Zieds, kas neuzplauks
Posted on 2008.11.20 at 00:32
Šis ir sapnis, kura sākumu redzēju pirms pusgada, bet abus pārējos fragmentus - dažās nesenākajās dienās. Neviens no fragmentiem sapņojot neaizņēma vairāk kā pāris minūtes, bet spilgtums un detaļu apjoms šajos mirkļos mani gluži apbūra. Un viens no tēliem, kura seju nespēju atcerēties, bet tik ļoti gribētos, jo tiešām šķeit, it kā gadsimtu laikā būtu aizmirsusi kādu reiz ļoti mīļu būtni...
Mans pirmais, ja sen sapņotais sapnis bija šāds – biju jauka izskata, melnmataina vampīre un gāju pa skaistu, akmens kalumiem rotātu akmens galeriju. Bija nakts, pa kreisi no manis bija atvērti augsti, šauri logi, pa kuriem iespīdēja zilgana mēnessgaisma. Citādi bija pilnīgi tumšs, diena vēl tālu. Pie logiem bija tāda paša izmēra akmens plāksnes, ar kurām tos aizvērt, kad uzlēktu saule. Man mugurā bija glīta, dažādos toņos zila kleita un melni šņorējamie zābaki, kur labās kājas zābaka stulmā biju ielaidusi dunci, kuras asmens bija veidots kā čūskas aste, mazliet izlocīts. Tas bija ar maģiju apstrādāts, lai spētu nogalināt vampīru, un nu devos pie kāda vampīru klana vadoņu ar titulu „barons”, lai viņu noslepkavotu, atriebjoties par senāku nodevību. Neko sīkāk par situāciju tobrīd nezināju, kā tikai to, ka šis barons man uzticas un man ir izdevies gadu laikā iekļauties viņa klanā, lai beidzot izpildītu savu nodomu.
Nākamais sapnis, kas izskaidroja šo, reāli ilga ne vairāk kā pāris minūtes, bet nekas tik dzīvs un koncentrēts sen nebija redzēts – vienkārši aizvēru acis, par to pat nedomājot, un pēkšņi biju tur.
Vide – laikam Čehija, laiks – viduslaiku beigu posms. Pasaule – šī pati, vienīgi bez cilvēkiem sastopami arī vampīri un vilkači. Vilkači dzīvo kopā baros, ko sauc par Dzimtām, nomaļās vietās, var kļūt pēc izskata cilvēciski, bet lielākoties ir tikai daļēji kā cilvēki, ar vilku purniem. Katrai Dzimtai ir savs vadonis, ko dēvē vai nu tā, vai nu par Asinstēvu, ja viņš pie reizes ir arī tas, kas ap sevi pulcējis pārējo Dzimtu. Mežonīgi un savu viedokli pamato ar spēku, tomēr ļoti saprātīgi, un pat konkurējošās dzimtas kopā kalpo vienam kultam, kas pielūdz dzīvniecisko spēku kā to pirmatnējo jebkura būtību, ko citas cilvēkiem līdzīgas būtnes jau aizmirsušas vai noliegušas. Dievu viņiem nebija, bet Mēness pielūgsme gan, tam veltot gan lielāko daļu rituālu, gan medības. Cilvēki – kā jau cilvēki, savukārt vampīri dalās klanos, kuru uzskati var būt ļoti atšķirīgi un konkurējoši. Lielākā daļa dzīvo kā savam klanam piederīgi, nemirstīgi vientuļnieki, izvairoties no cilvēkiem, kad vien nevajag doties kārtējā upura meklējumos, bet ir arī atsevišķi grupējumi, kas izveidojuši komūnas. Klani lielākoties piesaistīti reģioniem, kuros tie radušies, un ik pa noteiktam periodam notiek pilnā klana pulcēšanās, lai apzinātu jaunpienācējus, pazudušos, utt. Vienotas reliģijas nav, jo katrs klans darbojas arī līdzīgi kā sekta, ar savām garīgajām pārliecībām un ritiem, kā arī, katram klanam ir savs ģerbonis, kas simbolizē tā galvenās īpašības. Starp klaniem bieži notiek daudz intrigu un afēru. Nav parasts, ka partnerattiecības veidotu vampīri no dažādiem klaniem, bet vislielākie konflikti, kā jau parasti, ir ar vilkačiem. Klana vadoņa tituls tiek nodots ar pēctecību, atdodot to vadoņa tuvākajam palīgam, ja vadonim nepaveicas iet bojā. Bet to pārāk viegli panākt nav iespējams, jo tradicionālie krusti, ķiploki un mieti īsti nedarbojas, lai vampīru nobeigtu, tikai specifiska asins maģija, ko ne katrs ir spējīgs pielietot. Vai arī – cits vampīrs, kas ir pietiekami spēcīgs, lai nogalinātu savu pretinieku. Šādā gadījumā vadību pārņem vadoņa slepkava, jo, ja reiz viņš ir bijis tik varens, lai uzveiktu vadoni, tad viņam pietiks arī spēka, lai vadītu nelaiķa klanu. Ja klans iebilst, tad tam ir divas iespējas – mēģināt uzveikt jauno vadoni, vai, ja tas neizdodas, aiziet ar godu, brīvprātīgi dodoties nāvē.
Sapņa laikā mana klana vadonis ir uzsācis pirmās vampīru pilsētas veidošanu – viņš ir nolēmis apvienot visus klanus, lai novērstu šķelšanos mūsu sugas starpā un atjaunotu varu pār tiem pasaules resursiem, kurus pārņēmuši cilvēki, kamēr vampīru klani plēsušies viens ar otru. Projekts nosaukts par Nekropoli, kamēr tiks izvēlēts pilsētai piemērotāks vārds, un tā centrs atrodas netālu no manas mājvietas, pazemes alās zem kalniem. Mana mājvieta, savukārt, ir divstāvu nams, netālu no tuvākās cilvēku pilsētas, kur dzīvoju kopā ar savu vīru – vampīru, kurš pirms nedaudz vairāk nekā gadsimta pievienojis mani savai ciltij. Cilvēki mūs uzskata tikai par savrupiem savādniekiem, lai arī ir tādi, kas mūs tur aizdomās par atsevišķām slepkavībām. Savrupi mēs lielākoties bijām arī no citiem vampīriem, jo netiku atzīta viņu starpā savu asiņu dēļ – biju cilvēku sievietes un vilkača bērns, priekš vampīra – nicināms radījums, lai arī nepārmantojusi gandrīz neko no tēva īpašībām, un mans radītājs tam nebija piešķīris nekādas nozīmes, kad dzēra manas asinis, lai mēs būtu kopā mūžam. Viņš bija skaists, brūniem, mazliet viļņainiem matiem un smaidošām acīm, kurās mirdzēja tā saules gaisma, kas mums bija liegta. Kādā vakarā bijām kopā devušies uz pilsētu, lai izvēlētos tās nakts upuri, tā vakara skaistāko garāmgājēju, un bijām iekļuvuši kādā cilvēku augstmaņa rīkotā ballē, izmantojot spēju palikt neredzamiem cilvēku acīs. Slīdējām starp viesību dalībniekiem, līdz gadījās ieklīst mazliet nomaļākā telpā, kāršu istabā, kur atpazinām savam klanam konkurējoša klana augsti stāvošu pārstāvi, pēc titula – baronu, kas nedz bija paslēpies no cilvēku acīm, nedz slēpa savu būtību. Pēc sarunām spriežot izskatījās, ka viņa sadarbība ar augstmani, kas rīkojis balli, ir jau ilgstoša, kas pēc vampīra viedokļa ir nicināma parādība, kuras piekopējs tiek sodīts. Viņš stāstīja cilvēkam par mūsu klana vadoņa nodomiem un Nekropoli, acīmredzot, baidoties, ka klanu apvienošana un cilvēku ietekmes mazināšana varētu gan izjaukt viņa sadarbību un finansiālo ieguvumu saistībā ar cilvēku aristokrātiju, gan arī atklāt viņa pārkāpumus pret savu cilti, kas neizbēgami novestu pie soda. Barona nodoms bija pārdot cilvēkiem ar attiecīgo maģiju apstrādātu ieroci, lai veiktu atentātu pret mūsu klana vadoni, līdz ar to, Nekropoles projektu satricinātu no tā pašas sirds, pastiprinot vampīru šķelšanos, kā arī, Nekropoles pieejas plānus, lai pagaidām nelielo pilsētu (kurā gan pamazām bija sapulcējies gandrīz viss mūsu klans) iznīcinātu dienas laikā, kamēr vampīri aizmieg nāvei līdzīgā miegā.
Darījums tika noslēgts un augstmanis pieprasīja Baronam pierādījumu, ka atentāta ierocis – sudrabains duncis ar viegli izliektu asmeni čūskas formā – izpildīs savu pienākumu.
Paslēpt sevi no cilvēka acīm ir viegli, bet no vampīra – jau stipri grūtāk, un brīdī, kad mēs ar vīru jau grasījāmies aizslīdēt, lai steigtos pie vadoņa un pastāstītu par nejauši dzirdēto, barons manu mīļoto pamanīja, sagrāba un iedūra viņa sirdī čūskas dunci. Viņš zemi ievaidējās un sabruka, miris un atklāts cilvēku acīm. Barons apmierināts uz brīdi novērsās, lai komentētu savu veikumu, atstājot dunci mana vīra krūtīs, bet vienīgais, ko es tajā mirklī iedomājos, bija paķert slepkavības ieroci un bēgt cik ātri, vien varu, un tas ir – ātrāk, nekā cilvēks spēj uztvert. Biju palikusi gandrīz neprātīga, cik ļoti mani bija šokējis notikušais, jo manu acu priekšā bija nogalināts man mīļākais no pastāvošajiem, bijis nemirstīgs, tomēr tik viegli ievainojams. Pāris minūšu laikā jau biju ārā no pilsētas un atgriezusies savā mītnē, kuru nolēmu pamest un skriet tālāk uz Nekropoli, lai brīdinātu savu vadoni par gaidāmajām briesmām viņa nodomiem. Ieroci gan es biju paņēmusi un turēju cieši piespiestu pie krūtīm, bet pilsētas plāni joprojām bija cilvēku rokās un nevajadzētu pārāk ilgu laiku, lai izgatavotu jaunu dunci. Īsākais ceļš būtu caur apakšzemes tuneli, kas no manas mājas pagraba veda tieši uz kalniem piegulošajiem mežiem. Jau dzirdēju un jutu tuvojamies ienaidniekus, jo mana vīra līķī viņi bija atpazinuši savrupo jaunekli no brūnā nama, un arī barons bija tur pielicis savu roku, tāpēc bija ļoti jāsteidzas. Kamīnā aizdedzu lāpu un skrēju uz pagrabu, cieši aizslēgdama aiz sevis visas durvis. Atvēru slepeno eju vienā no sienām un, tur ieejot, nolaidu dzelzs režģus un aizdarīju koka lūku, jau dzirdot zirgu zviegšanu pie mājas ceļa. Metos ejas līkumā, bet tur mani izbiedēja kāds draugs, kas bija nācis mūs apciemot pēc ilga laika. Tas bija Nefross, sens vampīrs, dzīvojis jau Senās Ēģiptes laikos, gan tērpies šim brīdim atbilstošās drānās, bet skatienā bija skaidri izlasāmi pārdzīvotie gadu tūkstoši. Sejas āda dzeltenīgi mirdzēja lāpas mestajā gaismā, bet tās bālumu nekādas krāsas nespēja nomākt. Nefrosa vaibsti nebūtu saucami par skaistiem – vaigi bija pārāk iekrituši, deguns – mazliet par līku, bet acis – mazliet par šaurām, tomēr viņš izstaroja magnētisku skaistumu, kam nebija iespējams pretoties. Viņš mani apturēja, neļaudams doties garām, un vaicāja, kas gan noticis. Pāris vārdos pastāstīju notikušo un lūdzu, lai tieku palaista, bet viņš, lai arī satumsis par notikušo nodevību, smējās, vai tiešām es kritīšu tik zemu, lai bēgtu no cilvēkiem, nevis stātos tiem pretī? Atbildēju, ka šoreiz tam nav nedz laika, nedz arī vēlos lieku asinsizliešanu, par ko Nefross pasmīnēja vēl greizāk, teikdams, ka no manis to gan nebija gaidījis dzirdēt. Tas mani tikai papildus sadusmoja un es viņam vēlreiz lūdzu, lai atlaiž mani, ko mans draugs arī darīja, pats tomēr dodamies pagraba virzienā, paskaidrojot, ka pārāk ilgi ir dzīvojis mierā ar pastāvošo kārtību un vismaz reizi dzīvē vēlas atkal karot pret cilvēkiem, jo reiz bijis karavīrs, kaut arī tā būtu pēdējā reize. Atvadījos no Nefrosa un steidzos prom neatskatīdamās, līdz pēc daudziem līkumiem un kāpnēm izskrēju no ejas naksnīgā mežā, tuvu augstai kraujai. Tajā brīdī sajutu, ka arī Nefross ir tikko nogalināts. Aizvēru acis un metos kraujā, bet nekritu, jo zem manām kājām no nekurienes radās akmens pakāpieni, kas šādi bija apburti, lai slēptu ceļu uz Nekropoli. Pašā kraujas dibenā, starp diviem augstiem klintsakmeņiem, bija apslēpta pilsētas ieeja, kuru maskēja jau cita burvestība, kas lika tai izskatīties pēc gludas akmens sienas. Devos tai cauri bez grūtībām un nokļuvu sarkanīgas, blāvas gaismas pielietā alā, kas drīz beidzās ar jaunu sienu, tomēr pēc mana pieskāriena nelielai iedobei gaisma lēni kļuva sudrabaina, bet akmens siena pārvērtās par dzelzs vārtiem, kurus rotāja lauzīti pumpuri – mūsu klana simbols. Dzelzs pumpurs, neievainojami un nevainojami skaists, tomēr nekad neatplauks ziedā, jo zieds nozīmētu vājumu un tuvu nāvi. Vārti lēni atvērās, ielaižot mani plašā, sudrabrotātā alā, no kuras uz citām telpām kā ielas veda daudzi gaiteņi. Tur pie manis piesteidzās kāds jauns vampīrs, kas tobrīd bija atbildīgs par to, kas tiek ielaists Nekropolē; viņu vārds bija Daniels un viņš bija mēreni neizteiksmīgs blondīns ar neticami dzidrām, pelēkām acīm. Lūdzu viņu nogādāt mani pie mūsu vadoņa cik ātri vien tas būtu iespējams, nolaižot steigā uzmestā apmetņa kapuci, lai atklātu uz pleca uztetovēto klana zīmi. Daniels uz mani šaubīgi paskatījās, tomēr jau pēc brīža es noliecos vadoņa priekšā, stāstot par notikušo traģēdiju un draudošajām briesmām. Lai nu kā, mani centieni brīdināt likās veltīgi, jo vadonis manis teikto noraidīja kā gļēvulības un lētticības augli, un atsaucās uz manu izcelsmi kā pamatojumu nelaimēm, kas mani piemeklējušas. Šādi vārdi mani tik dziļi sarūgtināja, ka es izteicu pareģojumu – līdz ar nākamās dienas dienvidu Nekropoli pārņems liesmas un mūsu klans tiks gandrīz pilnībā iznīcināts. Vadonis saviebās dusmās un paziņoja, ka šādi vārdi ir nodevība paši par sevi. Viņš bija sens vampīrs, viens no senākajiem, bet ilgu laiku viņam nebija nācies nevienu izraidīt no sava klana, tomēr nu viņš to darīja, izraidot mani, jo neticība klana spēkam viņam likās lielākais no pārkāpumiem.
Izraidījumam nepakļauties nebija iespējams – es klusējot devos projām, un visi, kurus sastapu, mēmi atkāpās no mana ceļa. Rīts jau bija tuvu, tāpēc atlikušo nakts daļu un nākamo dienu pavadīju ne pārāk tālu kalnos, kādā šaurā alā. Cauri miegam dzirdēju Nekropoles iznīcību, un tas bija pēdējais, ko man varēja atņemt.
Sapņa turpinājums ir sākumā aprakstītais fragments. Vakar tas beidzot noslēdzās – galerija, kurā tik ilgi biju soļojusi, beidzās, un es pagrūdu smagi izrotātas ozolkoka durvis, ienākot pie būtnes, kuru vairākus gadsimtus biju ilgojusies nogalināt. Neko nenojaušot, barons man uzsmaidīja un aicinot pastiepa roku. Viņš bija pusguļus atlaidies uz sarkana samta dīvāna, atkailinātām krūtīm un atrisušiem matiem, un gaidīja, kad viņu skūpstīšu. Bet tā vietā viņš sagaidīja dunci, ar kuru bija reiz noslepkavojis manu mīļoto – viņa sejas izteiksme bija neizsakāmi pārsteigta, kad ietriecu to viņa krūtīs tik dziļi, cik spēju, un vēlēju izsāpēt sāpes, kuras mirstot izsāpēja mans vīrs, izjust sabrūkam godu, kā savas pilsētas drupās mirstot juta mana klana vadonis un apzināties cik skaidri vien iespējams pēdējos apziņas mirkļos, ka mana klana liktenis piemeklēs arī viņējo. Barons paspēja iekliegties, bet, kad pie mums ieskrēja viņa miesassargi, viņš jau bija miris. Viens no viņiem metās man virsū, bet niknumā triecu viņu pret sienu un liku atcerēties senos likumus, kuriem sekojot visiem, kuri līdz šim bijuši barona pakļautībā, tagad nāktos kā savu vadoni godāt mani vai, ja neviens, kas iebilstu, nespētu man stāties pretī – doties nāvē. Jutu sevī atdzīvojamies sava tēva asinis un skatienu aizklāja sārta migla.
Viņi visi sadega rītausmas staros.
Mans pirmais, ja sen sapņotais sapnis bija šāds – biju jauka izskata, melnmataina vampīre un gāju pa skaistu, akmens kalumiem rotātu akmens galeriju. Bija nakts, pa kreisi no manis bija atvērti augsti, šauri logi, pa kuriem iespīdēja zilgana mēnessgaisma. Citādi bija pilnīgi tumšs, diena vēl tālu. Pie logiem bija tāda paša izmēra akmens plāksnes, ar kurām tos aizvērt, kad uzlēktu saule. Man mugurā bija glīta, dažādos toņos zila kleita un melni šņorējamie zābaki, kur labās kājas zābaka stulmā biju ielaidusi dunci, kuras asmens bija veidots kā čūskas aste, mazliet izlocīts. Tas bija ar maģiju apstrādāts, lai spētu nogalināt vampīru, un nu devos pie kāda vampīru klana vadoņu ar titulu „barons”, lai viņu noslepkavotu, atriebjoties par senāku nodevību. Neko sīkāk par situāciju tobrīd nezināju, kā tikai to, ka šis barons man uzticas un man ir izdevies gadu laikā iekļauties viņa klanā, lai beidzot izpildītu savu nodomu.
Nākamais sapnis, kas izskaidroja šo, reāli ilga ne vairāk kā pāris minūtes, bet nekas tik dzīvs un koncentrēts sen nebija redzēts – vienkārši aizvēru acis, par to pat nedomājot, un pēkšņi biju tur.
Vide – laikam Čehija, laiks – viduslaiku beigu posms. Pasaule – šī pati, vienīgi bez cilvēkiem sastopami arī vampīri un vilkači. Vilkači dzīvo kopā baros, ko sauc par Dzimtām, nomaļās vietās, var kļūt pēc izskata cilvēciski, bet lielākoties ir tikai daļēji kā cilvēki, ar vilku purniem. Katrai Dzimtai ir savs vadonis, ko dēvē vai nu tā, vai nu par Asinstēvu, ja viņš pie reizes ir arī tas, kas ap sevi pulcējis pārējo Dzimtu. Mežonīgi un savu viedokli pamato ar spēku, tomēr ļoti saprātīgi, un pat konkurējošās dzimtas kopā kalpo vienam kultam, kas pielūdz dzīvniecisko spēku kā to pirmatnējo jebkura būtību, ko citas cilvēkiem līdzīgas būtnes jau aizmirsušas vai noliegušas. Dievu viņiem nebija, bet Mēness pielūgsme gan, tam veltot gan lielāko daļu rituālu, gan medības. Cilvēki – kā jau cilvēki, savukārt vampīri dalās klanos, kuru uzskati var būt ļoti atšķirīgi un konkurējoši. Lielākā daļa dzīvo kā savam klanam piederīgi, nemirstīgi vientuļnieki, izvairoties no cilvēkiem, kad vien nevajag doties kārtējā upura meklējumos, bet ir arī atsevišķi grupējumi, kas izveidojuši komūnas. Klani lielākoties piesaistīti reģioniem, kuros tie radušies, un ik pa noteiktam periodam notiek pilnā klana pulcēšanās, lai apzinātu jaunpienācējus, pazudušos, utt. Vienotas reliģijas nav, jo katrs klans darbojas arī līdzīgi kā sekta, ar savām garīgajām pārliecībām un ritiem, kā arī, katram klanam ir savs ģerbonis, kas simbolizē tā galvenās īpašības. Starp klaniem bieži notiek daudz intrigu un afēru. Nav parasts, ka partnerattiecības veidotu vampīri no dažādiem klaniem, bet vislielākie konflikti, kā jau parasti, ir ar vilkačiem. Klana vadoņa tituls tiek nodots ar pēctecību, atdodot to vadoņa tuvākajam palīgam, ja vadonim nepaveicas iet bojā. Bet to pārāk viegli panākt nav iespējams, jo tradicionālie krusti, ķiploki un mieti īsti nedarbojas, lai vampīru nobeigtu, tikai specifiska asins maģija, ko ne katrs ir spējīgs pielietot. Vai arī – cits vampīrs, kas ir pietiekami spēcīgs, lai nogalinātu savu pretinieku. Šādā gadījumā vadību pārņem vadoņa slepkava, jo, ja reiz viņš ir bijis tik varens, lai uzveiktu vadoni, tad viņam pietiks arī spēka, lai vadītu nelaiķa klanu. Ja klans iebilst, tad tam ir divas iespējas – mēģināt uzveikt jauno vadoni, vai, ja tas neizdodas, aiziet ar godu, brīvprātīgi dodoties nāvē.
Sapņa laikā mana klana vadonis ir uzsācis pirmās vampīru pilsētas veidošanu – viņš ir nolēmis apvienot visus klanus, lai novērstu šķelšanos mūsu sugas starpā un atjaunotu varu pār tiem pasaules resursiem, kurus pārņēmuši cilvēki, kamēr vampīru klani plēsušies viens ar otru. Projekts nosaukts par Nekropoli, kamēr tiks izvēlēts pilsētai piemērotāks vārds, un tā centrs atrodas netālu no manas mājvietas, pazemes alās zem kalniem. Mana mājvieta, savukārt, ir divstāvu nams, netālu no tuvākās cilvēku pilsētas, kur dzīvoju kopā ar savu vīru – vampīru, kurš pirms nedaudz vairāk nekā gadsimta pievienojis mani savai ciltij. Cilvēki mūs uzskata tikai par savrupiem savādniekiem, lai arī ir tādi, kas mūs tur aizdomās par atsevišķām slepkavībām. Savrupi mēs lielākoties bijām arī no citiem vampīriem, jo netiku atzīta viņu starpā savu asiņu dēļ – biju cilvēku sievietes un vilkača bērns, priekš vampīra – nicināms radījums, lai arī nepārmantojusi gandrīz neko no tēva īpašībām, un mans radītājs tam nebija piešķīris nekādas nozīmes, kad dzēra manas asinis, lai mēs būtu kopā mūžam. Viņš bija skaists, brūniem, mazliet viļņainiem matiem un smaidošām acīm, kurās mirdzēja tā saules gaisma, kas mums bija liegta. Kādā vakarā bijām kopā devušies uz pilsētu, lai izvēlētos tās nakts upuri, tā vakara skaistāko garāmgājēju, un bijām iekļuvuši kādā cilvēku augstmaņa rīkotā ballē, izmantojot spēju palikt neredzamiem cilvēku acīs. Slīdējām starp viesību dalībniekiem, līdz gadījās ieklīst mazliet nomaļākā telpā, kāršu istabā, kur atpazinām savam klanam konkurējoša klana augsti stāvošu pārstāvi, pēc titula – baronu, kas nedz bija paslēpies no cilvēku acīm, nedz slēpa savu būtību. Pēc sarunām spriežot izskatījās, ka viņa sadarbība ar augstmani, kas rīkojis balli, ir jau ilgstoša, kas pēc vampīra viedokļa ir nicināma parādība, kuras piekopējs tiek sodīts. Viņš stāstīja cilvēkam par mūsu klana vadoņa nodomiem un Nekropoli, acīmredzot, baidoties, ka klanu apvienošana un cilvēku ietekmes mazināšana varētu gan izjaukt viņa sadarbību un finansiālo ieguvumu saistībā ar cilvēku aristokrātiju, gan arī atklāt viņa pārkāpumus pret savu cilti, kas neizbēgami novestu pie soda. Barona nodoms bija pārdot cilvēkiem ar attiecīgo maģiju apstrādātu ieroci, lai veiktu atentātu pret mūsu klana vadoni, līdz ar to, Nekropoles projektu satricinātu no tā pašas sirds, pastiprinot vampīru šķelšanos, kā arī, Nekropoles pieejas plānus, lai pagaidām nelielo pilsētu (kurā gan pamazām bija sapulcējies gandrīz viss mūsu klans) iznīcinātu dienas laikā, kamēr vampīri aizmieg nāvei līdzīgā miegā.
Darījums tika noslēgts un augstmanis pieprasīja Baronam pierādījumu, ka atentāta ierocis – sudrabains duncis ar viegli izliektu asmeni čūskas formā – izpildīs savu pienākumu.
Paslēpt sevi no cilvēka acīm ir viegli, bet no vampīra – jau stipri grūtāk, un brīdī, kad mēs ar vīru jau grasījāmies aizslīdēt, lai steigtos pie vadoņa un pastāstītu par nejauši dzirdēto, barons manu mīļoto pamanīja, sagrāba un iedūra viņa sirdī čūskas dunci. Viņš zemi ievaidējās un sabruka, miris un atklāts cilvēku acīm. Barons apmierināts uz brīdi novērsās, lai komentētu savu veikumu, atstājot dunci mana vīra krūtīs, bet vienīgais, ko es tajā mirklī iedomājos, bija paķert slepkavības ieroci un bēgt cik ātri, vien varu, un tas ir – ātrāk, nekā cilvēks spēj uztvert. Biju palikusi gandrīz neprātīga, cik ļoti mani bija šokējis notikušais, jo manu acu priekšā bija nogalināts man mīļākais no pastāvošajiem, bijis nemirstīgs, tomēr tik viegli ievainojams. Pāris minūšu laikā jau biju ārā no pilsētas un atgriezusies savā mītnē, kuru nolēmu pamest un skriet tālāk uz Nekropoli, lai brīdinātu savu vadoni par gaidāmajām briesmām viņa nodomiem. Ieroci gan es biju paņēmusi un turēju cieši piespiestu pie krūtīm, bet pilsētas plāni joprojām bija cilvēku rokās un nevajadzētu pārāk ilgu laiku, lai izgatavotu jaunu dunci. Īsākais ceļš būtu caur apakšzemes tuneli, kas no manas mājas pagraba veda tieši uz kalniem piegulošajiem mežiem. Jau dzirdēju un jutu tuvojamies ienaidniekus, jo mana vīra līķī viņi bija atpazinuši savrupo jaunekli no brūnā nama, un arī barons bija tur pielicis savu roku, tāpēc bija ļoti jāsteidzas. Kamīnā aizdedzu lāpu un skrēju uz pagrabu, cieši aizslēgdama aiz sevis visas durvis. Atvēru slepeno eju vienā no sienām un, tur ieejot, nolaidu dzelzs režģus un aizdarīju koka lūku, jau dzirdot zirgu zviegšanu pie mājas ceļa. Metos ejas līkumā, bet tur mani izbiedēja kāds draugs, kas bija nācis mūs apciemot pēc ilga laika. Tas bija Nefross, sens vampīrs, dzīvojis jau Senās Ēģiptes laikos, gan tērpies šim brīdim atbilstošās drānās, bet skatienā bija skaidri izlasāmi pārdzīvotie gadu tūkstoši. Sejas āda dzeltenīgi mirdzēja lāpas mestajā gaismā, bet tās bālumu nekādas krāsas nespēja nomākt. Nefrosa vaibsti nebūtu saucami par skaistiem – vaigi bija pārāk iekrituši, deguns – mazliet par līku, bet acis – mazliet par šaurām, tomēr viņš izstaroja magnētisku skaistumu, kam nebija iespējams pretoties. Viņš mani apturēja, neļaudams doties garām, un vaicāja, kas gan noticis. Pāris vārdos pastāstīju notikušo un lūdzu, lai tieku palaista, bet viņš, lai arī satumsis par notikušo nodevību, smējās, vai tiešām es kritīšu tik zemu, lai bēgtu no cilvēkiem, nevis stātos tiem pretī? Atbildēju, ka šoreiz tam nav nedz laika, nedz arī vēlos lieku asinsizliešanu, par ko Nefross pasmīnēja vēl greizāk, teikdams, ka no manis to gan nebija gaidījis dzirdēt. Tas mani tikai papildus sadusmoja un es viņam vēlreiz lūdzu, lai atlaiž mani, ko mans draugs arī darīja, pats tomēr dodamies pagraba virzienā, paskaidrojot, ka pārāk ilgi ir dzīvojis mierā ar pastāvošo kārtību un vismaz reizi dzīvē vēlas atkal karot pret cilvēkiem, jo reiz bijis karavīrs, kaut arī tā būtu pēdējā reize. Atvadījos no Nefrosa un steidzos prom neatskatīdamās, līdz pēc daudziem līkumiem un kāpnēm izskrēju no ejas naksnīgā mežā, tuvu augstai kraujai. Tajā brīdī sajutu, ka arī Nefross ir tikko nogalināts. Aizvēru acis un metos kraujā, bet nekritu, jo zem manām kājām no nekurienes radās akmens pakāpieni, kas šādi bija apburti, lai slēptu ceļu uz Nekropoli. Pašā kraujas dibenā, starp diviem augstiem klintsakmeņiem, bija apslēpta pilsētas ieeja, kuru maskēja jau cita burvestība, kas lika tai izskatīties pēc gludas akmens sienas. Devos tai cauri bez grūtībām un nokļuvu sarkanīgas, blāvas gaismas pielietā alā, kas drīz beidzās ar jaunu sienu, tomēr pēc mana pieskāriena nelielai iedobei gaisma lēni kļuva sudrabaina, bet akmens siena pārvērtās par dzelzs vārtiem, kurus rotāja lauzīti pumpuri – mūsu klana simbols. Dzelzs pumpurs, neievainojami un nevainojami skaists, tomēr nekad neatplauks ziedā, jo zieds nozīmētu vājumu un tuvu nāvi. Vārti lēni atvērās, ielaižot mani plašā, sudrabrotātā alā, no kuras uz citām telpām kā ielas veda daudzi gaiteņi. Tur pie manis piesteidzās kāds jauns vampīrs, kas tobrīd bija atbildīgs par to, kas tiek ielaists Nekropolē; viņu vārds bija Daniels un viņš bija mēreni neizteiksmīgs blondīns ar neticami dzidrām, pelēkām acīm. Lūdzu viņu nogādāt mani pie mūsu vadoņa cik ātri vien tas būtu iespējams, nolaižot steigā uzmestā apmetņa kapuci, lai atklātu uz pleca uztetovēto klana zīmi. Daniels uz mani šaubīgi paskatījās, tomēr jau pēc brīža es noliecos vadoņa priekšā, stāstot par notikušo traģēdiju un draudošajām briesmām. Lai nu kā, mani centieni brīdināt likās veltīgi, jo vadonis manis teikto noraidīja kā gļēvulības un lētticības augli, un atsaucās uz manu izcelsmi kā pamatojumu nelaimēm, kas mani piemeklējušas. Šādi vārdi mani tik dziļi sarūgtināja, ka es izteicu pareģojumu – līdz ar nākamās dienas dienvidu Nekropoli pārņems liesmas un mūsu klans tiks gandrīz pilnībā iznīcināts. Vadonis saviebās dusmās un paziņoja, ka šādi vārdi ir nodevība paši par sevi. Viņš bija sens vampīrs, viens no senākajiem, bet ilgu laiku viņam nebija nācies nevienu izraidīt no sava klana, tomēr nu viņš to darīja, izraidot mani, jo neticība klana spēkam viņam likās lielākais no pārkāpumiem.
Izraidījumam nepakļauties nebija iespējams – es klusējot devos projām, un visi, kurus sastapu, mēmi atkāpās no mana ceļa. Rīts jau bija tuvu, tāpēc atlikušo nakts daļu un nākamo dienu pavadīju ne pārāk tālu kalnos, kādā šaurā alā. Cauri miegam dzirdēju Nekropoles iznīcību, un tas bija pēdējais, ko man varēja atņemt.
Sapņa turpinājums ir sākumā aprakstītais fragments. Vakar tas beidzot noslēdzās – galerija, kurā tik ilgi biju soļojusi, beidzās, un es pagrūdu smagi izrotātas ozolkoka durvis, ienākot pie būtnes, kuru vairākus gadsimtus biju ilgojusies nogalināt. Neko nenojaušot, barons man uzsmaidīja un aicinot pastiepa roku. Viņš bija pusguļus atlaidies uz sarkana samta dīvāna, atkailinātām krūtīm un atrisušiem matiem, un gaidīja, kad viņu skūpstīšu. Bet tā vietā viņš sagaidīja dunci, ar kuru bija reiz noslepkavojis manu mīļoto – viņa sejas izteiksme bija neizsakāmi pārsteigta, kad ietriecu to viņa krūtīs tik dziļi, cik spēju, un vēlēju izsāpēt sāpes, kuras mirstot izsāpēja mans vīrs, izjust sabrūkam godu, kā savas pilsētas drupās mirstot juta mana klana vadonis un apzināties cik skaidri vien iespējams pēdējos apziņas mirkļos, ka mana klana liktenis piemeklēs arī viņējo. Barons paspēja iekliegties, bet, kad pie mums ieskrēja viņa miesassargi, viņš jau bija miris. Viens no viņiem metās man virsū, bet niknumā triecu viņu pret sienu un liku atcerēties senos likumus, kuriem sekojot visiem, kuri līdz šim bijuši barona pakļautībā, tagad nāktos kā savu vadoni godāt mani vai, ja neviens, kas iebilstu, nespētu man stāties pretī – doties nāvē. Jutu sevī atdzīvojamies sava tēva asinis un skatienu aizklāja sārta migla.
Viņi visi sadega rītausmas staros.