Februāris 2014   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28
Posted by [info]siriuss on 2012.05.16 at 09:30
Uz Mēness, izrādās, var nokļūt pa pazemes tuneļiem. Un ar laivu pa jūru var atkuģot. Uz Mēness arī ir jūra ar caurspīdīgi pelēku ūdeni un siltiem, gariem viļņiem, kas notriec no kājām aiz pirmā sēkļa. Uz Mēness ir cilvēki, reiz tur nonākuši un prom negriboši ar, liekas, laimīgām dzīvēm, atpūtu pludmalē, bērniem, gaišpelēku sauli, mūziku un peldēm. Kad ierodas jaunie, arī viņi tur grib palikt, bet ne visi tur ir labi, un jaunie to nezin. Katram ir savs nodarījums un noslēpums, ko aprakt Mēness tumšajā pusē. Es arī tur biju un paliku pie vientuļa vīrieša, kas neslēpa, ka nav labs. Vismaz patiess. Viņam bija melni mati un kazbārdiņa, smejošas acis un saburzīta gultasveļa. Mēs klausījāmies rokmūziku un pa logiem skatījāmies uz tiem, kas pludmalē peldējās, jo paši jau bijām tai jūrā peldējuši, krastā žuvuši un ar smilšainām kājām pārnākuši mājās. Bija labi, taču uz Zemi viņš negribēja doties, nē. Nu nekas. Uz Mēness mani kāds mīl.

***


Kur tie gadi, gadi, kopš Viņš mani kaut kur bija vedis. Savi divdesmit. Bet Citurienē tam jau nav nozīmes. Šoreiz nokļuvu, kā tobrīd likās, Pasaulē Skaistākajā Vietā. Citāfrikas vidienē. Lidojām pāri dzeltainām savannām un rūsganām koku audzēm, no augšas redzējām dzīvnieku pūļus, tumšas upes un cilvēkus, kas kāpa kalnā, bet netika garām mūrim, kas nošķīra tā galotni no pārējās pasaulēs. Kalna virsotne bija nošķelta un iedobta, bet ne kā vulkānu gadījumā - tā bija dabiski veidojusies, krājot sevī vēsu rasu, lietusgāzes un mākoņus. Iedobe bija nepārskatāmi liela, vairākas Latvijas vismaz. Galvenokārt tajā bija Ezers, kas klusi šūpoja lielus, apaļus viļņus, bet ūdens bija mīksts un silts. Un bija Mežs, apkārt un izvijies viscauri Ezeram, ar sīkām saliņām, garām zemes strēlēm, pakalniem un ielejām. Vietām bija pat grūti noteikt, kur Mežs, lekns un mirdzoši zaļš, un kur Ezers. No ūdens cēlās viegla, mirguļojoša migla, un ūdens pilieni tajā atstaroja tūkstoš varavīksnes, tāpēc šķita, ka katrs Ezera vilnis ir savā krāsā un atsevišķa pasteļtoņu varavīksne pats par sevi. Ezerā dzīvoja Pūķis - nedaudz līdzīgs kā ķīniešu pasakās, garš un lokans, pats kā vilnis, ķermeņa plūdumā neatšķirams no Ezera kustības, ar nefrīta un debeszilu muguru, perlamutra krūtīm un dzidri zaļām acīm. Laipns, vieds. Brīžiem pacēla galvu no dzelmes un lūkojās acīs, tad, ar astes galu noglaudis tuvēju koku, ienira atkal. Nebija dzirdami dzīvnieki vai putni, lai arī klātesoši, tikai Kalna, Ezera un Meža elpa, saplūdusi melodiskā vibrācijā un teju neatšķirama no apkārtnes krāsām, un augstu, augstu pāri visam lokveida kustībā vijās sarkani zeltains spalvu mākoņu oreols.

***


Mati bija gludi, gari un melni vienā pusē, bet vējā dejojoši un viļņoti - otrā, pa priekšu lidoja strazds vai varbūt vakarlēpis, un uz pasauli skatījos ar viņa acīm.

***


Ar vienu aci redzēju laumu pakalnus, zelta mirguļojošu vakara krēslu un dūmakainas varavīksnes senos ūdenskritumos dižmežu ielokos, bet ar otru - cilvēku, kas jautāja, kā varu tik droši runāt par tām pasaulēm. Par dabas dvēselēm, par zeltaino krēslu, par dziedošiem kalniem un koku stāstītām teiksmām. Un tiešām nezināju, ko atbildēt, smaidīju, mulsu, un likās - nu kā. Es taču redzu. Un ir tik dīvaini to izskaidrot, pamatot. Man taču nav jāpamato, kāpēc ticu, ka mājās mani gaida kaķi.

***


Šonakt biju savā zemapziņā, kur dzīvoja Freids, kam likās unikāli, ka spēju pārvietoties starp apziņu un zemapziņu, tāpēc viņš gribēja veikt eksperimentus, kuros es būtu pusnomoda stāvoklī un stāstītu viņam, kas notiek nomoda pasaulē, vienlaikus atrodoties sapnī. Bet, tā kā es jau kavēju darbu, sāku dziedāt mazu, jauku meldiņu, lai sevi pamodinātu, kas arī sekmīgi izdevās. Bija vēl visādi sīkumi, bet tie ir skaisti un interesanti tikai man

***


Es šonakt gāju pa ūdens virsmu, pa tēraudpelēkiem jūras viļņiem, no kuriem slējās grimstošu kuģu karkasi. Starp tiem es ieniru, kur ūdens bija melnākais, un laidos dzelmē, dziļi, pie aizmigušā Leviatāna. Man nenācās elpot, man tikai gribējās gulēt viņam līdzās pilnīgā mierā, lai arī ūdens gūlās smagi pār mani un gaisma bija pārāk tālu, lai to saredzētu. Bet jūs nevarat iedomāties to mieru, kas ir pie Leviatāna, ja neesat bijuši pie viņa, tur, dzelmē.

Pēc neizskaitāma laika viņš vēra vienu no savām tūkstoš acīm un vienu no savām tūkstoš rīklēm, un cēlās augšup. Jūra dārdēja un rēca. Es spēju vien ieķerties viņa radītajā straumē, kas bija uzkulta, putaina un ledaini viegla. Un tad es izniru. Gulēju uz spoguļgludas, debeszilas jūras virsmas. Nezinu, kur devās Leviatāns. Bet arī kuģu skeletu vairs nebija, un nekā cita līdz plašajam apvārsnim.

***

Baltu nezvēru medības mūžīgā sasalumā, atveras debesis - tumši zilas, un tur galaktikas, ar aci saskatāmas, nepārskatāmas, neizskaitāmas, krāsu virpulis, dunošs klusums, melnā matērija liesmo, un viss cits atkāpjas un ir nenozīmīgs, plašums ierauj sevī sirdi un aizsit elpu, plašums ir varens, augsts un brīvs. Es paliku tur.


***

Šonakt redzēju vienkārši fenomenālu sapni! Pretējā dzīvoklī Sinistera vietā dzīvoja kaut kāds jocīgs deģenerāts, kurš mūždien pārvietojās ar kailu ķermeņa augšdaļu, bija rupjš un truls kā bluķis, un pie tam vēl briesmīgi neglīts - pieklājīgi sakot, kroplis, ar kaut kādiem audzējiem pa pusi plikpaurainās galvas un tikai vienu redzīgu, taču varen negantu aci. Pilnīgs derglis. Tad nu kādu vakaru, man nākot mājās, šis bija veģetējis kāpņu telpā un grasījās man uzmākties/uzbrukt, par ko, protams, nebiju sajūsmināta, bet, laimīgā kārtā, dzīvokļa briedis D. kā reiz nāca ārā no dzīvokļa un, tā kā viņam pie rokas gadījās nazis, viņš metās mani aizstāvēt. Kā gadījies, kā ne - derglis tika nodurts. Stāvam, domājam, ko darīt - tā kā vajadzētu policiju saukt, bet vai nepiešūs slepkavību... Rīts gudrāks par vakaru - nolēmām atstāt dergli pagaidām kāpņu telpā un policiju saukt no rīta. Iegājām vēl viņa vaļā atstātajā dzīvoklī - konstatējām, ka derglis bija dzīvojis viens un, visticamāk, bijis krievs, bet ar latviešu valodas prasmēm, jo atradām ļoti daudz labas literatūras krievu valodā un šo to par astronomiju un fiziku latviski. Laikam nemaz nebija bijis TIK truls, kā vienmēr uzvedies citu tuvumā, kas sagādāja mums pārsteigumu.

Nākamajā dienā, jau atkal nākot mājās, skatos - līķa vairs nav - un nopriecājos, ka laikam jau viss nokārtots. Vēlāk ieeju D. istabā, kur norisinās sekojošais dialogs -

Es - Nu, tātad izsaucāt policiju? Kā gāja?
D. - /klusē, redzams, ka meklē īstos vārdus/
E. - D.? Kur palika līķis?!
D. - /lēni, iedziļinājies darbā pie datora/ Kā lai to saka... Es īsti nezinu, kāpēc es viņu nodīrāju...
E. - WTF?!? Kur tu liki ādu?? Un pārējo??
D. - /lietišķi/ Ai, paskaties kastē, tur kaut kur jābūt.

***


Sapņu tik pilna nakts, ka pieslēgties nomodam joprojām līdz galam nav izdevies. Viens no jautrākajiem un traģiskākajiem bija par psihiatrisko klīniku, kurā pacienti sarīko dumpi, ieslēdz ārstus palātās, bet paši uzvelk ārstu tērpus un spēlē "dakteros". Amizantākā bija daļa, kur kādas konferences ietvaros klīnikā ieradās ārsti no citas slimnīcas un nemaz nepamanīja, ka viņus uzņem un izglīto vājprātīgie, bet palātās sazāļoti guļ viņu kolēģi. Kad kādam no "pacientiem" sākās fizioloģiskas dabas problēmas, tad gan tam nācās mirt, jo ārste bija no tiem, kas nespēj atzīt savas kļūdas, tāpēc turpināja procedūru līdz slimnieka nāvei, pamazām atjaucot viņa asinis ar ūdeni (lai nekristos spiediens asins nolaišanas laikā :D ), tā arī nesaucot pēc palīdzības - jo būs taču labi un nevar būt citādāk!

Satiku arī lenoru un D., ievelkot viņus nelielā spēlītē, kur viena īstenība atdarināja otru, tikai vienā tu esi dzīvs, bet otrā - nekas. Jāatceras, kurā palikt un kādi objekti vai būtnes no nekadienes kļūst par kaut ko īstu, kad ir ienesti šeit. Vēl bija arī jābūt uzmanīgiem ar domām, jo viss, kas tika izdomāts otrā pusē, tūdaļ īstenojās, un, pārnestam līdzi uz nomodu, tam vajadzēja atrast piemērotus saimniekus vai atbilstošas situācijas, lai savītu kopā visu un neko, un īstenība nesabruktu. Bijām apstādinājuši liftu starp pirmo un pirmo stāvu, un vismaz man bija jautri. :)

***


Šonakt sapņoju, ka sēžu liela smilšu laukuma malā, ir mijkrēslis, bet pa smiltīm bez noteiktas kārtības šurpu turpu (bet allaž vienā virzienā) lien milzīgs daudzums ta ne tuksneša pūcīšu, ta ne pelēku pūčubērnu. Viņiem visiem bija episki drūmi skatieni un spilgti, gaišzili blāzmojošas acis - teju kā prožektori. Tā nu viņi lodāja.
Un es skatījos.
Tas bija nepārspējami aizraujošs sapnis, jo tajās pūcēs kaut kas draudīgs bija. Ja tā padomā, pēdējo reizi, kad sapņoju par pūcēm, tās arī bija draudīgas - tas bija jau pirms daudziem gadiem un tad es devos uz kaut kādu angāru, kur bija paredzēts ar kaut ko dēmonisku cīnīties, un gar ceļa malu visa ceļa garumā bija izliktas pūču galvas.
Ja tā padomā, arī šoreiz bija kaut kas dēmonisks - starp tām pūcēm skraidīja melns ellessuns ar tādām pat zilām acīm un zilām liesmām, kas šim gāzās no rīkles, un tas gribēja man iekost kājās, bet es tam teicu tiš un tas turpināja skraidīšanu starp pūčubērniem.

***


Sapņi, sapņi, pilnmēness, Saulstāvju sapņi, psihiatriskā slimnīca, lobotomija, baudpilnas narkozes injekcijas rokās un sejā, rotaļīga aizmaldīšanās dzeltena Mēness naktī, ezers un tā melnmate nāra, sekojot uz citu pasauli, kur vecā sabrūk, dabas garu mežonīgās un trausli skaistās svinības pakalnu virsotnēs, elfu ugunis aiz kokiem, pievienošanās, dzīres, dejas, labais, ļaunais un nenoteicamais, pareģošana zaļās liesmās, slīpas acis un dzīvnieciski vaibsti, trīs dimensiju savīšanās (kurā tu?), dzīvība asa un pazaudētu atmiņu atgūšana (un tu neesi viņu bērns).

Svētki aizvadīti.

***


Šonakt pabiju burvīgā gotu-konkubīņu pazemes priekamājā, kur visas bija skaistas un visas mācēja spēlēt vijoli. Detaļās neiedziļināšos, labi? :]

Un pēc tam satiku divus savas bērnības murgus, kas sākumā sākās tāpat kā bija sākušies bērnībā, bet tad es ļāvos savas pagātnes aizvainojumam, sāpinājumam un vientulības bezspēcīgajām dusmām, un izplosīju viņus ārā no sava prāta. Pa gabaliem vien.
Viņi palika aprakti sniega kalnā, lielceļa malā, un izkusīs reizē ar to.
Bet kur liksim kaulus?

***

Šonakt pēc salīdzinoši ilgiem laikiem atvēru nosacīti stingri definētu sapņu apgabalu, kuru varētu saukt par "Paralēlo Juglu". :D Atvērt tos nav grūti - ir tikai jāiet pa to sapņu zonu, kas vistiešāk atgādina kādu nomodā eksistējošu vietu un kādā brīdī sāks intuitīvi vilkt uz vienu vai otru pusi. Tur arī jādodas un, kad liekas, ka tuvumā gaiss novirmo, ir ātri jāmetas uz turieni un tad, bez nekādiem īpašiem efektiem un parādībām, vārti būs vaļā. Reizēm par to var norādīt tikai tādas dabas parādības kā vārtvedīgi saauguši koki, īpaši akmeņi, vēja brāzmas, utt. Lai arī vārti uz Paralēlo Juglu atrodas tieši parastajā (kas parasti nozīmē, ka kāda no paralēlajām zonām būs "tuvu"), šī tomēr bija visai tālu esoša - pirmkārt, tā bija pilnīgi pretēja ne tikai nomoda, bet arī sapņu Juglai, otrkārt, tā bija jau stingri izveidojusies - tātad, sena un aizgājusi tālākās zemapziņas zonās, nekā jaunās un strauji mainīgās (protams, arī senās var mainīties strauji, un arī šajā atpazinu elementus no agrāk haotiskām sapņu detaļām, bet tas jau ir specifiskāks gadījums), un, treškārt, tur atrodoties mani nepameta apziņa, ka nedrīkstu tur tālu iet un vispār ir mazliet jāpasteidzas, jo, ja aizkavēšos, tad nespēšu pietiekami ātri atgriezties nomodā un nokavēšu darbu. :D Bet vieta skaista - būtņu tur bija maz, vismaz, tajās visvieglāk sasniedzamajās vietās, tikai daži ēnaini cilvēku tēli no citurienēm, viss ļoti kluss, plati, eleganti un gludi bruģēti ceļi, ielas un ieliņas, izsmalcinātas, gotiskajā stilā ieturētas katedrāles, senatnīgas arkas, muzeji ar marmora kāpnēm, sienās inkrustēti izsmalcināti raksti, reibinoši augstas griestu velves, akmens galerijas pār ielām, klasiskā grieķu stilā kaltas statujas, kuru acis likās vērojošas; viss ārkārtīgi tīrs - teju neskarts, lai arī sajūta tur bija ļoti sena. Vienīgi, kā jau vietā, kas pretēja nomoda Juglai, tajā nebija neviena koka, zieda vai kaut vai zāles pleķīša. Tikai akmens, koks, metāls; pelēks, brūns un melns.. Tomēr estētiski izbaudāma vieta, noteikti būs jāatgriežas, lai izpētītu dziļāk.

Vēl paspēju iegriezties vecā dzīvokļa zonā, kuram durvis bija vaļā un tur bija staigājuši svešinieki (nu bet protams, nav jau vairs mūsu), un tur otro reizi divu nakšu laikā sasaucu un satiku Haiko (viņu izlaidu no virtuves, kurā neieskatījos, bet tajā, atšķirībā no pārējā dzīvokļa, bija gaisma un dzīvība), un abi bijām priecīgi viens otru redzēt. Spēlējāmies un plosījāmies, un glaudīju viņu ļoti, jo dzīvē taču neglaudīšu vairs nekad, un kāds bija līdzās, kuram teicu - skaties, kā viņš kustās un priecājas, viņš drīz būs aizmirsis, ka ir miris un tad varēs atkal dzīvot!

Vispār īpatnēji, kā man vecā dzīvokļa plānojums ir pamazām izveidojis tādu kā vispārīgu lielāko sapņu zonu karti, kurā katra istaba kaut ko no tām simbolizē. Ieejas durvis un lejupvedošās kāpnes - ceļš gan uz "tuvākiem" sapņiem, gan mežonīgākiem sapņiem (ja dodos uz leju), gan filosofiskākiem (ja uz augšu); halle - absolūtā starptelpa starp sapņiem un nomodu; mana istaba un it sevišķi apgulšanās gultā - sekunde pirms pamošanās, atgriešanās ķermenī un pirmsnomoda stāvoklis; tēva kabinets ar balkonu, no kura doties - vistālākā sapņu zona, kas robežojas ar nāvi; garais, tumšais gaitenis un virtuve tā galā - tālākas pēcnāves zonas. Bieži esmu bijusi visās šajās telpās, izņemot virtuvi, bet pārējās kaut kā sapņu kartē neiesaistās. Ikdienā gan šo karti neizmantoju, tomēr nereti tie ir tādi kā izejas punkti pēc aizmigšanas. Iespējams, tas saistīts ar to, ka pusaudzībā vairākus gadus vispār nespēju sapņot ārpus tā dzīvokļa, tāpēc piešķīru tam neapzināto simboliku.

***


Un šonakt sapnī (varētu jau rakstīt siriusā, bet šis tāds īssapnis vien ir) biju Bostonā, zvanīju kaut kādai amatpersonai, it kā gubernatora sekretārei, un stāstīju visu, ko zināju par kādu pazudušu afroamerikāņu meiteni, lai steidz meklēt. Nezināju tobrīd, kam citam lai zvanu. Nekas tāds, ja vien viss, ko redzēju un par ko dzirdēju, neatbilstu patiesajai Bostonas tagadnei un vēsturei, kas, jāatzīst, mani nekad nav interesējusi. Gan jau kaut kad pa ausu galam dzirdēts nez kur un tagad izspēlējās atmiņā, bet gala efekts ir tāds, ka biju Bostonā.

***

Tas bija tikai sapnis.
Mēs satikāmies un runājām un tikai nejauši bijām vienā laikā un telpā.
Un tikai nejauši viņš sāka gribēt mani ievainot, jo tāda mēdz būt citu daba.
Un tikai nejauši man izdevās sevi pasargāt un gūt virsroku.
Bet viņš bija daudziem darījis ļaunu, jo tāda mēdz būt citu daba.
Ļoti daudziem.
Man likās, es viņu sodīšu visu vārdā, es darīšu to, ko ir darījis viņš, tāpēc...
Tāpēc es nodarīju sāpes un spīdzināju, un...
Un viņš drebēja sāpēs.
Un man bija garas stikla lauskas, kas griezās manos pirkstos, bet es to nejutu. Un vēl daudzas citas lietas.
Man bija, ar ko durt, ar ko griezt, ar ko šķelt, ar ko iekļūt slēptākajos miesas kambaros.
Man bija, ar ko aizliegt viņam redzēt, kliegt, pretoties, ar ko ļaut tikai just.
Soli tālāk par agoniju.
Bet es neplosījos. Es darīju to lēni. Tīri. Klusi dziedot. Sarunājoties ar viņu. Jautājot.
Mazliet izsmejot.
Līdz sajutu, ka sods ir bijis tikai maska pavisam vienkāršam iemeslam.
Es gribēju to darīt.
Bauda.
Pie viņa jostas bija maksts ar uzlādētu pistoli.
Gatavs darbam. Tieši pierē, virs acīm. Viss.
Viss beidzies. Tu drīksti mosties.
Un mazliet nobrīnīties par to, kas tevī mīt.

Reply to this entry:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: