoju pa istabu, ar pirkstu galiem skaru gan gultas pārsegu un baldahīnu, gan ozolkoka galdu, uz kura stāv smagnējs kristāla kauss ar tumšu asiņu paliekām, gan tumšsarkanos aizkarus. Grīda ir klāta ar mīkstu, sarkanu paklāju, kurš slāpē manu soļu skaņas; pie sienām - augsti plaukti, pilni ar grāmatām. Jūtu asinis sev pie lūpām un zinu - mana dāvana ir tas, ka šis sapņu tēls ir ticis tikai priekš manis vienas padarīts īsts, radīts ārpus maniem sapņiem un apveltīts ar spēju attīstīties patstāvīgi, sākt ceļot pa citiem sapņiem, citām pasaulēm, uzrunāt un iedvesmot citus cilvēkus; Un sapņotājam tā ir viena no skaistākajām dāvanām, ko saņemt. Patiesība vai nē, tas jebkurā gadījumā bija patīkami.
2. Sapnis - pirms divām naktīm piedzīvots.
Sapnis sākās ar apziņu, ka Loki (ja kāds nezin šo skandināvu dievu, var palasīt šeit - http://en.wikipedia.org/wiki/Loki - bet īsumā un latviski - uguns, pārmaiņu, viltības dievs, kas reiz vadīs notikumus Dievu Mijkrēšļa, Ragnaroka laikā) ir pieņēmis mani par savu meitu, jo esmu viņam to lūgusi pēc sava tēva nāves - lai tēvišķs atbalsts joprojām būtu pieejams. Lai nostiprinātu jaunās saites, viņš vēlas, lai es iepazītos ar viņa brāli - atkāpe no skandināvu mitoloģijas gan sanāk pamatīga, bet idejiski viņi tik tiešām ir līdzīgi, jo raugi, viņa brālis šai sapnī bija rakstnieka Lovkrafta izstrādātajā mītiskajā sistēmā sastopamais dievs Nyarlathotep (http://en.wikipedia.org/wiki/Nyarlatho
Kopā ar diviem draugiem devos uz namu, kas man bija norādīts kā vieta, kur satikšu sava jauniegūtā tēva brāli. Tas bija neliels, patīkams namiņš ar lieliem logiem un ļoti daudziem istabas augiem, celts zaļa dārza vidū, kurā gan nebija koku, toties bija daudz sīku un lielāku upīšu, kas ap māju vērpās savdabīgā, spilgti zilā labirintā. Apmetāmies tur, sarunājāmies šo un to, gaidījām, kad pēkšņi mājā ielauzās man nezināmas izcelsmes specvienība, kuras vadītājs - visai jauns vīrietis ar īsiem, tomēr kupliem, melniem matiem - ar šaujamieroci piespieda mūs nomesties uz ceļiem un rokas pacelt virs galvas. Uz jautājumiem, kas notiek, viņš lika palikt klusiem un izmeta, ka cilvēks, kas pie mums dodas, ir augstas klases noziedzinieks, kas nodarbojas ar narkotiku un ieroču tirdzniecību, un es tikšot izmantota kā ēsma, lai viņu sagūstītu. Man tas likās augstākajā mērā muļķīgi, kā arī, es gribēju pēc iespējas ātrāk izkļūt no tik neērtas situācijas, tāpēc īsi un pēc iespējas laipnāk paskaidroju, ka šāda rīcība būtu bezjēdzīga, ņemot vērā, ka viņš ir nevis cilvēks, bet dievs, pie tam, ievērojot, kāds tieši dievs viņš ir, viņu pašu interesēs būtu bēgt, ko kājas nes, nevis mēģināt viņu sadusmot. Specvienības vadītājs nokliedzās, lai es paliekot klusu. Mani tas neapmierināja un es, gribot vēlreiz to paskaidrot, kā arī to, ka viņš nevis tirgo kaitīgo, bet vienkārši sēj to
cilvēku prātos un cilvēku pašu ziņā ir lemt, ko ar to iesākt, iekārtojos ērtāk savā piespiedu pozīcijā, lai nu kā, cilvēks to pārprata un ielaida skapjos aiz manis brīdinājuma zalvi. Nesavaldīgā rīcība mani izbiedēja un es pie sevis vēlējos, kaut mans tēvocis pēc iespējas ātrāk ierastos un kaut vai nokārtotu visu pa savai gaumei, tomēr nokārtotu, kad pēkšņi dzirdēju viņa balsi, lēni plūstošu, pašapmierināti mierīgu - sevī, nevis kaut kur tuvumā. Viņš teica, lai es nepavisam neraizējoties, jo viņš jau esot klāt. Tai brīdī jutu, ka mani muskuļi saspringst un es zvērīgi pasmaidu, bet skatiens kļūst melns - bet, kas notika tālāk, nezinu, jo apziņa aptumšojās.
Pamodos sapnī jau atkal pēc laika, kas šķita vismaz pāris stundas, guļot uz grīdas līdzās vienam no saviem draugiem. Ap mums bija uguns aplis no pilnībā izšķaidītām mēbelēm, arī māja bija vienkārši saplosīta, bet ārā bija mirdzoši saulaina diena un likās, ka vējš ir aizpūtis visu traucējošo, tikai daži asins pleķi liecināja, ka noticis ir kas cits. Draugs man teica, ka būtu jāapskatās, vai zem degošo gruvešu kaudzēm nav palicis kāds starp dzīvajiem, bet es svešādā balsī atbildēju, ka, ja arī būtu, tad viņš tik un tā būtu tādā stāvoklī, ka būtu aiz žēlastības jānogalina, lai nu kā, jēgas no tā neesot, jo tāpat visi, kas nonākuši ugunī, no tās arī reiz atgriežas it kā nebūtu skarti, tikai skatiens mainās. Pēc šiem vārdiem sajutu, ka Nyarlathotep nu ir prom, visai cilvēcīgi iepriecināts, ka mani ir redzējis un pieņēmis ģimenē, un kā caur miglu atminējos, kā viņš, melns un stalts, bez sejas, man atslēdzoties ir notīrījis asinis no manām rokām un apklājis mani ar melnu, dīvainā kārtā, metāliski spīdošu segu, kas nu sildīja manus plecus.
Dienā pēc sapņa, apskatot mājas lapu www.astrologi.lv, intereses pēc ieskatījos Mēness kalendārā, kurā minētas arī katras nakts vadošās sapņu nozīmes. Īpatnēja sakritība, par kuru pasmējos un kas saista šīs nozīmes ar manu sapni par Nyarlathotep -
"Dažkārt norāda uz saikni ar dzimtu."