Kliedzieni
Posted on 2009.04.04 at 00:53
Ik pa brīdim dzīves laikā esmu redzējusi sapņus, kuros galvenie ir kliedzieni - tos rada mirušie, kuru nāves tīri cilvēcīgi kādā izpratnes posmā nav likušās tās pareizākās. Visbiežāk kliedzieni sākas aiz kādām durvīm, kuras tad atveru un vēroju kliedzējus. Grūti ir pat aprakstīt šīs skaņas - neko līdzīgu nomoda dzīvē nezinu. Tās sākas klusi un zemi, kā ievainota zvēra rūkšana, un pirmajos mirkļos tās var pat nepamanīt - skaņas ir tik nemanāmas, ka nebūtu grūti sajaukt ar smiltīs skrejošu vēju. Bet tās strauji pieņemas spēkā, kļūst asi griezīgas un satricinošas, un reizē vibrējoši agoniskas, savstarpēji pārklājoties ciešanu piestrāvotā, dunoši zemā un spalgi, auksti augstā simfonijā, kas, dažādās modulācijās vijoties, piepilda sapni kā ūdens slīcēja plaušas. Šie kliedzieni ir iemiesotas, gandrīz taustāmas, dzīvas sāpes, kas sevī iekļauj ne tikai kāda indivīda izmisumu, bet apvieno sevī visu, ko vien zinu un jūtu par to, kā cilvēks spēj sāpēt.
Savulaik, bērnībā, kad redzēju līdzīgus sapņus pirmās reizes, tie mani ļoti biedēja. Reiz, kad šādi kliedzam redzēju un dzirdēju kādu no skolas skolotājām, kas jauna bija mirusi ar vēzi, es sapnī lūdzos, kaut es nomirtu, jo tas nebija vienkārši kliedziens, ko dzirdēju, bet daudzkārt pavairota, apvienota neskaitāmu būtņu agonija, kas tobrīd triecās man cauri neapturamā straumē.
Vēlāk, kad bailes sapņos jau bija kļuvušas man tik pierastas, ka vairs tās nejutu, šiem kliedzieniem atkārtojoties, tikai nu jau no citiem mirušajiem, jutu gurdu apnikumu - kāpēc man tas jādzird, ja negribu dzirdēt, kāpēc man jājūt svešas ciešanas, ja negribu to. Parasti no šiem sapņiem vienkārši aizgāju, pamostoties jūtot rūgtu pēcgaršu, kuru centos aizskalot ar nomoda domām. Tikmēr mirušie aklām acīm un nevarīgi izstieptām rokām turpināja taustīties manos sapņos, kliedzieniem skanot caur sienām, kas mūs šķir.
Nesen kliedzieni atkal atgriezās - sen nebiju tos nedz dzirdējusi, nedz domājusi par tiem. Biju aizgājusi pie mammas uz centra dzīvokli, kur viņa mani sagaidīja pie tēva kabineta durvīm (tā paša kabineta, kas kalpo kā simbols izejai uz tālākām pasaulēm, pretstatā manai istabai, kas, savukārt, ir slieksnis uz nomoda robežas)- aiz tām skanēja spalgi, neciešami dzīvi kliedzieni, un es jau zināju, kas tos rada. Māte bija ļoti izbiedēta. Viņa teica, ka zin, ka tur kliedz mans tēvs, lai arī apzinās, ka viņš ir miris, un vienkārši nespēj tur ieiet, lai noskaidrotu, kas notiek. Sapratu, ka tas būs jādara man un, lai arī ļoti to negribēju - likās, ka tas būs tobrīd emocionāli par smagu - atvēru durvis un iegāju istabā.
Tā bija spoži izgaismota, pretstatā citādi krēslainajam dzīvoklim. Pie centrālā galdiņa sēdēja Haiko - dzīvs, pūkains un priecīgs - un Midiņa, tik pat dzīva, spoži vērīgām acīm manī raugoties. Bet uz dīvana izmisīgi kliegdams, cieši aizmiegtām acīm gulēja tētis, un viņa balsī svaidījās tik dažādas un tik agoniskas sāpes, kādas vēl nebiju dzirdējusi nevienā cilvēka vai sapņa izdvestā skaņā. Māte, arī ieskatījusies istabā, nesamērīgi uztraucās, nobijās un gribēja saukt ārstus, bet es tikmēr piegāju pie dīvāna un nometos ceļos blakus tētim, uzliekot roku uz viņa sirds, izjūtot kā tā pukst, un man bija mazliet skumji, zinot, ka šis sapnis ir tikai imitācija par viņa dzīvību, bet man pamostoties viņš atkal būs prom. Tajā brīdī kliedziens aptrūka, vēl reizi notrīcot tā saviļņotajā gaisā. Tētis atvēra acis, satvēra manu plaukstu savējā un teica - Meitiņ, es redzēju murgu... Es redzēju, ka esmu miris, lai arī patiesībā esmu dzīvs - meitiņ, es esmu dzīvs!
Pasmaidīju, aptverot, ka tas ir sava veida smaids par to, ka pēdējās dienās biju varbūt mazliet par daudz skumusi par mūsu nošķirtību, uz mirkli aizmirstot, ka tā garīgā ziņā ir tikai iedomāta, bet tā bija tikai viena puse no jēgas, ko man sniedza šis sapnis.
Tētis aplika man roku ap pleciem un apskāva, lai es justu, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Un šajā mirklī es sapratu, ka manā uztverē par kliedzieniem, kas iemieso visu cilvēku sāpes, ir kaut kas mainījies - vairs nedz baidījos no tiem, nedz centos izvairīties, jo tāpat tie mani sasniegtu - nu es vienkārši vēlējos būt tiem cieši, cieši līdzās, jo patiesībā tas, ko biju uzskatījusi par kliedzieniem, bija saucieni pēc tuvības un apliecinājuma - tu neesi viens savās sāpēs, tu esi ar visiem tiem, kam ir sāpējis tāpat, kā tev. Tu vienkārši neesi viens, un vienmēr būs kāds, kas klusi nometīsies ceļos tev līdzās un uzliks roku uz sirds.
Savulaik, bērnībā, kad redzēju līdzīgus sapņus pirmās reizes, tie mani ļoti biedēja. Reiz, kad šādi kliedzam redzēju un dzirdēju kādu no skolas skolotājām, kas jauna bija mirusi ar vēzi, es sapnī lūdzos, kaut es nomirtu, jo tas nebija vienkārši kliedziens, ko dzirdēju, bet daudzkārt pavairota, apvienota neskaitāmu būtņu agonija, kas tobrīd triecās man cauri neapturamā straumē.
Vēlāk, kad bailes sapņos jau bija kļuvušas man tik pierastas, ka vairs tās nejutu, šiem kliedzieniem atkārtojoties, tikai nu jau no citiem mirušajiem, jutu gurdu apnikumu - kāpēc man tas jādzird, ja negribu dzirdēt, kāpēc man jājūt svešas ciešanas, ja negribu to. Parasti no šiem sapņiem vienkārši aizgāju, pamostoties jūtot rūgtu pēcgaršu, kuru centos aizskalot ar nomoda domām. Tikmēr mirušie aklām acīm un nevarīgi izstieptām rokām turpināja taustīties manos sapņos, kliedzieniem skanot caur sienām, kas mūs šķir.
Nesen kliedzieni atkal atgriezās - sen nebiju tos nedz dzirdējusi, nedz domājusi par tiem. Biju aizgājusi pie mammas uz centra dzīvokli, kur viņa mani sagaidīja pie tēva kabineta durvīm (tā paša kabineta, kas kalpo kā simbols izejai uz tālākām pasaulēm, pretstatā manai istabai, kas, savukārt, ir slieksnis uz nomoda robežas)- aiz tām skanēja spalgi, neciešami dzīvi kliedzieni, un es jau zināju, kas tos rada. Māte bija ļoti izbiedēta. Viņa teica, ka zin, ka tur kliedz mans tēvs, lai arī apzinās, ka viņš ir miris, un vienkārši nespēj tur ieiet, lai noskaidrotu, kas notiek. Sapratu, ka tas būs jādara man un, lai arī ļoti to negribēju - likās, ka tas būs tobrīd emocionāli par smagu - atvēru durvis un iegāju istabā.
Tā bija spoži izgaismota, pretstatā citādi krēslainajam dzīvoklim. Pie centrālā galdiņa sēdēja Haiko - dzīvs, pūkains un priecīgs - un Midiņa, tik pat dzīva, spoži vērīgām acīm manī raugoties. Bet uz dīvana izmisīgi kliegdams, cieši aizmiegtām acīm gulēja tētis, un viņa balsī svaidījās tik dažādas un tik agoniskas sāpes, kādas vēl nebiju dzirdējusi nevienā cilvēka vai sapņa izdvestā skaņā. Māte, arī ieskatījusies istabā, nesamērīgi uztraucās, nobijās un gribēja saukt ārstus, bet es tikmēr piegāju pie dīvāna un nometos ceļos blakus tētim, uzliekot roku uz viņa sirds, izjūtot kā tā pukst, un man bija mazliet skumji, zinot, ka šis sapnis ir tikai imitācija par viņa dzīvību, bet man pamostoties viņš atkal būs prom. Tajā brīdī kliedziens aptrūka, vēl reizi notrīcot tā saviļņotajā gaisā. Tētis atvēra acis, satvēra manu plaukstu savējā un teica - Meitiņ, es redzēju murgu... Es redzēju, ka esmu miris, lai arī patiesībā esmu dzīvs - meitiņ, es esmu dzīvs!
Pasmaidīju, aptverot, ka tas ir sava veida smaids par to, ka pēdējās dienās biju varbūt mazliet par daudz skumusi par mūsu nošķirtību, uz mirkli aizmirstot, ka tā garīgā ziņā ir tikai iedomāta, bet tā bija tikai viena puse no jēgas, ko man sniedza šis sapnis.
Tētis aplika man roku ap pleciem un apskāva, lai es justu, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Un šajā mirklī es sapratu, ka manā uztverē par kliedzieniem, kas iemieso visu cilvēku sāpes, ir kaut kas mainījies - vairs nedz baidījos no tiem, nedz centos izvairīties, jo tāpat tie mani sasniegtu - nu es vienkārši vēlējos būt tiem cieši, cieši līdzās, jo patiesībā tas, ko biju uzskatījusi par kliedzieniem, bija saucieni pēc tuvības un apliecinājuma - tu neesi viens savās sāpēs, tu esi ar visiem tiem, kam ir sāpējis tāpat, kā tev. Tu vienkārši neesi viens, un vienmēr būs kāds, kas klusi nometīsies ceļos tev līdzās un uzliks roku uz sirds.