Sapņu templis

Pilsēta. Rīgas pelēkā puse – vienādas, gludas, taisnstūra paralēlskaldņa formas mājas, vienādi taisnas ielas, nav nedz apstādījumu, nedz veikalu vai kā tamlīdzīga, tikai identiski gludas fasādes un asfalts, viss pūkaini, silti pelēkā tonī. Debesis tādas pašas, vien liekas, ka daudz augstākas, nekā parasti. Silts, taču savā veidā ļoti dzidrs gaiss. Cilvēki neslēpjas mājās – visi ir namu priekšā, sēž un stāv uz ielām, un katrs pie savas dzīvesvietas publiski dara to, ko māk vislabāk un ko var piedāvāt citiem – kurš dzied, kurš tirgojas, kurš darina rokdarbus, bet katrs nodarbojas ar kaut ko savu, visi ir klusi un apmierināti.


Arī sēžu ielas malā, ap mani ir grāmatas. Atrodos pilsētas nomalē, kur māju līnija strauji beidzas un iela aizvijas tālāk cauri līdzenai, brūnganai pļavai, aiz kuras redzams brūni-pelēki-melns meža masīvs. Sēžu ar muguru pret šo ainu. Pēkšņi sadzirdu kustību tālajos kokos – kaut kas tos šūpo un šķir, un to ir ievērojuši arī citi – cilvēki pagriežas ar sejām pret šo ainavu un to vēro. Arī es pagriežos – un tad no meža sāk baros ārā nākt gigantiski aizvēsturiskie zīdītāji – spalvainie degunradži, dažādi vēršveidīgie, antilopes un citi mums pazīstamu dzīvnieku priekšteči, vien vēl lielāki augumā, nekā pierasts pieņemt. Vēl dzīvniekos ir kaut kas neizskaidrojami svēts un neizmērāmi senatnīgs. Acis visiem ir puspievērti melnas un mirdz kā hematīts, kažoki ir kaut kas pa vidu dzīvnieka apmatojumam un sūnu, smilgu un ķērpju audzēm, ragi ir lieli un karaliski, un izskatās tēsti akmenī un kokā. Ir antilopes, kuru ragi liecas plašā lokā pāri visām viņu mugurām un ir melni kā obsidiāns, ir gigantiski brieži, kuru ragos ir plaisas kā vecās klintīs un tajās aug ziedi, ir aļņu govis, no kuru sāniem karājas sarkanbrūnu sūnu šķeteri, ir dzīvnieki, par kuru bijušo eksistenci cilvēki vēl nebija pat nojautuši. Bari dodas pilsētas virzienā un drīz iet tai cauri, nevienu neaizskarot, lēni un cieņpilni, radot svētsvinīgu bijību cilvēkos, kas vēro notiekošo. Esmu palūkojusies uz mežu, bet tad atkal novērsusies, klausos dzīvnieku soļos. Tie nav dārdoši skaļi, kā varētu šķist, tik lielam baram ejot garām pa asfaltētām ielām, gluži otrādi, tie ir samtaini klusi, zeme vienīgi vibrē no daudzo soļu svara, un liekas – zeme murrā.


Kāds man uzsauc, lai atkāpjos vairāk uz ietves pusi, jo tūlīt mani samīšot. Paskatos augšup – tieši šajā mirklī man pāri dodas viens no vēršveidīgajiem dzīvniekiem, viņa kakls ir smags un izliekts virs manas galvas, skatiens vērsts taisni uz priekšu, ragi kā brūngans granīts un, viņam ceļot savas ārkārtīgi garās kājas man pāri, redzu viņa sirdspukstus, kas viļņo vienā ritmā ar zemes murrāšanu. Smaidu jo viss, ko jūtu, ir ārkārtīga pārliecība par to, cik ļoti esmu pasargāta tieši mirklī, kad viss, ko varu, ir uzticēties Dabas varenībai. Dzīvnieks pāriet man pāri neaizskarot, noskatos viņa lēnajā ceļā.


No meža nāk jaunas skaņas – kaut kas vēl lielāks nāk no tā ārā. Šoreiz pagriežos un skatos. Koki pašķiras, izlaižot radību, kas mērojas ar tiem augstumā – varētu domāt, ka tas ir zirgs, tomēr tā masīvais, aizvēsturiskais ķermenis, smagnējā galva un slīpās, tumši degošās acis, ķērpju krēpes, akmenim līdzīgā āda un, pats galvenais, raupjas formas kā no veca koka tēsts, robusts rags pierē liecina par ko citu. Radījums sper soli uz priekšu un…elpo. Viņš neienāk pilsētā, bet jūtu, kā viņa elpa plūst visam pāri, kā tā dzīvo visos dzīvniekos, kas jau pagājuši garām, kā tā ir iemiesots laiks, bet jo sevišķi – senatne, aizvēsture, laiks pirms atmiņām un pirmajām dziesmām. Sajūtu, ka visi dzīvnieki, ko redzēju, bet, jo sevišķi, Viņš, ir arhetipiskās idejas par Vērsi, Zirgu, Briedi un pārējiem, Zemes izsapņoti gari, pirms to soļi pirmo reizi pieskārās sūnām un zālei, sargājoši un viedi gari ārpus konkrētības robežām.
Un tagad arī zinu, kas ir tas spēks, ko reizēm jūtu plūstam cauri mežiem un laukiem pirmatnīgos, tumšos paisuma viļņos. Zemes sapņi ir nomodā.