Sen nav rakstīts
Posted on 2011.10.31 at 11:26
Plūstot cauri sapņiem un sapņos, viss kļūst nepierakstāms. Bet kādreiz jau var.
1.
Neskaidras atmiņas, bet apzinātas, vairāk kā drumslas no kā tāda, ko prāts cenšas slēpt. Agri atnācis Tumšā gada svētku sapnis. Mežs, novakare. Augstas egles, ķērpji karājas no zariem, viss ir sens. Esmu. Garām aizšaujas gaiša stirna, tai pakaļ - vairāki tumšpelēki vilki, visi nozūd brikšņos, sakliedzas putni. Pēc brīža stirna ir apmetusi loku un skrien nu jau tieši man pretī. Paceļu rokas pret to, stirna iztrūkstas, apmetas otrādāk, bet ar šo mirkli pietiek, lai vilki viņu panāktu, nogāztu, sāktu plosīt. Stāvu un noskatos. Jūtos nedaudz attālināti, pieņemoši un svinīgi, kā īpašā bēru ceremonijā piedalos. Notupstos starp vilkiem pie stirnas vēdera, izvelku dīrājamo dunci un sāku dīrāt tās sānus, izgriežot garas ādas strēmeles. Vilki ar asiņainām mēlēm laiza man rokas, daži uzbudināti skraida uz riņķi apkārt stirnai, veidojot sarkanu pēdu nospiedumu apli ap dzīru vietu. Kļūst tumšāks. Jūtu, ka kāds stāv man tieši aiz muguras. Pieceļos, apgriežos un sastopos aci pret aci ar Ragoto, kas uzliek gaišzaļas rokas man uz pleciem un noliec ragu kroni pār manu galvu. Dzīvnieciski maiga kopošanās, austoša Saule un Mēness, savīti Viņa ragos, asinis sūnās un sarkana smilts. Sajūtu virpulis, pēc kura esmu vilcene, esam vēl daudzi un dažādi, un mežonīgā medību dejā dzenam briedi pār meža gravām, tērcēm un kritušiem kokiem.
2.
Sižetiski nesaistīti bet savstarpēji vienā sapnī saplūduši fragmenti. Vispirms esmu pie datora un iekš youtube.com skatos klipu par karu tuvajos austrumos, kur no augšpuses ir nofilmēts sprādziens, kura izraisītājs - bārdains vīrietis tumšās drēbēs, cenšas bēgt. No eksplozijas ir redzama pati mala, ir tuksnešains apvidus, bet nav saprotams, kādā ēkā tas ir noticis. Šķiet, kāda bēgļu nometne vai kas tamlīdzīgs. Spridzinātājam pašam ir aizdegusies roka, bet viņš cenšas aizbēgt no cita vīrieša, kas dzenas viņam pakaļ ar nūju rokā. Beigās spridzinātājs tiek panākts - vien pēc dažiem soļiem - un gan sists ar nūju, gan arī notiek mēģinājumi ar baltu lupatu viņu apdzēst, jo nepieciešams viņu sagūstīt dzīvu. Liesmas ap roku te noplok, te atkal uzliesmo, dzēsējs viņu ar lupatu sit arvien mežonīgāk, vairs ne cenzdamies viņu apdzēst, bet zaudēdams savaldību, līdz kamēr cilvēks ir pilnībā aizdedzies un kliegdams skrien izbiedētu ļaužu pūlī, kur pakrīt un nomirst smiltīs. No eksplozijas vietas skan kliedzieni, bet cilvēki no pūļa paši kā apmāti rāpo uz turieni un pa ceļam, liesmas pat nesasnieguši, sāk pārklāties ar čūlām un apdeguma brūcēm, vārtās pa zemi, agonē, kliedz, kamēr viss ir sakropļotu, čulgainu ķermeņu masa, kas top arvien lielāka un lielāka, jo ļaudis lien tajā jau no visām malām un pašaizdegas kā liela karstuma tuvumā. Un vienā malā guļ piecas vai sešas ļoti skaistas tālo austrumu meitenes, ar gariem, melniem, izrisušiem matiem, greznos kimono tipa tērpos zelta un tumšzilās krāsās, atkailinātām kājām, neapdegušas, ar neparasti baltu ādas krāsu, nomirušas smaidot. Pēc skatīšanās vēl nodomāju, ka būtu labi neredzēt par to nepatīkamus sapņus naktī un tikai no rīta sapratu, ka tas ir bijis sapnis jau no sākta gala. :D
Otrajā sapņa daļā esmu tādā kā viesnīcas vestibilā, ir vēl daudzi citi cilvēki līdz ar mani, kurus it kā pazīstu, bet ne apzināti. Pie durvīm ārpusē sēž veca sieva, kas lūdzas, lai kāds viņai iedotu naudu un viņa par to varētu samaksāt par internetu viesnīcā, lai nosūtītu kādu vēstuli. Notupjos pie viņas un stāstu, ka tas ir par velti, lai nāk iekšā, aicinu sekot, pati ieeju vestibilā, bet, kad pagriežos, veča ir jau pazudusi. Kāda sieviete pienāk pie manis un lūdz, lai paskatos datora ekrānā, kur ir redzama viesnīcas fasādes fotogrāfija. To ieraugot, atsprāgstu atpakaļ, reizē iekliedzoties un neprātīgi smejoties, bet, kad kāds jautā, kas par lietu, nepārtraucot smieklus vairākkārt iesaucos, ka nu mēs visi mirsim! Apkārtējie ir nesapratnē, satraucas, mēģina izkļūt no vestibila, bet nedz durvis, nedz logi vairs nav atverami. Ja kāds man ko jautā, atkārtoju vien smejot, ka visi mirsim, bet pie sevis noklusētu paturu zināšanu, ka viesnīca patiesībā ir Tumšais Nams, kas pēkšņi un negaidīti ir atgriezies manos sapņos, pie tam, pats, nevis manis atrasts un atvērts. Zinu, ka atkal vadīšu Spēli, bet pagaidām nedrīkstu vēl visu atklāt sanākušajiem. Vēlāk pastāstu un parādu ar tādām kā enerģētiskām hologrammām, kā katru atradīs un nogālēs viņa paša baiļu iemiesojumi, no kā uzmanīties un kā to iespējams apspēlēt un pamest Namu, bet pati zinu, ka ilgi uzkavēties negribēšu. Kad to nolēmu, devos cauri gaiteņiem un sastopot iemiesojumus, kurus jutu kā koncentrētus Nama saprāta un enerģijas "taustekļus", kas katram izpaužas ar individuālu vizualizāciju, izšķīdināju to enerģiju un bez lieka trokšņa vienu pēc otra vienkārši atslēdzu. Pamazām Nams tos sāka atvilkt sevī pats, durvis atvērās un, kad Namu pametu, pie tā sliekšņa atkal sēdēja veča, uz mani nikni skatīdamās, it kā es būtu izjaukusi kādu viņas nodomu attiecībā pret mani un šo sapni.
Pēc tā ievēroju, ka Tumšā Nama sapņu ķēdē parādās trīs sievietes - Jaunava, kas no Nama mani ir izlaidusi, Veča - kas to atver un grib turēt slēgtu, un Sieviete, kas par to var pastāstīt un atgriezt tajā apzinātību. Šoreiz visu tajā izdarīju daudz raitāk un aizgāju pati - Spēle vairs tik ļoti mani neskar. Bet nepamet sajūta, ka tas nav ritējis gluži to gaitu, kā ir gribējis Nams. :)
3.
Pirmā sapņa mežs, tikai agrā vasarā un gaišs. Ir rīts. Netālu no manis stāv un mani vēro gaišā briedaļa, bet pretī no biezākas koku audzes iznāk briedis, kas vispirms ēd man no rokas, bet pēc tam dīžājas un izturas kā riesta laika cīņās man visapkārt, tomēr neaizskarot un nepietuvojoties tuvāk kā izstieptas rokas attālumā. Sākumā cenšos atgaiņāt, jo nesaprotu nodomus, bet tad vienkārši stāvu un vēroju. Visapkārt Ragotā klātbūtne.
1.
Neskaidras atmiņas, bet apzinātas, vairāk kā drumslas no kā tāda, ko prāts cenšas slēpt. Agri atnācis Tumšā gada svētku sapnis. Mežs, novakare. Augstas egles, ķērpji karājas no zariem, viss ir sens. Esmu. Garām aizšaujas gaiša stirna, tai pakaļ - vairāki tumšpelēki vilki, visi nozūd brikšņos, sakliedzas putni. Pēc brīža stirna ir apmetusi loku un skrien nu jau tieši man pretī. Paceļu rokas pret to, stirna iztrūkstas, apmetas otrādāk, bet ar šo mirkli pietiek, lai vilki viņu panāktu, nogāztu, sāktu plosīt. Stāvu un noskatos. Jūtos nedaudz attālināti, pieņemoši un svinīgi, kā īpašā bēru ceremonijā piedalos. Notupstos starp vilkiem pie stirnas vēdera, izvelku dīrājamo dunci un sāku dīrāt tās sānus, izgriežot garas ādas strēmeles. Vilki ar asiņainām mēlēm laiza man rokas, daži uzbudināti skraida uz riņķi apkārt stirnai, veidojot sarkanu pēdu nospiedumu apli ap dzīru vietu. Kļūst tumšāks. Jūtu, ka kāds stāv man tieši aiz muguras. Pieceļos, apgriežos un sastopos aci pret aci ar Ragoto, kas uzliek gaišzaļas rokas man uz pleciem un noliec ragu kroni pār manu galvu. Dzīvnieciski maiga kopošanās, austoša Saule un Mēness, savīti Viņa ragos, asinis sūnās un sarkana smilts. Sajūtu virpulis, pēc kura esmu vilcene, esam vēl daudzi un dažādi, un mežonīgā medību dejā dzenam briedi pār meža gravām, tērcēm un kritušiem kokiem.
2.
Sižetiski nesaistīti bet savstarpēji vienā sapnī saplūduši fragmenti. Vispirms esmu pie datora un iekš youtube.com skatos klipu par karu tuvajos austrumos, kur no augšpuses ir nofilmēts sprādziens, kura izraisītājs - bārdains vīrietis tumšās drēbēs, cenšas bēgt. No eksplozijas ir redzama pati mala, ir tuksnešains apvidus, bet nav saprotams, kādā ēkā tas ir noticis. Šķiet, kāda bēgļu nometne vai kas tamlīdzīgs. Spridzinātājam pašam ir aizdegusies roka, bet viņš cenšas aizbēgt no cita vīrieša, kas dzenas viņam pakaļ ar nūju rokā. Beigās spridzinātājs tiek panākts - vien pēc dažiem soļiem - un gan sists ar nūju, gan arī notiek mēģinājumi ar baltu lupatu viņu apdzēst, jo nepieciešams viņu sagūstīt dzīvu. Liesmas ap roku te noplok, te atkal uzliesmo, dzēsējs viņu ar lupatu sit arvien mežonīgāk, vairs ne cenzdamies viņu apdzēst, bet zaudēdams savaldību, līdz kamēr cilvēks ir pilnībā aizdedzies un kliegdams skrien izbiedētu ļaužu pūlī, kur pakrīt un nomirst smiltīs. No eksplozijas vietas skan kliedzieni, bet cilvēki no pūļa paši kā apmāti rāpo uz turieni un pa ceļam, liesmas pat nesasnieguši, sāk pārklāties ar čūlām un apdeguma brūcēm, vārtās pa zemi, agonē, kliedz, kamēr viss ir sakropļotu, čulgainu ķermeņu masa, kas top arvien lielāka un lielāka, jo ļaudis lien tajā jau no visām malām un pašaizdegas kā liela karstuma tuvumā. Un vienā malā guļ piecas vai sešas ļoti skaistas tālo austrumu meitenes, ar gariem, melniem, izrisušiem matiem, greznos kimono tipa tērpos zelta un tumšzilās krāsās, atkailinātām kājām, neapdegušas, ar neparasti baltu ādas krāsu, nomirušas smaidot. Pēc skatīšanās vēl nodomāju, ka būtu labi neredzēt par to nepatīkamus sapņus naktī un tikai no rīta sapratu, ka tas ir bijis sapnis jau no sākta gala. :D
Otrajā sapņa daļā esmu tādā kā viesnīcas vestibilā, ir vēl daudzi citi cilvēki līdz ar mani, kurus it kā pazīstu, bet ne apzināti. Pie durvīm ārpusē sēž veca sieva, kas lūdzas, lai kāds viņai iedotu naudu un viņa par to varētu samaksāt par internetu viesnīcā, lai nosūtītu kādu vēstuli. Notupjos pie viņas un stāstu, ka tas ir par velti, lai nāk iekšā, aicinu sekot, pati ieeju vestibilā, bet, kad pagriežos, veča ir jau pazudusi. Kāda sieviete pienāk pie manis un lūdz, lai paskatos datora ekrānā, kur ir redzama viesnīcas fasādes fotogrāfija. To ieraugot, atsprāgstu atpakaļ, reizē iekliedzoties un neprātīgi smejoties, bet, kad kāds jautā, kas par lietu, nepārtraucot smieklus vairākkārt iesaucos, ka nu mēs visi mirsim! Apkārtējie ir nesapratnē, satraucas, mēģina izkļūt no vestibila, bet nedz durvis, nedz logi vairs nav atverami. Ja kāds man ko jautā, atkārtoju vien smejot, ka visi mirsim, bet pie sevis noklusētu paturu zināšanu, ka viesnīca patiesībā ir Tumšais Nams, kas pēkšņi un negaidīti ir atgriezies manos sapņos, pie tam, pats, nevis manis atrasts un atvērts. Zinu, ka atkal vadīšu Spēli, bet pagaidām nedrīkstu vēl visu atklāt sanākušajiem. Vēlāk pastāstu un parādu ar tādām kā enerģētiskām hologrammām, kā katru atradīs un nogālēs viņa paša baiļu iemiesojumi, no kā uzmanīties un kā to iespējams apspēlēt un pamest Namu, bet pati zinu, ka ilgi uzkavēties negribēšu. Kad to nolēmu, devos cauri gaiteņiem un sastopot iemiesojumus, kurus jutu kā koncentrētus Nama saprāta un enerģijas "taustekļus", kas katram izpaužas ar individuālu vizualizāciju, izšķīdināju to enerģiju un bez lieka trokšņa vienu pēc otra vienkārši atslēdzu. Pamazām Nams tos sāka atvilkt sevī pats, durvis atvērās un, kad Namu pametu, pie tā sliekšņa atkal sēdēja veča, uz mani nikni skatīdamās, it kā es būtu izjaukusi kādu viņas nodomu attiecībā pret mani un šo sapni.
Pēc tā ievēroju, ka Tumšā Nama sapņu ķēdē parādās trīs sievietes - Jaunava, kas no Nama mani ir izlaidusi, Veča - kas to atver un grib turēt slēgtu, un Sieviete, kas par to var pastāstīt un atgriezt tajā apzinātību. Šoreiz visu tajā izdarīju daudz raitāk un aizgāju pati - Spēle vairs tik ļoti mani neskar. Bet nepamet sajūta, ka tas nav ritējis gluži to gaitu, kā ir gribējis Nams. :)
3.
Pirmā sapņa mežs, tikai agrā vasarā un gaišs. Ir rīts. Netālu no manis stāv un mani vēro gaišā briedaļa, bet pretī no biezākas koku audzes iznāk briedis, kas vispirms ēd man no rokas, bet pēc tam dīžājas un izturas kā riesta laika cīņās man visapkārt, tomēr neaizskarot un nepietuvojoties tuvāk kā izstieptas rokas attālumā. Sākumā cenšos atgaiņāt, jo nesaprotu nodomus, bet tad vienkārši stāvu un vēroju. Visapkārt Ragotā klātbūtne.