![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tā kā nesenākais dzīves periods man ir bijis emocionāli visai smags, sapņus šeit nepierakstīju, jo lielākoties tie bija šādam mērķim pārlieku privāti. Bet nu varētu kādu pārīti arī publicēt - pavisam īsus gan, bet kāpēc arī ne tādus.
***
Tumšzila vasaras nakts. Ar L. staigājam pa zālainām, sudrabainu ziediņu pieziedētām pļavām, līdz nonākam pie no vītolzariem savīta aploka. Tas ir tukšs, ja neskaita divus nepazīstamus, ar melniem lakatiem aizsegušos cilvēkus, kas balstās pret aploka malu. L. un es viņus ignorējam un dodamies iekšā aplokā; svešie mums seko. Vērojam naksnīgās debesis, klausāmies, kā vējš šalc zālē, viss ir gluži mierīgi un tīkami, kad pēkšņi svešie sauc, ka aploks ātri jāpamet, jo tuvojas kas briesmīgs un bīstams, kaut kas ļoti kaitīgs, kas gan spēs uzturēties tikai aplokā, tāpēc ārpus tā mēs būtu drošībā. Svešie aizskrien, bet man kļūst interesanti - no kā gan viņi tā baidās, tāpēc izlemju palikt. Līga minstinās, redzēdama, ka es nebaidos, un nevar izlemt par aiziešanu, bet tad piepeši no debesīm nolaižas viegli mirguļojošs, tāds kā no jāņtārpiņiem sastāvošs gaismas stars, pa kuru aplokā ieskrien divi melni vilki - tēviņš un mātīte. Viņi sāk rotaļādamies, mūs neievērodami, bet, kad es tuvojos, mani apošņā un sāk rotaļīgi luncināties man apkārt, aicinot pievienoties spēlei. Redzēdama, ka patiesībā nekas ļauns nedraud, L. nosēžas aploka malā un sāk pīt sev vainadziņu no sudrabainajiem ziediņiem, un es, slepus uz viņu noskatīdamās, jūtos priecīga, ka viņa ir spējusi atšķirt patiesas briesmas no iedomātām.
***
Augsta, sarkanruda viduslaiku pils ar tradicionālo "krusta pagalmu" - kvadrāta formas iekšpagalmu, kurā krusta formā izvietoti apstādījumi. Pils ir tiešām gigantiska, jo pagalmā ir uzcelta vesela, maza pilsētiņa sarkaniem jumtiem, pār kuru valda stalta un auksta valdniece, mūždien tērpusies melni violeti baltās mantijās un izkrāšļojusi savu seju ar platiem, melni pēlēkiem trijstūriem. Sapņa laikā pamazām, kā visi, novecojošā valdniece ir nolēmusi, ka viņa un tikai viņa drīkst būt vienīgā, kas spēj kādu savaldzināt, kurā iemīlas, kuras skaistumu slavina, par kuru sapņo un kuras klēpī var iedēstīt bērnus, tāpēc pavēl sagūstīt un nogalināt pilnīgi visu vecumu un pat visu sugu sieviešu dzimuma pārstāves, kas vien pilsētā mīt. Kamēr viņa no troņa telpas balkona noskatās, kā meitenes, sievietes un vecenes visas kā viena tiek galvenajā pils laukumā sasietas ar dzeloņstieplēm un pirms nāves vēl dažādi spīdzinātas, es sēžu uz netālu esošā zvanu torņa jumta kopā ar vēl pāris sev līdzīgiem radījumiem - melniem un pelēkiem cilvēkveidīgajiem ar sikspārņa spārniem un vampīriskām nosliecēm - un kopā spriežam, cik daudz zemāk cilvēce ir nolaidusies par jebkuru sīkāko pekles mošķi, ko esam sastapuši, un, ka šis pat nav karš, pēc kura mēs varētu dzīrot, bet tik nožēlojama asinspirts, ka gluži vai žēl, ka mums nav tiesību pašiem ātri un bez sāpēm nogalināt jau smagi ievainotās sievietes, bet visa tā vaininieci - aizskart tā, kā viņa aizskārusi savus upurus. Mazliet vēl pasēdējuši un novērojuši notiekošo, sajutām riebumu un lidojām prom, dzīvnieciski pirmatnējās balsīs sakliedzoties nedabiski tumšsarkanā saulrieta gaismā.
***
Tumšzila vasaras nakts. Ar L. staigājam pa zālainām, sudrabainu ziediņu pieziedētām pļavām, līdz nonākam pie no vītolzariem savīta aploka. Tas ir tukšs, ja neskaita divus nepazīstamus, ar melniem lakatiem aizsegušos cilvēkus, kas balstās pret aploka malu. L. un es viņus ignorējam un dodamies iekšā aplokā; svešie mums seko. Vērojam naksnīgās debesis, klausāmies, kā vējš šalc zālē, viss ir gluži mierīgi un tīkami, kad pēkšņi svešie sauc, ka aploks ātri jāpamet, jo tuvojas kas briesmīgs un bīstams, kaut kas ļoti kaitīgs, kas gan spēs uzturēties tikai aplokā, tāpēc ārpus tā mēs būtu drošībā. Svešie aizskrien, bet man kļūst interesanti - no kā gan viņi tā baidās, tāpēc izlemju palikt. Līga minstinās, redzēdama, ka es nebaidos, un nevar izlemt par aiziešanu, bet tad piepeši no debesīm nolaižas viegli mirguļojošs, tāds kā no jāņtārpiņiem sastāvošs gaismas stars, pa kuru aplokā ieskrien divi melni vilki - tēviņš un mātīte. Viņi sāk rotaļādamies, mūs neievērodami, bet, kad es tuvojos, mani apošņā un sāk rotaļīgi luncināties man apkārt, aicinot pievienoties spēlei. Redzēdama, ka patiesībā nekas ļauns nedraud, L. nosēžas aploka malā un sāk pīt sev vainadziņu no sudrabainajiem ziediņiem, un es, slepus uz viņu noskatīdamās, jūtos priecīga, ka viņa ir spējusi atšķirt patiesas briesmas no iedomātām.
***
Augsta, sarkanruda viduslaiku pils ar tradicionālo "krusta pagalmu" - kvadrāta formas iekšpagalmu, kurā krusta formā izvietoti apstādījumi. Pils ir tiešām gigantiska, jo pagalmā ir uzcelta vesela, maza pilsētiņa sarkaniem jumtiem, pār kuru valda stalta un auksta valdniece, mūždien tērpusies melni violeti baltās mantijās un izkrāšļojusi savu seju ar platiem, melni pēlēkiem trijstūriem. Sapņa laikā pamazām, kā visi, novecojošā valdniece ir nolēmusi, ka viņa un tikai viņa drīkst būt vienīgā, kas spēj kādu savaldzināt, kurā iemīlas, kuras skaistumu slavina, par kuru sapņo un kuras klēpī var iedēstīt bērnus, tāpēc pavēl sagūstīt un nogalināt pilnīgi visu vecumu un pat visu sugu sieviešu dzimuma pārstāves, kas vien pilsētā mīt. Kamēr viņa no troņa telpas balkona noskatās, kā meitenes, sievietes un vecenes visas kā viena tiek galvenajā pils laukumā sasietas ar dzeloņstieplēm un pirms nāves vēl dažādi spīdzinātas, es sēžu uz netālu esošā zvanu torņa jumta kopā ar vēl pāris sev līdzīgiem radījumiem - melniem un pelēkiem cilvēkveidīgajiem ar sikspārņa spārniem un vampīriskām nosliecēm - un kopā spriežam, cik daudz zemāk cilvēce ir nolaidusies par jebkuru sīkāko pekles mošķi, ko esam sastapuši, un, ka šis pat nav karš, pēc kura mēs varētu dzīrot, bet tik nožēlojama asinspirts, ka gluži vai žēl, ka mums nav tiesību pašiem ātri un bez sāpēm nogalināt jau smagi ievainotās sievietes, bet visa tā vaininieci - aizskart tā, kā viņa aizskārusi savus upurus. Mazliet vēl pasēdējuši un novērojuši notiekošo, sajutām riebumu un lidojām prom, dzīvnieciski pirmatnējās balsīs sakliedzoties nedabiski tumšsarkanā saulrieta gaismā.