Ne no šīs pasaules
Posted on 2010.05.27 at 12:45
Nedaudz neraksturīgi man, bet nesenākajās naktīs ir bijis pāris intensīvu sapņu par ārpuszemes civilizācijām.
1.
Esmu savas mājas virtuvē, situācija gluži ikdienišķa. Pēkšņi no ārpuses telpu pieliesmo metāliska, balta gaisma un, kad tā noplok, manā priekšā stāv divas būtnes - gara auguma, ļoti slaidas, humanoīdas, nenosakāma dzimuma, ar nelielām galvām un šaurām sejām, bet rokām - trīs gari, tievi pirksti. Viņu ķermeņi ir robotiski, kā sava veida maskas vai bruņas, bet to atsevišķas detaļas nekas netur kopā - ir tikai spraugas starp balta materiāla plāksnītēm, no kurām staro tā pati metāliskā gaisma. Viņi kontaktējas telepātiski un stāsta, ka ir no nelielas, ļoti tālas, baltas zvaigznes, kurai nav pat cietas virsmas, tikai nemitīgi degoša plazma - līdzīgi mūsu Saulei. To apdzīvojošā civilizācija ir tīri enerģētiskas būtnes, kuras ir grūti atšķirt no viņu zvaigznes uzliesmojumiem, jo vienīgais kaut cik aprakstāmais izskats ir - baltas gaismas stari, lauki un liesmas. Viņi ir mierpilni un harmoniski, un ar lielu tieksmi pēc zināšanām, tāpēc sūta savus pārstāvjus uz dažādām planētām, gan tuvām, gan tālām, lai uz tām pētītu to galveno civilizāciju attīstību. Katrā galaktikā, kuras planētas viņi apciemo, ir uzbūvēta tāda kā bāzes stacija, uz kuru viņi prot teleportēties no māju zvaignzes, tur konstruē robotiskos ķermeņus, lai būtu iespējami viesplanētu iedzīvotājiem saprotami fiziski kontakti, kad nepieciešams, un no stacijas teleportējas tālāk uz noteikto mērķi, kā arī ir noticis šoreiz. Katram uz kādu planētu nosūtītajam pētniekam galaktikā bāzētajā stacijā atrodas darba partneris, ar kuru ir izveidota ļoti cieša garīga un enerģētiska saikne, un tuvība ar kuru līdzinās brāļu un māsu attiecībām - viens bez otra eksistēt šajā darba posmā nespētu. Pētnieks visu savākto informāciju nemitīgi nosūta savam partnerim, kurš to apstrādā un sistematizē, un pēc tam nosūta tālāk uz māju zvaigzni.
To pastāstījusi, viena no būtnēm man pieskārās pie pieres ar pirkstiem, un, plaukstā paveroties vertikālam šķēlumam, pieskārās ar vairākiem balti mirdzošiem pavedieniem, it kā ietiecoties galvā, un tajā brīdī tika atjaunotas atmiņas par mani kā viņu rases pārstāvi, kuras bija "atslēgtas", lai savāktu un partnerim automātiski/zemapzināti nosūtītu maksimāli objektīvu informāciju no cilvēka prāta un emociju skatupunkta, dzīvojot mākslīgi radītā ķermenī, kas pieskāriena mirklī sašķēlās daudzās atstatu stāvošās plāksnītēs, tāpat kā abu ciemiņu robotiskajiem augumiem, no šķēluma vietām izlaižot to pašu balto gaismu. Tūdaļ arī atcerējos, ka būtne, kas man pieskārās, ir mans garīgais brālis un darba partneris, un, ka tagad uzdevums ir pabeigts - varu doties mājās. Tajā mirklī telpā ienāca (un, dabiski, aiz pārsteiguma uzreiz arī apstājās) viena no mājasbiedrenēm, uz kuru palūkojoties sapratu, ka nekur vēl doties nevēlos. Pateicu to brālim, kurš bija saprotošs, bet teica, ka pēc 24 gadiem nāks vēlreiz, un tad gan būs jāiet, jo ar Zemi notiks kas tāds, kā dēļ palikt vairs nevarēšu. Tad viņš pastiepa pretī savu roku, es viņam - savu, mūsu plaukstās reizē atvērās vertikālais šķēlums, no kura plūstošās gaismas pavedieni saplūda un uz mirkli mēs bijām viens vesels, mierpilns visums. Gaisma kļuva spilgtāka un abi viesi tajā izgaisa, atgriežoties bāzes stacijā, bet es paliku aci pret aci ar savu mājasbiedreni, sakot - Laikam man tagad tev šis tas jāpaskaidro...
Ķermenis tobrīd bija atgriezies normālā izskatā, bet turpmāk joprojām spēju atvērt plaukstas, lai pieskartos ar to, kāda patiesībā esmu, kā arī, acīs ik pa brīdim noplaiksnīja sudrabbalts mirdzums.
2.
Uz Zemes ir ieradies pārstāvis no kādas tālas civilizācijas, kurš vēlas sadarboties ar cilvēkiem, lai gūtu vairāk zināšanu par Zemes dabu un bioloģisko daudzveidību, pretī sniedzot informāciju par savu pasauli. Ir atlasīti pieci interesenti, tai skaitā, es, lai šo būtni satiktu un izlemtu, vai ir vēlme komunicēt. Tā kā būtne ir vairāk ēteriska, kā fiziska, ir nepieciešams kāds, kas atvēlētu savu ķermeni lietošanai un simbiotiskai sadzīvei.
Būtne atrodas tumši metāliskā, apmēram divus metrus augstā cilindrveida kapsulā ar noapaļotu augšpusi, kura priekšpusē bija divas paralēlas, vertikāli iegrebtas līnijas no kapsulas augšas līdz pat zemei. Starp šīm līnijām atradās neliela plāksne, kuru noņemot atklājās dūmakains lodziņš, caur kuru varēja redzēt kapsulas iemītnieku - tumši zilganā šķidrumā atradās apmēram cilvēka lieluma tumšzaļš, puscaurspīdīgs, medūzai līdzīgs radījums, kas sastāvēja no sfēras formas enerģētiska "kamola", kura iekšpusē nemitīgi plaiksnīja sīkas, spirālveida elektriskas izlādes, un no sfēras apakšpuses stiepās desmitiem garāku un īsāku taustekļu bērna rokas apkārtmērā un ar lapveida izaugumu galā - katrā no tiem plaiksnīja tādas pašas elektriskas izlādes, kā ķermeņa augšpusē. Nebija izšķirams nekas līdzīgs sejai vai kādiem orgāniem, tikai tīri enerģētisks veidojums. Šīs sugas māju planēta atrodas tālu no jebkādiem gaismas avotiem, dzīvojot pilnīgā tumsā tādās kā bieza, tumšzila ūdens okeānos, kas klāj visu planētas virsmu. Būtne kontaktējās telepātiski un stāstīja, ka tam, kas piekritīs būt par viņa nēsātāju, simbiozes rezultātā tiks sniegtas vairākas fiziskas priekšrocības, kā lielāka izturība, ātrums, veiklība, zibenīgas reakcijas un augstākas prāta spējas, kā arī, piedāvāja tādā kā pusastrālā ceļojumā/realitātes imitācijā izmēģināt viņu sugas ķermeņu sajūtas.
Lielākajai daļai sākotnējo interesentu, ieraugot šo radījumu, vēlme kontaktēties pazuda, it īpaši tādēļ, ka viņa saziņas veids likās auksti loģisks, tendēts uz ārkārtīgi koncentrētu un urdoši izzinošu prātu, kas nebija savienojams ar cilvēku emocijām un iepriekš radīto priekšstatu par to, kāds varētu būt tālais viesis. Mani tas tomēr neatturēja un es piekritu būt par viņa nēsātāju uz Zemes. Būtne man pastāstīja, ka viņam līdzīgie, kas jau dzīvo citos cilvēkos, uz Zemes ir visai daudz - pa diviem uz katru kontinentu un lielākajām etniskajām grupām, lai tiktu gūta maksimāli plaša pieredze gan par dabas izpausmēm uz Zemes, gan cilvēku atšķirībām.
Tikmēr tika sagatavots viss, lai nodrošinātu simbiozi - pie atnācēja kapsulas tika uzbūvēta paliela, taisnstūraina telpa ar dubultām, caurspīdīgām, skaņas necaurlaidīgām stikla sienām un metālisku grīdu. Priekšpusē tai bija atbīdāmas durvis, kā arī, no iekšpuses sienas varēja aizklāt ar nolaižamu trešo sienu, kas bija metāliska un necaurspīdīga. Telpas centrā bija balts, tādu kā elektriski mirdzošu membrānu klāts aplis, kas ar divām paralēlām, grīdā izgrebtām līnijām bija savienots ar kapsulas grebumiem. Zem membrānas atradās dīgstoši augi, kuru nolūks bija palīdzēt būtnei kopēt to veidu, kādā Zemes organismiem notiek šūnu dalīšanās, jo viņa sugas pārstāvji visu informāciju varēja gūt pieskaroties un nokopējot objekta ģenētisko vai ķīmisko sastāvu sevī. Man bija jāapsēžas ar muguru pie baltā apļa malas un pustransa stāvoklī jāpavada tur piecas dienas, kuru laikā būtne pamazām izslīdēja no kapsulas, iepazina manu ķermeni un caur vairākiem punktiem (pamatne, vidusdaļa un divi punkti abpus lāpstiņām) mugurkaulā ieplūda tajā iekšā. Sajūta bija silta un elektriska, līdzinoties tam, kāds ir gaiss pēc pamatīga negaisa, un vienlaikus arī ārkārtīgi fascinējoša, jūtot, kā sajaucas divu atšķirīgu sugu pārstāvju prāti. Enerģētika palika atdalīta, bet tikai pastarpināti, un, kad process bija pabeigts, robeža starp abiem "Es" bija ļoti nosacīta. Ieejot durvis biju aiztaisījusi ar rokām, izejot - jau telekinētiski, un acu zīlītēs ik pa brīdim šaudījās tumšzaļi-elektriski izlāžu virpulīši. Līdzīgi kā pirmajā sapnī, arī šeit spēju atvērt vertikālus šķēlumus plaukstās, kā arī, plecos, caur tiem izlaižot būtnes taustekļus, kas brīžiem tika apvīti ap manu torsu un rokām, lai pārbaudītu ķermeņa fizioloģiskās reakcijas. Atnācējs komentēja, ka tas, ka es jau māku "atvērt ķermeni", esot bijis viens no iemesliem, kāpēc mani izvelējās kā simbiozes kandidātu. Jautāju savam viesim, kā viņu sauc, bet viņš atbildēja, ka viņa civilizācijas valoda ir pārāk plaša, lai es to pēc sapņa to varētu atcerēties, bet, ja vēlos, varu viņu apzīmēt kā "Enak" (ļoti aptuvena izruna), kas nozīmējot "Pirmais". Viņš uzsvēra, ka neesot nozīmes censties ar viņu īpaši sazināties, kā arī, piekļūt viņa prātam, jo nomoda stāvoklī tas nebūšot iespējams, mēs tikai harmoniski līdzpastāvēsim līdz brīdim, kad viņa uzdevums būs pabeigts, un visa informācijas apmaiņa notiks man zemapzināti vai sapņos, lai netraucētu objektīvai un maksimāli cilvēciskai realitātes uztverei.
Pamodos ar sajūtu, ka manī vēl pāris reizes noviļņo elektrisks okeāns.
1.
Esmu savas mājas virtuvē, situācija gluži ikdienišķa. Pēkšņi no ārpuses telpu pieliesmo metāliska, balta gaisma un, kad tā noplok, manā priekšā stāv divas būtnes - gara auguma, ļoti slaidas, humanoīdas, nenosakāma dzimuma, ar nelielām galvām un šaurām sejām, bet rokām - trīs gari, tievi pirksti. Viņu ķermeņi ir robotiski, kā sava veida maskas vai bruņas, bet to atsevišķas detaļas nekas netur kopā - ir tikai spraugas starp balta materiāla plāksnītēm, no kurām staro tā pati metāliskā gaisma. Viņi kontaktējas telepātiski un stāsta, ka ir no nelielas, ļoti tālas, baltas zvaigznes, kurai nav pat cietas virsmas, tikai nemitīgi degoša plazma - līdzīgi mūsu Saulei. To apdzīvojošā civilizācija ir tīri enerģētiskas būtnes, kuras ir grūti atšķirt no viņu zvaigznes uzliesmojumiem, jo vienīgais kaut cik aprakstāmais izskats ir - baltas gaismas stari, lauki un liesmas. Viņi ir mierpilni un harmoniski, un ar lielu tieksmi pēc zināšanām, tāpēc sūta savus pārstāvjus uz dažādām planētām, gan tuvām, gan tālām, lai uz tām pētītu to galveno civilizāciju attīstību. Katrā galaktikā, kuras planētas viņi apciemo, ir uzbūvēta tāda kā bāzes stacija, uz kuru viņi prot teleportēties no māju zvaignzes, tur konstruē robotiskos ķermeņus, lai būtu iespējami viesplanētu iedzīvotājiem saprotami fiziski kontakti, kad nepieciešams, un no stacijas teleportējas tālāk uz noteikto mērķi, kā arī ir noticis šoreiz. Katram uz kādu planētu nosūtītajam pētniekam galaktikā bāzētajā stacijā atrodas darba partneris, ar kuru ir izveidota ļoti cieša garīga un enerģētiska saikne, un tuvība ar kuru līdzinās brāļu un māsu attiecībām - viens bez otra eksistēt šajā darba posmā nespētu. Pētnieks visu savākto informāciju nemitīgi nosūta savam partnerim, kurš to apstrādā un sistematizē, un pēc tam nosūta tālāk uz māju zvaigzni.
To pastāstījusi, viena no būtnēm man pieskārās pie pieres ar pirkstiem, un, plaukstā paveroties vertikālam šķēlumam, pieskārās ar vairākiem balti mirdzošiem pavedieniem, it kā ietiecoties galvā, un tajā brīdī tika atjaunotas atmiņas par mani kā viņu rases pārstāvi, kuras bija "atslēgtas", lai savāktu un partnerim automātiski/zemapzināti nosūtītu maksimāli objektīvu informāciju no cilvēka prāta un emociju skatupunkta, dzīvojot mākslīgi radītā ķermenī, kas pieskāriena mirklī sašķēlās daudzās atstatu stāvošās plāksnītēs, tāpat kā abu ciemiņu robotiskajiem augumiem, no šķēluma vietām izlaižot to pašu balto gaismu. Tūdaļ arī atcerējos, ka būtne, kas man pieskārās, ir mans garīgais brālis un darba partneris, un, ka tagad uzdevums ir pabeigts - varu doties mājās. Tajā mirklī telpā ienāca (un, dabiski, aiz pārsteiguma uzreiz arī apstājās) viena no mājasbiedrenēm, uz kuru palūkojoties sapratu, ka nekur vēl doties nevēlos. Pateicu to brālim, kurš bija saprotošs, bet teica, ka pēc 24 gadiem nāks vēlreiz, un tad gan būs jāiet, jo ar Zemi notiks kas tāds, kā dēļ palikt vairs nevarēšu. Tad viņš pastiepa pretī savu roku, es viņam - savu, mūsu plaukstās reizē atvērās vertikālais šķēlums, no kura plūstošās gaismas pavedieni saplūda un uz mirkli mēs bijām viens vesels, mierpilns visums. Gaisma kļuva spilgtāka un abi viesi tajā izgaisa, atgriežoties bāzes stacijā, bet es paliku aci pret aci ar savu mājasbiedreni, sakot - Laikam man tagad tev šis tas jāpaskaidro...
Ķermenis tobrīd bija atgriezies normālā izskatā, bet turpmāk joprojām spēju atvērt plaukstas, lai pieskartos ar to, kāda patiesībā esmu, kā arī, acīs ik pa brīdim noplaiksnīja sudrabbalts mirdzums.
2.
Uz Zemes ir ieradies pārstāvis no kādas tālas civilizācijas, kurš vēlas sadarboties ar cilvēkiem, lai gūtu vairāk zināšanu par Zemes dabu un bioloģisko daudzveidību, pretī sniedzot informāciju par savu pasauli. Ir atlasīti pieci interesenti, tai skaitā, es, lai šo būtni satiktu un izlemtu, vai ir vēlme komunicēt. Tā kā būtne ir vairāk ēteriska, kā fiziska, ir nepieciešams kāds, kas atvēlētu savu ķermeni lietošanai un simbiotiskai sadzīvei.
Būtne atrodas tumši metāliskā, apmēram divus metrus augstā cilindrveida kapsulā ar noapaļotu augšpusi, kura priekšpusē bija divas paralēlas, vertikāli iegrebtas līnijas no kapsulas augšas līdz pat zemei. Starp šīm līnijām atradās neliela plāksne, kuru noņemot atklājās dūmakains lodziņš, caur kuru varēja redzēt kapsulas iemītnieku - tumši zilganā šķidrumā atradās apmēram cilvēka lieluma tumšzaļš, puscaurspīdīgs, medūzai līdzīgs radījums, kas sastāvēja no sfēras formas enerģētiska "kamola", kura iekšpusē nemitīgi plaiksnīja sīkas, spirālveida elektriskas izlādes, un no sfēras apakšpuses stiepās desmitiem garāku un īsāku taustekļu bērna rokas apkārtmērā un ar lapveida izaugumu galā - katrā no tiem plaiksnīja tādas pašas elektriskas izlādes, kā ķermeņa augšpusē. Nebija izšķirams nekas līdzīgs sejai vai kādiem orgāniem, tikai tīri enerģētisks veidojums. Šīs sugas māju planēta atrodas tālu no jebkādiem gaismas avotiem, dzīvojot pilnīgā tumsā tādās kā bieza, tumšzila ūdens okeānos, kas klāj visu planētas virsmu. Būtne kontaktējās telepātiski un stāstīja, ka tam, kas piekritīs būt par viņa nēsātāju, simbiozes rezultātā tiks sniegtas vairākas fiziskas priekšrocības, kā lielāka izturība, ātrums, veiklība, zibenīgas reakcijas un augstākas prāta spējas, kā arī, piedāvāja tādā kā pusastrālā ceļojumā/realitātes imitācijā izmēģināt viņu sugas ķermeņu sajūtas.
Lielākajai daļai sākotnējo interesentu, ieraugot šo radījumu, vēlme kontaktēties pazuda, it īpaši tādēļ, ka viņa saziņas veids likās auksti loģisks, tendēts uz ārkārtīgi koncentrētu un urdoši izzinošu prātu, kas nebija savienojams ar cilvēku emocijām un iepriekš radīto priekšstatu par to, kāds varētu būt tālais viesis. Mani tas tomēr neatturēja un es piekritu būt par viņa nēsātāju uz Zemes. Būtne man pastāstīja, ka viņam līdzīgie, kas jau dzīvo citos cilvēkos, uz Zemes ir visai daudz - pa diviem uz katru kontinentu un lielākajām etniskajām grupām, lai tiktu gūta maksimāli plaša pieredze gan par dabas izpausmēm uz Zemes, gan cilvēku atšķirībām.
Tikmēr tika sagatavots viss, lai nodrošinātu simbiozi - pie atnācēja kapsulas tika uzbūvēta paliela, taisnstūraina telpa ar dubultām, caurspīdīgām, skaņas necaurlaidīgām stikla sienām un metālisku grīdu. Priekšpusē tai bija atbīdāmas durvis, kā arī, no iekšpuses sienas varēja aizklāt ar nolaižamu trešo sienu, kas bija metāliska un necaurspīdīga. Telpas centrā bija balts, tādu kā elektriski mirdzošu membrānu klāts aplis, kas ar divām paralēlām, grīdā izgrebtām līnijām bija savienots ar kapsulas grebumiem. Zem membrānas atradās dīgstoši augi, kuru nolūks bija palīdzēt būtnei kopēt to veidu, kādā Zemes organismiem notiek šūnu dalīšanās, jo viņa sugas pārstāvji visu informāciju varēja gūt pieskaroties un nokopējot objekta ģenētisko vai ķīmisko sastāvu sevī. Man bija jāapsēžas ar muguru pie baltā apļa malas un pustransa stāvoklī jāpavada tur piecas dienas, kuru laikā būtne pamazām izslīdēja no kapsulas, iepazina manu ķermeni un caur vairākiem punktiem (pamatne, vidusdaļa un divi punkti abpus lāpstiņām) mugurkaulā ieplūda tajā iekšā. Sajūta bija silta un elektriska, līdzinoties tam, kāds ir gaiss pēc pamatīga negaisa, un vienlaikus arī ārkārtīgi fascinējoša, jūtot, kā sajaucas divu atšķirīgu sugu pārstāvju prāti. Enerģētika palika atdalīta, bet tikai pastarpināti, un, kad process bija pabeigts, robeža starp abiem "Es" bija ļoti nosacīta. Ieejot durvis biju aiztaisījusi ar rokām, izejot - jau telekinētiski, un acu zīlītēs ik pa brīdim šaudījās tumšzaļi-elektriski izlāžu virpulīši. Līdzīgi kā pirmajā sapnī, arī šeit spēju atvērt vertikālus šķēlumus plaukstās, kā arī, plecos, caur tiem izlaižot būtnes taustekļus, kas brīžiem tika apvīti ap manu torsu un rokām, lai pārbaudītu ķermeņa fizioloģiskās reakcijas. Atnācējs komentēja, ka tas, ka es jau māku "atvērt ķermeni", esot bijis viens no iemesliem, kāpēc mani izvelējās kā simbiozes kandidātu. Jautāju savam viesim, kā viņu sauc, bet viņš atbildēja, ka viņa civilizācijas valoda ir pārāk plaša, lai es to pēc sapņa to varētu atcerēties, bet, ja vēlos, varu viņu apzīmēt kā "Enak" (ļoti aptuvena izruna), kas nozīmējot "Pirmais". Viņš uzsvēra, ka neesot nozīmes censties ar viņu īpaši sazināties, kā arī, piekļūt viņa prātam, jo nomoda stāvoklī tas nebūšot iespējams, mēs tikai harmoniski līdzpastāvēsim līdz brīdim, kad viņa uzdevums būs pabeigts, un visa informācijas apmaiņa notiks man zemapzināti vai sapņos, lai netraucētu objektīvai un maksimāli cilvēciskai realitātes uztverei.
Pamodos ar sajūtu, ka manī vēl pāris reizes noviļņo elektrisks okeāns.