Sapņu templis

Biju nolaidusies apkvēpušā pazemes alā, pār kuras spīdīgi melnajām sienām straumītēs tecēja avotu ūdens. Alas centrā bija liesmojoša, ugunīga atvere, no kuras cēlās Zemes kodola ugunis, bet uz tās, kā no akmens masas izaudzis, bija novietots sarežģīti kalts, melns metāla tronis. Savukārt uz tā stīvi sēdēja nenosakāma vecuma vīrs greznā kažokādu apģērbā un ar pilnbārdu, kurā sirmums vijās ar apdegušiem matiem. Viņa galvu rotāja augsts melnas ādas un ragu kronis, bet seja bija saviebta dziļās ciešanās, tomēr viņš neteica ne vārda, lai arī dega, nespēdams sadegt, un izmisīgi gribēja prom, nespēdams piecelties un aiziet. Es viņam jautāju, kāpēc viņš tur sēž un vīrs atbildēja, ka savā laikā bijis varens valdnieks, kas savus cilvēkus pakļāvis tik lielā mērā, ka tie pat neesot atļāvušies sapņot, tāpēc nācis Sapņu dievs un ieslodzījis viņu uz šī troņa, kur 3000 gadus viņš jau esot sēdējis un vēl 3000 gadus jāpaliek, kamēr Sapnis nākšot viņu atbrīvot.
Man palika viņa žēl un biju nākusi viņam dot vēl vienu iespēju, tāpēc noliecos un nopūtu liesmas, un tad aicināju viņu celties un sekot man prom no ieslodzījuma. Vecais valdnieks apmulsis piecēlās, tad, pieri saraucis, apgāja vairākas reizes ap dziestošajām ugunīm, un tad pat dusmīgi paziņoja, ka notikušais nevarot būt taisnība - liesmas apdzēst varot tikai Sapņu dievs. Es viņam atbildēju, ka Sapņu dievs tikai devis viņam iespēju izbaudīt, kā ir - nespēt sapņot, bet viņam ir pilnas tiesības pašam saprast un no jauna izsapņot savu brīvību. Tomēr valdnieks atkārtoja, ka tik un tā tas neesot patiesi un atkal apsēdās melnajā tronī. Tūlīt pat no Zemes dzīlēm atkal pacēlās liesmas, kas ieskāva viņu un uguns viņu no jauna plosīja. Man bija skumji, bet vairs neko nespēju padarīt, tāpēc devos prom, zinot, ka nekad vairs pie viņa neatgriezīšos.

Iemesls sapnim bija gluži prozaisks - noskatījos Hellboy 2:The Golden Army un pilnīgi iemīlējos Prinča tēlā - albīnas būtnes ar melnām ķermeņa daļām vienmēr bijušas mans skaistuma etalons, bet šis bija gluži burvīgs. Tāpēc sapnī izlēmu, ka vēlos mazliet ar viņu pabūt un izsaucu, radīju viņu sev. Pamazām viņš izveidojās no idejas par viņa eksistenci un dzīvības, un tad jau sēdēja manā priekšā tik pat dzīvs, kā es, un lūkojās manī ar mierīgu izbrīnu. Viņš jautāja man, kas es esmu, un es viņam to pastāstīja. Viņš teica, ka es neesmu kā tie, kas no viņa cilts, bet neesmu arī gluži kā cilvēks, pēc kā izskatos, tāpēc šoreiz viņš nezinot, kā mani dēvēt, bet īpatnējākais situācijā esot tas, ka neesmu viņu radījusi kā citi, kas vēlējušies viņu redzēt sapnī - no savām domām, vizualizācijām, vēlmēm un fantāzijām, būtībā - no sevis, bet gan radot viņu no tīrās sapņu enerģijas, atvasinot viņu no viņa paša būtības, tēla dvēseles, tikai iedodot mazliet savas dzīvības, lai šajā mirklī mēs būtu līdzās. Tas esot pavisam nepierasti, jo vēl neviens neesot viņu šādā veidā izsaucis.
Ar katru mirkli viņš palika arvien dzīvāks un īstāks, saruna apsīka un viņš tikai vēroja mani ar degošām acīm. Un tad...mēs bijām tuvi. Ļoti tuvi. :D

Pēc dažiem maznozīmīgiem murdziņiem, kas tomēr pamanījās sabojāt manu garastāvokli, apzināti devos uz augstu namu, kurā atrodas lifts, kas man kalpo kā ierīce, kas spēj aizvest jebkurā laikā, jebkurā dimensijā un vietā, tikai jāizvēlas. Parasti ar to braukājos šurpu turpu pa pagātni un nākotni, bet šoreiz darīju mazliet atšķirīgi. Izvēlējos nākotni - ļoti, ļoti tālu nākotni - un ļāvu, lai mani rauj augšup ātrumā, kas izraisīja dvēselisku ekstāzi, kuras viļņos sabruku un lidoju reizē. Parasti mani ceļojumi notika esot tomēr saistītai ar laiku, bet šajā gadījumā izdevās izkļūt ārpus tā kā tāda. Pilnīgā mierā planēju virs pasaules, kamēr tā zem manis reizē sabruka un radās no jauna, saulrieti un saullēkti mijās ar nakts gaismām simfoniskā, pilnīgā ritmā, bet no lielas tālienes dzirdēju, kā kāds mani sauc - tā pati balss, kas ļoti strauji mēdza mani atsaukt no sapņa, jā pārāk pietuvojos aizsaulei vai līdzīgām zonām - bet ļoti klusu. Tā teica, lai tūlīt pat atgriežos, ka nedrīkstu palikt šajā stāvoklī, bet vairs tā mani nespēja tā atsaukt tur, no kurienes biju nākusi un par to es jutos ļoti gandarīta. Aizvēru acis, klausījos eksistences mūzikā, un ļoti mierīgi atbildēju, ka man nepieciešams miers un atpūta no visa, kas ir, tāpēc palikšu, kur esmu. Balss mani turpināja saukt, bet jau klusāk, un es tikai atkārtoju - es palikšu te un atgriezīšos, kad pati to izlemšu. Man nepieciešams miers.
Pāri visam staroja pilnīgs un rimts mūžības mirdzums, kur neieplūda ne mazākā laika daļiņa vai jebkas, ko laiks var nest.

Biju jauns cilvēks kādā senā un primitīvā zemkopju ciltī, kura mitinājās tuksnešainā apgabalā, līdzīgā Sīrijai. Neviens tur neapzinājās nedz dzimumu, nedz vecumu, nedz laika plūsmu, visi bija kaili un nevainīgi pasaules priekšā, jo viss notika vēl pārlieku neapzināti, dabiski un automātiski. Viss, kas bija, bija tāds eksistējis mūždien un turpinās tāds būt visu turpmāko mūžību. Apstākļi bija grūti, trūka ražas un ūdens, un arī dvēseliski gribējās ko vairāk, lai arī vēl nezināju ko. Bet biju dzirdējusi par tālu zemi, ko var atrast sasniedzot pasaules malu - tā esot dievu svētīta, īsts Debesu dārzs Zemes virsū, auglīgs un skaists, kur dzīvot ir viegli un dievi palīdz visā, kas uzsākts. Tiem, kas dodas to meklēt, jāņem līdzi ziedojumi, kurus pie ieejas šai zemē dot to sargājošajiem dieviem, kas izlems, vai atnācējus ielaist, vai atraidīt. Kopā ar L., kas bija man kāds asinsradinieks vai vienkārši ļoti tuvs draugs, savācām labāko no pēdējās ražas, tuksneša ziedus, augļus un primitīvus graudaugus, un devāmies uz pasaules malu. Pēc ļoti ilga laika - lai arī šķita, ka pagājusi tikai viena diena - sasniedzām pasaules malu. Tā bija neizmērojami dziļa aiza, kuras dibenā plūda strauja upe un mita lieli krokodili, bet pāri tai veda nedrošs un apsūnojis virvju tiltiņš. No upes plūda bieza migla, bet kraujas otrā pusē tiešām varēja redzēt leknus, zaļojošus augus un dzirdēt putnu dziesmas. Devāmies pāri un tiltiņš izrādījās tomēr esam ļoti stingrs, vienīgi tas stipri šūpojās un tāpēc es pazaudēju savu ziedojumu. Bet, pārejot pāri, uz ieejas takas skaistajā dārzā, kuru no abām pusēm norobežoja stāvas klintis, redzēju stāvam pusaugu jēru ar zilganpelēku vilnu. Tas skatījās uz mani ar biedējoši saprātīgu skatienu un es tajā pat mirklī nolēmu, ka tas būs mans ziedojums. L. gan centās mani atturēt - asins ziedojums gan dieviem nepatikšot - bet es neklausīju un uzcēlu dzīvnieku sev uz pleciem. Tas nepretojās nemaz un tūlīt pat nomira. Turpinājām ceļu un jau pēc brīža pamanījām melnu alas ieeju, no kuras varēja dzirdēt tādu kā rosību, tādas kā zemas balsis. L. nolēma, ka tur mīt dievi un droši devās uz priekšu, bet es viņu aizturēju un uzmanīgi ieskatījos alā. Izrādījās, ka tas ir lauvu midzenis, kurā gulēja daudz lauveņu un lauvu tēviņu. Tie visi mūs pamanīja un, brīdinoši rūcot, lēnām cēlās kājās un tuvojās. Tik pat lēni es nolaidu jēru no saviem pleciem un noguldīju alas priekšā. Tas atkal bija dzīvs un joprojām skatījās uz mani ar savu dziļo skatienu. Bet es ilgi vairs nekavējos, tā vietā kopā ar L. metāmies prom dārza iekšienē cik ātri vien varēdami, aiz muguras dzirdot, kā lauvas saplosa jēru, lai tad mestos pakaļ mums. Bet pa to laiku jau bijām paspējušas atrast vecu, efejām apaugušu akmens namu milzu dārza pašā vidū. Patvērāmies vienā no istabām aiz tumša koka skapja, apķērām viena otru un cerējām, ka mūs neatradīs, un tai pašā mirklī lēnām sāka mosties apjausma, ka esam kailas, kāds ir mūsu dzimums un kā rit laiks, un, ka ceļa atpakaļ vairs nebūs, jo dārzu sargā nevis dievi, bet lauvas, un tāpēc neviens nebija atgriezies no dārza meklējumiem, ka neviens nebija vēl ticis šai sardzei garām - tā nepieņēma miermīlīgos zemkopju upurus.

Sākumā pa klinšainu taku, tad jau pa jūrmalas smiltīm biju aizgājusi līdz jūras malai. Smiltis un debesis bija pavisam pelēkas, bet jūra - tumšā dzelzs krāsā, bija rudenīgi vēss, un es pie sevis domāju, ka šāda aina vienmēr uzdzen visvairāk skumju. Kad jau kādu brīdi biju gājusi, apsēdos pie augstas, smilšainas klints un vēroju jūru, bet tad pamanīju, ka strauji kļūst gaišāks. Man likās, ka Saulei jau jābūt norietējušai, tāpēc brīnījos, no kurienes gaisma, bet tad pie apvāršņa sākās saullēkts, strauji austot ļoti lielai un ļoti spožai, liesmaini dzeltenai saulei, kuras gaisma tomēr bija ļoti maiga, un visas debesis izgaismojās zeltainas, smiltis tādas pašas, bet jūra no tumšas kļuva visos skaistākajos toņos rožaina un ļoti dzīva. Kad saule bija uzkāpusi zenītā, no tās nāca spilgts, bet saudzīgs stars, ietriecās man tieši krūtīs un tad varētu teikt, ka man sākās orgasms, bet tas bija dvēselisks, nevis fizisks, ļoti spilgtas sajūtas visā būtībā, kuru laikā biju absolūti apzināta un absolūti ekstātiska, skatoties tajā spilgtajā gaismā un mazliet brīnoties, kā gan tas spožums neizdedzina man acis. Kad saule izgāja no zenīta, tas lēnām beidzās un apkārtne sāka izskatīties vienkārši kā jau vasarīga saulrieta laikā un es domāju, ko gan tas nozīmēja, un jutu nākam ģīboni. Man garām gar krastmalu aizgāja smaidoša meitene, kas agrāk bija mana klasesbiedrene, un es konstatēju, ka pilnīgi skaidri redzu viņas auru visās tās izpausmēs, paspēju nodomāt - o, es tagad redzēšu vairāk?.. - un tad noģību tieši ar tādām sajūtām, kā būtu bijis dzīvē, pēc kā arī uzreiz pamodos.

Pirmais, ko atceros – pēkšņi atrados ļoti spilgti oranži un tehniski dekorētā televīzijas šova studijā, kas stipri atgādināja Krievijas tv šova „Logi” studiju. Redzēju ieejas nišu un dzirdēju šova mūzikas sākuma spalgos akordus. Tad niša atvērās un pa to, augsti kājas cilādams, izlēkāja šova vadītājs, kas šoreiz gan nebija Dmitrijs, bet gan Sātans, lai arī tik dīvainu viņu nekad nebiju redzējusi. Viņš bija kalsns, ļoti bāls, apvilcis vizuļojošu un mirguļojošu, stipri pieguļošu un spilgti, spilgti
oranžu āksta tērpu, bet viņa mati, kas dabiski būtu bijuši gari un vienkārši rudi, arī ar spilgtām krāsām bija nokrāsoti tajā pašā tonī, kas dominēja visā studijā, un ar želejām sakārtoti stīvā un stāvā frizūrā, kas atdarināja liesmiņu deju. Viņa acis bija apsarkušas un šaudīgas, bet sejā atiezts visplatākais un ķēmīgākais smaids, atsedzot šaurus, dzeltenīgus zobus un gaļīgas smaganas. Parādīdamies, viņš uz brīdi sastinga
groteskā pozā, paceļot vienu kāju, izgriežot līkās kurpes purngalu stāvus gaisā, kalsnās rokas paceļot pret savām krūtīm, it kā žestā, kas parodē godīgumu, tomēr pirksti bija sažņaugti un saspringti kā skrienošu zirnekļu kājas.

Es stāvēju studijas stūrī, ģērbusies garās, tumši indigo krāsas drēbēs, un jutos šokēta par viņa izskatu, vienlaikus jūtot, kā mana seja saviebjas riebuma izteiksmē, jo šī aina man likās kā pretīga parodija par Lokiju. Sātans to sajuta, cīrīgi nostājās, sakrustojis rokas uz krūtīm, un koķetā balsī, lai arī tai cauri skanēja daudz ņirdzīguma, bilda –

- Ak, patiesi... Vai tad man vienmēr jāizskatās ĻAUNAM, lai mani atzītu? Labi, tev par prieku man nekā nav žēl – lai būtu!

Un pēc šiem vārdiem viņš gan saglabāja to pašu augumu un tērpu, bet mati sakārtojās mazliet rāmākā frizūrā un āda no baltas kā ar krāsu nopludināta kļuva indigo zila, gandrīz melna, gluži mana apģērba krāsā, savukārt vaibsti kļuva asāki un cēlāki, akmens gludi, bet acis – tumši sarkanas, kā rubīni melna akmens ietvaros.

Tad viņš devās tālāk un es varēju apskatīt visu studiju pilnībā. Sākumā mans skatiens bija ierobežots, lai es skatītos vienīgi uz viņu, bet tagad es redzēju, ka vienā centrālā galda pusē uz dīvāna sēž viena pati sieviete, pelēka no bailēm, rokas žņaudzīdama un nervozi skatīdamās visapkārt, savukārt otrā pusē sēž paveca, tukla kundze ar brillēm uz deguna un augstu, apaļu copi, nīgri savilkusi pieri pret bailīgo sievieti un visa virmodama netīri oranžos toņos. Viņai blakus sēdēja kalsna pusmūža sieviete ar smilšu krāsas ādu, matiem un drēbēm, kas mazliet histēriski smējās par kaut ko, ko bija iedomājusies, bet viņu centās apklusināt viņai blakus sēdošs, jauns vīrietis, kurā dominējošie toņi bija dubļaini gaišbrūni. Bet uz galda starp viņiem ar galvu pret tribīnēm bija noguldīts melnā tērpts vīrietis ar aizsegtu seju, un viņa krūtis bija atvērtas un tajās mutuļoja bieza tumsa, bet sirds rajonā spīdēja un blāzmoja violeti tumšzila gaismas lodīte, kas te dzisa, te iedegās spožāk. Tā bija viņa dvēsele, kas gatavojās mirt, un sanākušie bija te, lai strīdētos – vai ļaut tam notikt un, līdz ar to, atdot šo dvēseli nebūtībai, kas izraisītu arī vīrieša nāvi, vai arī pieņemt Sātana piedāvājumu un ļaut viņa dvēseli pārstādīt, kā rezultātā vecā gan aizietu bojā, bet cilvēks vēl kādu laiku dzīvotu ar svešu, kādam nozagtu dzīvību krūtīs. Sātans nostājās pa vidu un izstiepa rokā turēja, mazu un melnu auduma tarbiņu, kuru pavēra un ļāva visiem apskatīt tajā ielikto, kādam nozagto dvēseli – spoži un stabili mirdzošu, balti sudrabainu. Tajā mirklī klātesošie sāka strīdēties – nervozā sieviete, kas bija tā cilvēka sieva, lūdzās, lai nedara neko tik pretdabisku, bet pārējie, kas bija viņa māte, māsa un brālis, kliedza uz viņa sievu, ka neļaus vis viņam nomirt, ka tas būtu pretdabiski, jo viņam vēl jādzīvo un, ka viņa nekad nav viņu mīlējusi, ja reiz tagad tik viegli padodas. Tas turpinājās ilgi, bet Sātans visu šo laiku tikai stāvēja pa vidu un smīnēja, un tribīnēs sēdošie viesi bija sastinguši kā statujas, vērojot visu neko neredzošiem skatieniem. Beidzot nervozā sieviete neizturēja un sabruka, apraudot savu nespēcību un sava vīra likteni, viņa māte apmierināti ieklukstējās, ka panākusi savu, bet Sātans nogaidoši palūkojās uz mani, it kā gaidīdams, ko teikšu es, un tad es atcerējos, ka esmu nākusi kā aizstāvis un advokāts nozagtajai dvēselei. Sāku garu runu, ievadvārdos stāstīdama par šīs dvēseles rašanos un mērķi, bet tad sapņa aina pārslēdzās uz nolaupītās dvēseles cilvēcisko ietvaru – kādu jaunekli, vārdā Roberts, kas dzīvoja mūķeņu uzturētā psihiatriskajā klīnikā – klosterī , kas bija paredzēta kā garīgās atpūtas vieta viegli un mierīgi slimajiem.

Bija nakts, tumsa, jo visas gaismas jau bija izslēgtas. Ārā bija rudenīga un vējaina nakts. Kāda mūķene, tērpusies melnā, garā tunikā un baltā galvassegā, kas nosedza plecus, kaklu, vaigus un zem tās uzmauktu, stūrainu cepuri, kuras melnie gali līda ārā un veidoja tādu kā rāmīti ap viņas galvu, sēdēja pie Roberta gultas un sveces gaismā lasīja Bībeli. Viņas seja bija ļoti mierīga un apgarota. Pēkšņi Roberts atvēra acis un, strauji ievilkdams elpu, saspringti piecēlās sēdus, ar roku ķerdams pie krūtīm, bet ar otras rokas pirkstiem krampjaini iegrābjoties palagā. Mūķene savilka uzacis izbrīnā, nolika Bībeli uz galda, un straujā, sīkā solītī piegāja pie Roberta, jautājot –

- Brāli Robert, vai viss kārtībā? Kas noticis? Vai jūs murgojāt?

Roberts, atbalstīdamies pret apmulsušās mūķenes roku, pārlika kājas pāri gultas malai un brīdi smagi elpoja, ar ieplestām acīm lūkodamies nekurienē un ar roku nekoordinēti grābstoties ap savām krūtīm. Tad viņš apsēdās slīpāk un, joprojām neskatīdamies mūķenei sejā, dobjā un aizsmakuši metāliskā balsī teica –

- Māsa... Es jūtu garīgu nepieciešamību izstāstīt jums visneparastāko un apbrīnojamāko notikumu. Man vairs nav dvēseles.

- Ko jūs teicāt?, - pārvaicāja pārsteigtā mūķene, - Robert, vai jums tiešām nekas nekaiš?

- Man vairs nav dvēseles, - viņš atkārtoja, - Man vairs nav dvēseles. Man vairs nav dvēseles. Man vairs nav dvēseles!!!

Pēdējie vārdi jau izskanēja izmisīgā kliedzienā, un Roberts atgrūda mūķeni prom no sevis, metoties ārā pa augstajām, gotiskajām savas istabas durvīm. Viņš aizskrēja pa labi, tumšā un senatnīgā akmens gaitenī, kura sienās bija iegrebti Ēdenes dārza, koku, augu un aiz tiem paslēpušos cilvēku motīvi, kas viss kopā drīzāk atgādināja Baudu, ne Ēdenes dārzu, savukārt grīdu rotāja smagnēji, bet ļoti grezni rožu un ērkšķu akmens ciļņi, krīta balti uz tumšpelēka fona. Tad viņš auļoja lejup pa monumentālām, platām un izliektām akmens kāpnēm, bet mūķene, izbiedēta un nesaprotoša, skrēja viņam pakaļ pa klostera klusajām ejām, saucot –

- Apstājieties, brāli, ak Dievs, apstājieties, tā taču nevar darīt, lūdzu, jums jānomierinās, lūdzu!...

Neviens cits necēla ne ausu, it kā klosterī viņi būtu palikuši divi vien. Tikmēr viņi bija nonākuši līdz plašai, astoņstūra formas telpai, kas reizē bija bibliotēka ar tūkstošiem grāmatu plauktos gar tās sienām, un observatorija, kuras kupols bija plaši atvērts, atsedzot zvaigžņu pilnas debesis. Bet teleskopa vietā telpas vidū bija kā ieaugusi ļoti, ļoti augsta koka statuja, kas bija veidota kā ļoti zarots, bet neaplapots, resns koks, kura zaros bija novietotas daudzas citas koka figūras, kas atdarināja visus klostera pacientus. Lielais vairums viņu sēdēja kaut kur pa vidu zariem, citi apskāvās, citi līda viens pie otra, citi stāvēja apakšā un centās uzkāpt, citi bija pusceļā uz zariem, bet viens līda pa visaugstāko un vistrauslāko zaru pretī debesīm. Roberts kā apmāts metās kāpt šajā kokā, bet mūķene skrēja nopakaļus, satraukti lauzīdama rokas un lūgdamās, lai viņš pārstāj, lai nesavaino sevi, bet viņš, šķiet, to nemaz nedzirdēja. Kad viņš bija uzkāpis jau visaugstākajā zarā un saspringti skatījās debesīs, itin kā kaut ko meklēdams, mūķene bija paspējusi dabūt kaut kādas kāpnītes un lēnām, nedroši rāpties augšup, bet tad Roberts metās uz galvas lejā, trāpot tieši nelielā baseiniņā – strūklakā pie milzu statujas saknēm, kas bija būvēta kā pazemes izeja uz lielu ezeru blakus klosterim. Tai mirklī visas koka statujas pagrieza galvas pret baseinu, iepleta tukšos koka acu dobumus un vienoti kliedza. Arī mūķene iekliedzās un metās ārā no klostera, skrienot uz ezeru, kamēr vējš plosīja viņas drēbes, bet viņas bālā sejas āda spokaini mirdzēja nakts gaismās. Kad viņa nonāca ezermalā, Roberts jau bija uzniris, drūmi sēdēja uz kāda akmens krastmalā. Mūķenei pienākot, viņš metāliski gārdzošā balsī sāka deklamēt it kā vārdus no kādiem svētajiem rakstiem –

- Es kāpšu augstākā koka trauslākajos zaros,
Lai meklētu Debesīs,
Es nolaidīšos dziļākā ezera tumšākajā dzelmē,
Lai meklētu Ellē
Vai Tu esi visur, kur esmu es,
Mans Kungs...

Tad viņš satrūkās un saspringti ieklausījās apkārtnē, un gluži vai panikā metās atpakaļ uz klosteri, mūķenei sekojot viņam milzu neizpratnē, bet es kā ainas vērotāja sāku dzirdēt, ko viņš dzird – kā es kā Dieva pārstāve un Sātans diskutējam par viņa dvēseli un tiesībām uz dzīvību, kamēr pāri šai sarunai arvien skaļāk un griezīgāk sāk skanēt izsalkušo garu kliedzieni un ķērkšana, gatavojoties pārņemt viņa ķermeni, saprātu un būtību, lai plosītu to mūžīgi mūžos. Uz mirkli uzplaiksnīja aina no improvizētās šova studijas, kurā Sātans jau bija izņēmis mirstošo dvēseli no tās īpašnieka krūtīm un ielicis tādā pašā melnā tarbiņā, kā nozagto, rādīja to visiem, bet es pieprasīju iespēju pieskarties tai, kuru es aizstāvēju, lai dotu mirkli noskaidrotas apziņas un iespēju pašam izvēlēties, kur un kā būt – ja viņš ļautos bailēm, tad tiktu atdots Sātana rīcībā, bet, ja paļautos un lūgtu palīdzību Debesīm – tad viņu aizvestu atpakaļ un sargātu es.

Notikumi atgriezās pie Roberta un viņš bija paspējis aizskriet atpakaļ uz savu istabu. Viņš stāvēja pussabrucis pār kādu ar mantām un rakstāmpiederumiem nokrautu galdu un izmisumā elsoja, istabā bija pilnīgi tumšs un viņu vajāja šausmīgās izsalkušo garu balsis un saucieni, bet bailes bija pilnībā viņu pārņēmušas un krūtīs dunēja neizturams , aprijošs tukšums. Telpā bija iekļuvis un pie viņa kājām apstājies mazliet izbiedēts klostera kaķis, kas skatījās Roberta acīs un uztraukti murrāja. Tajā mirklī es pieskāros viņa dvēselei un apziņa par sevi uz mirkli viņā atgriezās. Izmisuma dzīts viņš sāka kliegt –

- Dievs, es tevi lūdzu, palīdzi man!! Eņģeļi, kas mani dzird, palīdziet! Lūdzu, Dievs, lūdzu, Debesis, sadzirdiet mani, lūdzu!!!...

Paralēli ritošajos notikumos studijā es pasmaidīju, maigi paņēmu viņa dvēseli savās rokās un savienoju no jauna ar viņa būtību. Tad pazuda studija, pazuda diskusija par to, kur viņam lemts būt, pazuda izsalkušo garu kliedzieni. Roberts ķēra ar roku pie krūtīm un juta izbrīnu, vieglumu, un atvieglots sāka klusi raudāt. Tajā brīdī telpā ieskrēja izbiedētā mūķene, bet Roberts viņai teica –

- Viss kārtībā, māsa. Ar mani tagad viss ir kārtībā. Esmu atgriezies.
Mūķene nedroši viņam nāca klāt un vaicāja –

- Bet kur jūs bijāt, Robert? Vai jūs bijāt Ellē? Ko jūs pieredzējāt?

- Es nebiju nedz Debesīs, nedz Ellē, - Roberts skumji atbildēja, - es biju pa vidu un nespēju atrast ceļu uz mājām...

Tad atkal asaras nomāca viņa balsi un mūķene, aplikusi roku ap viņa pleciem, vedināja viņu uz gultu, solīdama sargāt viņa mieru visu nakti līdz pat rītausmai ar lūgšanām un ticību, ka tagad viss būs labi.

Biju apokalipses skartā pasaulē, kur visapkārt bija tikai plašs, plašs, gluds, ar ķīmiski zaļām sūnām apaudzis, purvains lauks, kurā auga daži tik pat zaļi, kropli kociņi un šur tur bija indīgu nokrāsu skābes ezeriņi un purvāji. Debesis bija sēra dzeltenā krāsā, bet Sauli gandrīz nevarēja redzēt, lai arī gaisma visapkārt bija visai spoža - laikam to tiešām aizklāja sēra mākoņi. Nogāju garām vienam no ezeriņiem, pie tā sēdēja divi mazi zēni spoži baltos tērpos un raudot noskatījās, kā tajā nogrimst divi zārciņi, kur ielikti viņu apokalipsē mirušie mājdzīvnieki. Tad gāju tālāk, kur pa gabalu varēja redzēt nekurienē uzceltu, augstu, gotisku namu, celtu no melna koka, ar šauriem logiem, drūpošiem dakstiņiem, kropliem tornīšiem, greizām kāpnēm un zirnekļtīklu aizaustām durvīm. Tā bija kaut kāda skolas tipa iestāde, ļoti veca un saulē izbalējusi, kur mācījās dažādu vecumu, bet visas vienādi drūmas, skaistas un vienkāršos, melnos tērpos tērptas meitenes, kuras vadīja viena vecāka kundze. Viņai bija asi vaibsti un vecmodīga, iestīvināta frizūra. Lielā zālē notika tāds kā eksāmens, kur vecākajai no meitenēm, kas bija apmēram 18 gadus veca, uz skolas beigšanu vajadzēja skaitīt savus dzejoļus. Vecā kundze un citas audzēknes sēdēja viņai aiz muguras un vērtēja, bet priekšā kā publika bija uzaicināts mazs, akls puisītis, kas sev apkārt uz sola bija salicis visas savas rotaļlietas, lelles un mīkstos zvērus, visus vecus un galīgi nospēlētus, arī kā skatītājus. Viena no lellēm bija bērna imitācija ar spilgti sarkanām spirālēm un krīta baltajiem vaigiem. Kamēr meitene skaitīja savu dzejoli, tās mantas pamazām atdzīvojās un sāka kustēties, krita nost no sola un sāka iet uz riņķi kroplīgā, kleinā dejā, kas vienbrīd palika galīgi juceklīga, viss it kā sabira straujā virpulī, bet, kad skats atkal noskaidrojās, viņi visi bija melnā, izdegušā laukā ap nelielām, tumšām dzirnavām, - gan tās meitenes, gan bērni, gan veci cilvēki, bet visiem pa vidu - viduslaiku galma āksts ar sarkani uzkrāsotu nāves-miroņgalvas ģīmi uz sejas - un visi vājprātīgi un groteski dejoja ap tām, raujot nost dzirnavu spārnus un kliedzot - mēs lidosim, mēs lidosim!!!

Šajā sapnī es biju vērotājs leģendas dzimšanai. Oneiro, sapņu dievs, reiz bija iemīlējis cilvēku meitu, Zemes sievieti - dzīvības pilnu, sievišķīgu, gariem, kupliem matiem. Viņš paņēma šo sievieti uz savu pasauli, dāvājot viņai visu, ko vien sapņi var dāvāt - un tā viņa sapņoja, ilgi jo ilgi, un viņas ķermenis jau sen kā bija miris, tikai gars joprojām mita skaistākajā no sapņiem. Bet viņa saprata, ka ir ceļš, ko turpināt un tas, kur viņa mīt, nav viņas galamērķis, tāpēc lūdza Oneiro viņu atlaist. Sapņu dievs tam nepiekrita. Viņš rūpējās par savu mīļoto vēl jo gādīgāk un apdāvināja kā nekad. Tomēr viņa atkal lūdza tikt atlaista. Oneiro vairāk par visu baidījās viņu zaudēt, jo šajā mīlestībā bija atradis ko vairāk, kā dēļ būt, ne tikai eksistences pēc, tāpēc nedeva viņai atļauju aiziet. Tad viņa devās uz vientuļu vietu un lūdza savu Māti - lielo Dievieti - palīdzēt atrast izeju no sapņa. Viņa tika uzklausīta. Dieviete viņai pieskārās un ielaida viņā savu aspektu, kuras iemiesojums nu bija šī sieviete - Ragana. Melnie mati nosirmoja kā ar sudrabu nolieti un tos pluinīja spēji sacēlies vējš, āda izbalēja un tajā kā upes ievilkās cēlus vaibstus veidojošas grumbas, bet acīs spulgoja ledus. Oneiro, Ragana teica, ar pirkstu atvērdama sudrabzilu plaisu starp dimensijām, man pietiek spēka, lai atvērtu durvis vien tik, cik vajadzīgs, lai es spētu ieskatīties pasaulē, kur man jāatgriežas, bet, ja tu man nepalīdzēsi atvērt tās pilnībā, lai es varētu aiziet, man pietiks spēka, lai iznīcinātu pasauli, kurā esmu pašlaik.
Sapņu dievs brīdi klusēja un tad ar vienu vēzienu atvēra lielu, zaigojošu portālu, beidzot atlaižot tik kaislīgi mīlēto Raganu, kas pazuda baltajā gaismā. Durvis aiz viņas aizvērās. Bet Oneiro sejā dzima izmisums, kādu nebiju redzējusi ne cilvēka, ne augstāku vai zemāku būtņu sejās, un pasaule ap viņu sasprāga sīkās, krāsainās šķēpelēs.

Atkal Nams. Šoreiz visai tukšs, pastaigājos tur ar L. vienkārši apskatot pamestas istabas un gaiteņus. Bija pat visai gaišs, it kā caur logiem iespīdētu putekļaina saules gaisma. Istabu stūros mētājās sarūsējuši dzelži un mehānismi, tam visam pa vidu - kožu un laika saēstas mīkstās mēbeles, it kā kādreiz tur būtu ritējusi pavisam mierīga dzīve. Pēkšņi blakus esošā istabā sāka klusināti skanēt televizors, kas jau agrāk ir noticis kā brīdinājums, ka miers ir tikai klusums pirms vētras, bet kuru katru mirkli var sākties visai nekontrolējama un neparedzama darbība, kas nebūt nebūs no tām patīkamākajām. Aicināju L. doties prom, kamēr nav par vēlu, jo nebija noskaņojuma nekādām nepatikšanām, pie tam, arī Spēle nebija tai brīdī paredzēta, tomēr viņa iespītējās un teica, ka gan jau šoreiz nekas tāds nenotikšot. Viņa devās pie durvīm, aiz kurām skanēja brīdinošās skaņas un es, tā kā negribēju viņu pamest vienu iespējami bīstamā vietā, sekoju. Tomēr, tās atvertot, nekas ļauns nenotika. Tā bija tikai tukša, pelēka, putekļu un zirnekļtīklu pilna istaba ar jau izslēgtu televizoru un gadu desmitiem neskartu atpūtas krēslu tā priekšā. L. durvis atkal aizvēra un es viņu atkārtoti lūdzu man sekot, lai mēs pamestu šo vietu, bet viņa savādi uz mani paskatījās un teica, ka nesekošot man ne uz kurieni, jo tā vairs neesot es, bet gan Vietas radīta būtne-programma, kas tikai veidota, lai izskatītos pēc manis, runātu un domātu tā, bet patiesībā kādā mirklī uzbruktu. Es apmulsu un ieskatījos līdzās esošā spogulī, lai konstatētu, ka mani vaibsti gan vēl ir ļoti līdzīgi tiem, kādi man ir, bet pati tomēr esmu mainījusies un kļuvusi par gara auguma pievilcīgu vīrieti ar melniem matiem plecu garumā un gluži melnām acīm, kurām pat baltumus nevarēja redzēt. Pieņēmu, ka L., iespējams, ir taisnība, tāpēc pastāstīju viņai, kur ir izeja, lūdzu viņu doties prom, bet, kad viņa aizgāja, aizdedzināju sevi vienkārši uzliesmojot, lai nevienam nenodarītu ļauna, ja L. tiešām nebūtu kļūdījusies. Tomēr pēc mirkļa attapos un liku liesmām pazust, pēc kā arī pamodos, jo konstatēju, ka Nams izmēģinājis uzbrukumu, ar kādu vēl nebiju sastapusies - nevis uzbrukt un nogalināt pašrocīgi, bet tiem, kas viņā iegājuši, caur bailēm likt nogalināt pašiem sevi. Un es baidos nodarīt pāri L.
Būs jauns Spēles lauciņš, ar ko nodarboties, kā šķiet. :)

Atgriežoties pie senākiem sapņiem - mani mazliet mulsina, kas gan būtu varējusi būt Oneiro dāvana, jo, kopš pamodos ar sirdslēkmi toreiz, tās nav pārgājušas, lai arī šķita, ka būšu sevi sakopusi. Vai tiešām tikšanās ar viņa brāli?..

Sapnis sākās Tukšajā, jeb Pelēkajā zonā - tā ir vieta manos sapņos, kur nav nekā un nenotiek nekas. Tas ir pelēku smilšu un sniega tuksnesis, plakans un vienmuļš, kurā ir sanestas visu aizmirsto, mirušo un pamesto sapņu paliekas, kuras tur iznīcina lieli, leduslāčiem līdzīgi plēsēji, kas dzīvo akmeņainās alās. Es sēdēju pie vienas no šādām alām, man aiz muguras tās tumsībā zaļgani mirdzēja sapņu plēsēja acis. Tad pēkšņi pie manis pienāca Sapņu dievs - stalts, kalsns, ar sniegbaltu ādu, acīm un matiem, baltā grieķu togā tērpies. Viņš teica, ka no saviem daudzajiem vārdiem man stādīsies priekšā kā Oneiro un tad vaicāja, vai es vēlētos viņam sekot. To es, protams, vēlējos... Viņš paņēma mani aiz rokas un veda, iedams cauri daudzām un dažādām sapņu dimensijām, stāstīdams man par tām, kamēr aizveda mani līdz savai pilij, kas izskatījās kā smalki un sarežģīti būvēta smilšu pils ar daudziem torņiem, izbūvēm, augstiem logiem, vītām kāpnēm un visfantastiskākajiem arhitektūras elementiem. Tajā Oneiro mani vadāja pa plašām zālēm, gariem gaiteņiem, dažādiem kambariem, kur rādīja, kā rada sapņus, kā vada to, kā no sīkākajām domām rodas sapņu tēli, kādas fantāzijas un murgi gājuši caur viņa rokām. Tad gājām caur lielu, zeltainu halli, kurā bija pulcējušies daudzi sapņu radījumi, atgriezušies no uzdevumiem, kuros viņus sūtījis viņu dievs. Tur bija garš, balti sarkans, ap kāpnēm apvijies pūķis ar šauru purnu, bija kaut kas līdzīgs dzeltenbaltam, platam, greizi smaidošam krupim, skaista sieviete ar ziliem matiem, un simtiem vienkārši neaprakstāmu, skaistu un baismīgu radību. Bet pie viņiem neapstājāmies, Oneiro mani veda augšup pa platām spirālveida kāpnēm, līdz nonācām augsta torņa pašā augšgalā, kur bija apaļa, marmorā flīzēta telpa ar augstiem, apaļiem logiem. Sapņu dievs mani aicināja pienākt pie tiem un rādīja savu pasauli - tik skaistu ainu es vēl nebiju redzējusi... Debesis bija spilgti melni-violetas, tajās skrēja zeltaini, rožaini un zilganmēļi mākoņi un laidelējās mirdzoši gaismas un tumsas putni, bet zeme bija divdaļīga - kreisajā pusē bija attīstījusies tehnokrātiska civilizācija, viss bija perfekts un tehniski skaists, zeltainas, kupolveidīgas būves ar stikla jumtiem, sarežģītas ierīces, gaismas, inteliģenta tehnika... Bet labajā - meži un kalni, pasaku laikmets, elfu pilis, pūķi, kas šaudās pār kraujām un vienradži, kas kautri lūkojas no egļu mežu ēnām. To pat nevar aprakstīt, viss tik dzīvs un tik fantastiski īsts...
Pēc tam Oneiro teica, lai es sekojot viņam, jo viņš gribot dāvāt man kādu velti, un devās uz priekšu pa garu, zeltainā vakargaismā blāzmojošu gaiteni. Es cieši viņam sekoju, bet tad man sākās gaužām stipra sirdslēkme, no kuras es vispirms iestrēgu sapnī, tad pamodos, bet nevarēju pakustēties un paelpot, tikai sāpēja zvērīgi, līdz tomēr izdevās pieslieties sēdus un veikt masāžu sirds asinsvadiem, kas vienmēr palīdz, ja to laikus sāk darīt... Sapnis it kā bija beidzies, bet sajūtās vienalga aizgāju, kur mani veda, un visu laiku ir klusas nojausmas un īsas redzes ainas par to, kur tiku aizvesta.

Sākumā bija kaut kas vienkāršs un visai garlaicīgs, ko pat īsti neatceros, atminos tikai sarkanīgas telpas ar plašiem logiem un daudzas sievietes, vecas un jaunas, visas tērptas melnās kleitās. Tad šajā sapnī pēkšņi ielauzās būtne no murgu zonām, tāds kā zirnekļveidīgais ar asmeņiem kāju galos, zirga augstumā, bet ķermeņa augšdaļa kā kentauram - vīrietis. Viņa rokās bija automāts un viņš sāka uzbrukt tām sievietēm, ar kāju piespiezdams pie zemes un tad nošaudams. Man nebija noskaņojuma ar viņu ņemties, tāpēc vienkārši pametu ēku un pa tuvāko namu jumtiem lēkāju viegli un skaisti, kā matriksā, kamēr nokļuvu līdz viena nama bēniņiem, kur ir izvietoti portāli uz visām sapņu zonām un vietām, kur es gribētu nokļūt. Izvēlējos to, kas ved līdz manas vecās istabas durvīm, jo, kad sapnī ieeju šajā istabā un apguļos gultā, tad reāli es ieguļos ķermenī un atgriežos nomoda pasaulē. Izejot cauri portālam es pamanīju, ka pie durvīm piekārta vēstule. Ja man sapņos kaut kur atstātas līdzīgas aploksnes, tad tajās vienmēr ir kāda ziņa, kas izrādās patiesa - datumi it sevišķi. Šoreiz tajā bija uz bieza, skaista papīra rakstīta vēstule. To bija rakstījis mans tētis, bija viņa rokraksts. Un viņš bija uzrakstījis man visas labās domas un vārdus, itin visu, ko dzīvē bija gribējis man teikt, tomēr nepateicis, ko bija domājis, bet baidījies izrādīt...Raudāju sapnī un arī pamostoties, tas bija tik ļoti, ļoti mīļi no viņa...

Šonakt sapnī redzēju skaistas bēres. Tās bija kādai manai klasesbiedrenei, bet viņa vēl nebija mirusi - dzīva un pavisam mierīga staigāja starp tiem, kas atnākuši atvadīties, smaidot teica pēdējos vārdus, tad apgūlās, sakrustoja rokas uz krūtīm un klusi, mierpilni nomira. Vienkārši aizgāja. Arī palicēji nekrita histērijā, bet gan stāvēja puslokā ap viņas ķermeni, svinīgi, starojoši un apgaroti. Tas bija ļoti skaisti un ļoti svēti, un man liekas, ka tieši tā, kā vajadzētu būt.

Šoreiz Spēles nebija. Vienkārši klīdu pa namu, kamēr ieklīdu kādā attālā telpā, kurā bija daudz augstu plauktu, bet katrā plauktā - desmitiem atvilkņu. Šīs atvilknes bija veidotas kā plati, izvelkami koka dēļi, bet uz katra no dēļiem bija uzklāts kaut kas līdzīgs tumša zīdpapīra loksnei. Loksnēs kustējās tādas kā hologrammas, filmiņas, bet patiesībā tās bija koncentrētas cilvēces zemapzināto šausmu idejas. Katra loksne - vienu šausmu attēlojums, no kura tik pat labi šo šausmu var izlaist dzīvē - vai Spēlē. Virināju atvilknes vienu pēc otras un vēroju cilvēces bailes. Pati gan tur atrados paslepus, jo negribēju tracināt Vietas prāta iemiesojumus.

Patīkami, ka esmu iemācījusies vajadzības gadījumā ne tikai spēt cīnīties ar vietējiem radījumiem un uzvarēt tos, bet arī pēc savas vēlmes vien likt tiem pazust, pārmetot uz kādu citu dimensijas nostūri. Kā arī, interesanti, ka pazīstams cilvēks stāstīja par sapni, kurā redzējis arī mani - un sapnis bija precīzs Vietas un Spēles apraksts, lai arī minētā persona par to nekā nezināja.

Atkal biju atgriezusies tumšajā namā, par kuru tik tikko rakstīju. Biju pašā augšējā stāvā - respektīvi, pie ieejas. Caur logiem spīdēja putekļaini blāva gaisma, ārā bija nakts, bet es biju nesen pārnākusi no kārtējās Spēles - ļoti nogurusi, ļoti skumja, neviens nebija atgriezies līdz ar mani. Pie tam zināju, ka arī izejot no nama, vienalga turpinātos kāds no tik nogurdinošajiem, pus-murgainajiem sapņiem, kuriem būtu jātiek cauri, kamēr varētu pamosties. Pēkšņi pie manis lēni pienāca meitene, kuru tur nekad nebiju redzējusi - gara auguma, caurspīdīgi baltā kleitā, spokaini bālu ādu un gariem, melniem matiem. Viņa bija ļoti skaista, ļoti laipna un gaistoša. Šī meitene man teica, ka šobrīd Vieta esot no manis novērsusies, tāpēc viņa varētu mani izlaist, bet tas jādara ātri, kamēr tā atkal nepievērš uzmanību, jo tad iespēja būtu zaudēta. Es piecēlos un viņai sekoju cauri pelēkmelnam koka gaitenim, kura stūros caurvējā šūpojās zirnekļu tīkli, kamēr nonācām pie nelielām, vecām durtiņām gaiteņa galā. Viņa paskatījās uz mani, mierpilni pasmaidīja un atvēra durvis, pati pamazām izgaistot ēnās, bet es izgāju ārā...un pēkšņi biju gluži citā pasaulē. Durtiņas aiz manis it kā iesūcās parastā mūra sienā, kas nebūt nebalstīja tumšo namu - es biju nonākusi it kā ikdienišķā pilsētā, kas ļoti līdzīga Rīgai, un tomēr tur viss bija daudz, daudz skaistāk kā dzīvē. Sākumā pat nemaz nepamanīju atšķirību. Bet, jo tālāk gāju, jo vieglāk un labāk tur kļuva - gaiss tīrs, debesis vibrējoši zilas, koki tik dzīvi, cik iespējams būt, atmosfēra viegla un saudzējoša, kā pārnākot Mājās. Pazinu tur visus cilvēkus un visi pazina mani, visi bija šajā sapnī tik pat apzināti, cik es, un smaidot mani sveicināja, ja sastapa mani, savās gaitās dodoties. Pāri visam, tur valdīja fantastiska drošības sajūta, ka viss notiek pilnīgi pareizi, pilnīgi dabiski, nekas nevar noiet greizi un vienmēr viss ir drošs un pasargāts.
Vispirms tikai pastaigājos un baudīju šo atmosfēru, bet vēlāk kļuvu arvien apzinātāka un sāku mācīties tur lidot - jo tas notika sajūtu līmenī nedaudz savādāk kā citos sapņos, tāpēc bija jāapgūst no jauna - lai arī pēc apgūšanas tas bija pat vieglāk kā iepriekš. Man bija gari, šauri, tumšzili melni spārni, kas gan bija pavisam viegli un neredzami. Pamazām nonācu līdz parkam, kas ļoti atgādināja Māras parku, tikai tajā ik pēc noteikta posma šķērsu tecēja apmēram Gaujas platuma upe, šo upju bija daudz un visas gandrīz precīzi paralēlas. Pacēlos spārnos un lidoju tām pāri, kā bezdelīga ar spārnu galiem skarot ūdeni, bet uz zemes vaļņiem starp šīm upēm izbaudot ziedošo jasmīnu un liepu smaržu. Jau agrāk sapņos man bija rādījies šis upju motīvs, bet nekad nebiju tikusi pāri visām upēm, kaut kas vienmēr iztraucēja. Šoreiz - pamazām iestājās nakts...un pēkšņi es atklāju, ka esmu pārlidojusi pāri visām, spējot lidot arvien vieglāk, ātrāk un augstāk, un nu lidoju starp kokiem zilgani mirdzošā mežā, kurā ar vēlmi vien liku plaukt ziediem, kas šķita kā daudzkrāsainas liesmas starp augstajiem stumbriem un pret naksnīgajām debesīm pastieptajiem zariem.

Sajūtas pēc šī sapņa joprojām ir svētlaimīgi maigas un veldzējošas. Pie tam, sapņojot atcerējos, ka jau pāris naktis biju apmeklējusi šo pasauli, tikai abas reizes aizmirsusi...šoreiz neaizmirsu. Un atgriezīšos vēl. :)

Jau kārtējo nakti pēc kārtas atkal sapnī tikos ar Luciferu - ļoti sen nebija redzēts vecais draugs... Šīs reizes viņš man sevi rāda kā pusmūža, tomēr vēl visai jauneklīgu vīrieti, kas tērpies uzvalkā un pēc klasiskajiem priekšrakstiem ir ar klibu kreiso kāju. Šoreiz viņš sēdēja pie neliela, melna galdiņa un viņa priekšā stāvēja pudele vīna un divas glāzes. Es pienācu pie viņa, trūcīgi, bet skaisti ģērbusies, kurpēs ar ekstrēmi augstiem papēžiem, un lietišķi ielēju vīnu abās glāzēs. Vienu glāzi pasniedzu viņam, bet otru pārklāju ar baltu plīvuriņu un devos prom. Lucifers man nopakaļus sauca, lai atgriežos un izdzeru vīnu kopā ar viņu, tomēr es neklausīju, tikai gāju tālāk ar noliektu galvu.

Apskatot šī sapņa simbolus, tie šķiet visai interesanti - Lucifers-egoisma radīts ļaunums un seksualitāte, kārdinājums + vīns-asiņu simbols, dzīvības enerģija, orģijas, radošais princips, atkal seksualitāte + ar plīvuru pārklāts kauss-Svētais Grāls. Vīns tika liets no viena avota, bet puse šīs dzīvības tika ļaunumam, puse - svētajai šķīstībai. Vai nav skaisti, mēs visi esam no viena avota, lai kādi būtu... :)

Jau ļoti ilgu laiku sapņos ik pa brīdim attopos tumšā daudzstāvu namā, kas iemieso visas cilvēces bailes - no primitīviem mošķekļiem līdz bezvārda šausmām, no necilvēcīgiem radījumiem līdz racionālam, cilvēka prāta apsvērumu radītam ļaunumam. Šis nams ir zemē aprakts, dienasgaismai atklāts ir vienīgi pats augšējais stāvs, kur atrodama ieeja, bet ar katru zemāko stāvu var nokļūt arvien dziļāk pazemē - arvien tuvāk cilvēka radīto baiļu kodolam. Kad kārtējo reizi redzu šo vietu savā sapņu kartē, tad parasti līdzi esmu atvedusi nelielu grupu pazīstamu un nepazīstamu cilvēku. Tie, kas izdzīvojuši iepriekšējās reizes, parasti atgriežas atkal, bet tie, kas mirst - vairs nekad neatnāk, tikai es atgriežos vienmēr, katru reizi ar jaunu grupu. Es varu tur klīst pat pilnīgā vientatnē, bet katrs no dalībniekiem man ir kaut kādā veidā piesaistīts, kā dēļ jūtu katru reizi, kad kāds no viņiem tiek ievainots vai nogalināts pat, ja atrodas tālu no manis. Šajā namā tiek spēlēta savdabīga spēle - jo tālāk kāds nokļūst, ar jo dziļākām bailēm un to iemiesojumiem sastopas, bet mērķis ir nokļūt līdz pirmajam - pašam zemākajam stāvam. Katrs stūrītis šajā namā ir briesmu pilns, aizsargāties var tikai, ja zin, kur ir noslēpti ieroči - slēpņi mēdz būt visai neiedomājami un lielākoties visiem nākas paļauties uz veiksmi, ja vien apmeklējums nav kārtējais, kā man, kad ieroču atrašanās vietas jau ir puslīdz zināmas. Galvenais, kas jāzin, lai spēlē uzvarētu, ir nevis ieroču izvietojums, bet gan tas, ka nedrīkst ļauties savām bailēm - jo, līdzko tās gūst pārsvaru pār spēju uztvert notiekošo, zūd iespēja loģiski izsvērt cīņas un pārvietošanās taktikas, kas, savukārt, nozīmē drošu nāvi. Pirmajās reizēs, kad tur nonācu, jau ātri zaudēju rīcībspēju un sastapos ar savām dziļākajām bailēm, bet ar laiku sapratu, kas darāms, iemācījos cīnīties, un kopš tā laika aicinu arvien vairāk cilvēku piedalīties lielajā baiļu spēlē. Tur sastaptie radījumi ir visdažādākie - no filmu tēliem līdz mitoloģiskiem briesmoņiem, no gluži konkrētām sejām līdz vārdā nesaucamai elpai, kas plūst no tumsas. Arī telpas ir ļoti dažādas - gan plašas zāles, gan šauri gaiteņi, gan piekrautas istabas, kurās reizēm izdodas ieslēgt elektrību, gan sagrautas alas un labirintiem līdzīgas struktūras. Ja nesanāk ieslēgt mākslīgo apgaismojumu, tad var paļauties uz savādi sudrabainu mirdzumu, kas izgaismo ceļu, bet logiem gan nedrīkst tuvoties - nams atrodas tādā kā šahtā, kas ir tikai maldīgi droša, bet patiesībā pa tās sienām lodā bīstami, plēsīgi, ķirzakām un primātiem līdzīgi seškāju radījumi, kas ir gatavi saplosīt katru, kas uzdrošinātos tuvoties viņu valstībai.
Aprakstīt katru tur sastapto nebūtu jēgas, bet varu piemēra pēc raksturot vienu no tiem - tas bija radījums, kas pārvietojās krampjaino rāpodams uz ceļiem, viņa augums bija līdzīgs visparastākajam vīrieša augumam, vienīgi viņa āda bija no vienas vietas klāta ar dziļām brūcēm un vātīm, un brīžiem šķita, ka tā ir vienkārši norauta. Rokas viņš turēja sev priekšā izstieptas līdzīgi kā dievlūdzējs, bet sākot no elkoņiem to vietā bija divi asiņaini gaļas kāķi, kurus viņš, meklēdams medījuma, brīžiem strauji izstiepa visuresošajā tumsā. Savukārt viņa galva bija deformēta viskroplākajā veidā, izstiepta un saspiesta, padarīta garena, aizšūtām acīm, bet mutes vietā bija atstāts vien neliels, ovāls, žilešu pilns izgriezums.
Reizēm spēle tiek improvizēta, piemēram, viena no nesenākajām tika veikta gluži bez ieročiem, bet kā vienīgie pretinieki bija atstāti nāvīgie citplanētieši no filmas "Svešie" - šoreiz spēles jēga bija nevis izdzīvot kaujā, bet pēc iespējas ilgāk pārvietoties un tikt uz priekšu, izvairoties no bīstamām situācijām tikai ar prāta un instinktu palīdzību.
Bet par visiem bīstamākās tur ir būtnes, kas gan izskatās pēc visparastākajiem cilvēkiem, bet patiesībā ir Vietas "prāts" - būtnes, kas vada un veido visas šausmas, kas tur sastopamas; būtnes, kas pašas ir šo šausmu pirmatnējais un visaptverošais impulss. Vienā no šādiem sapņiem tās pēkšņi savāca visus manis atvestos, kas uz to brīdi bija izdzīvojuši, ieskaitot mani, kas negribēja, lai viņu rokās nokļūst kāda persona, tāpēc pati viņiem atdevos. Viņi gribēja saprast, kā tas nākas, ka Vieta, kura caur viņiem radīta kā murgu zona, kurā katram sastapties un nomirt visdziļāko baiļu klātbūtnē, tiek izmantota kā treniņpoligons, un pēc tam iesaistītos "nogalināt", tādējādi liedzot viņiem iespēju atkal atgriezties šajā namā, lai netraucētu viņu iecerēto tā darbību. Sagūstītie tika nostādīti ierindā kā kādā no 2.pasaules kara nāves nometnēm, lai pēc brīža tiktu nošauti, un šajā mirklī kāda sieviete, kuru pati biju tur ievedusi, man teica - es vēlu veiksmi tam, kas tu esi - un pēc šiem vārdiem sapratu, ka gluži velti paļaujos liktenim, ja varu pati to veidot. Kāds iesaucās, ka esmu ievainota, jo no manas muguras plūst asinis, bet patiesībā tajā mirklī no manām lāpstiņām izlauzās spārni, un es smiedamās pacēlos gaisā. Es zināju, ka man steigšus jādodas atpakaļ uz Vietu, lai izvestu no tā tur atstāto cilvēku, tāpēc izlēmu nevis mērot ceļu "fiziski", bet pa tiešo tur teleportēties...un tad konstatēju, ka nams ir nevis zemē aprakts, kā līdz šim licies, bet gan karājas tukšā Visuma telpā starp zvaigznēm un galaktikām - tas bija iespaidīgs un skaists skats.
Lai arī pati lielākoties spēlē piedalos, tomēr esmu iemācījusies arī iziet no tās, kad jūtu vajadzību, un mēdzu pieņemt citas sejas, lai tie, kurus esmu atvedusi, mani neatpazītu - piemēram, reiz biju brūnā uzvalkā ģērbies, Lokijam līdzīgs jauns vīrietis, kas uz kādas izmisušas sievietes kliedzieniem, kas par velnu esmu, ka nebaidos, atbildēju, ka mani nebaida tas, ko atrodu pats sevī, un pacēlu roku klasiski eņģeliskā žestā, tūlīt pat aizdegoties un caur liesmām no Vietas pazūdot.
Ir arī bijuši sapņi, kuros šai Vietā sastopu cilvēkus, kas paši mani lūdz, lai palīdzu viņiem atrast pazaudētus murgus, kurus viņi vēlas beidzot izsapņot, lai reizi pa visām reizēm atrisinātu.

Stāvēju uz nelielas klints jūras malā, nolūkojoties uz liedagu, kurā ar pret debesīm paceltām galvām bija sastinguši simtiem cilvēku, kas visi bija ģērbti vienādos formastērpos kā karavīri. Aiz muguras man stiepās augstu, asu, melni pelēku klinšu ieloks, liedaga smiltis likās blāvi metāliskas, bet jūra bija neaprakstāmi plaša - tajā lūkojoties nemaz nebija redzams apvārsnis. Tā nebija vētraina, vējš bija sastindzis, bet ūdens smagi viļņoja no vibrācijas, kas cēlās dziļi no jūras dzelmēm. It visu klāja blāva, sudrabaini metāliska un mirdzoša dūmaka, bet visneparastākās bija debesis - tās likās daudz augstākas, nekā parasti, bet Saule bija vien neliels, pelēcīgi spīdošs rimbulis, kas strauji atkāpās tālu aiz savādās miglas, kas smaržoja pēc elektrības un dzelzs. Es vēroju cilvēku sejas un it visās redzēju bijību un šausmas, kad viņi uzlūkoja Mēness lēktu - ausa milzīgs, ļoti tuvs, melni liesmojošs Mēness, ap kuru pulsēja neizturami spožs, sudrabains oreols. Es nezināju, kas noticis, bet nojautu, ka šīs parādības izsaukusi cilvēku rīcība, viņi paši sevi nolēmuši un paši nu sastopas ar savām bailēm, bet manī baiļu nebija, tikai mežonīga sajūsma, tāpēc pacēlu roku pret melnajām liesmām un smējos...

Reiz kādā austrumu zemē - ne pārlieku tuvu, ne pārlieku tālu - dzīvoja trīs brāļi, viens otram tuvi, skaisti, izglītoti. No veciem ļaudīm viņi bija dzirdējuši leģendu, ka saullēkta skaistās gaismas - tie ir dievu kumeļi, kas palaisti debesu pļavās. Bet rožainie rītausmas mākoņi - viņu krēpes, kuras rotājot ziedi no dievu dārziem. Tie esot mūžības ziedi, kas dodot mūžīgu jaunību, dzīvību un gudrību tiem, kuriem tie piederot. Brāļi alka iegūt šos ziedus sev, tāpēc nolēma doties to meklējumos, lai arī nekad nebija bijuši tālāk pat par savu dzimto zemi, kur nu vēl līdz pasaules malai, kur ceļš uz debesu pļavām atrodams.
Ceļojumā katrs paņēma līdzi to, kas viņam visdārgākais. Vecākais brālis visaugstāk vērtēja zināšanas - viņš līdzi ņēma grāmatu, kurā kāds gudrais bija apkopojis viedus vārdus, kurus brālis uzskatīja par augstāko, ja ne vienīgo patiesību, un vēlējās to mācīt svešu zemju ļaudīm, ko satiks ceļā. Vidējais par svarīgāko uzskatīja draudzību. Visus draugus līdzi viņš paņemt nevarēja, bet bija pilns cerību iegūt jaunus, tāpēc sev līdzi ņēma mazu, pieradinātu dzīvnieciņu, kas bija tik interesants, ka piesaistīja jebkura cilvēka uzmanību - ar to viņš cerēja piesaistīt jaunus draugus pat tad, kad nemācēs viņu paražas vai valodu. Bet jaunākajam brālim visdārgākā bija mīlestība, tāpēc viņš ņēma līdzi savu sievu Zau, kuru mīlēja vairāk par visu pasaulē.
Tā viņi pameta dzimtās mājas un mēroja tālus ceļus cauri daudzām zemēm, līdz nonāca pie jūras. Nekad mūžā viņi nebija pat dzirdējuši par jūru, tāpēc viņiem nebija ne jausmas, kā to šķērsot, lai nokļūtu tuvāk debesu pļavām. Bet Zau zināja, ko darīt - viņas dzimtas vecākās sievietes bija viņai iemācījušas mākslu sarunāties ar putniem, tāpēc nu viņa tos sauca. Bet atsaucās teiksmainais milzu putns Roks, kas savos nagos varot sagrābt ziloni - viņš atlidoja, strauji satvēra ceļiniekus un laidās arvien tālāk prom no sauszemes. Lidojumā viņš vaicāja, ko gan viņi meklē. Dievu mūžības ziedus, brāļi atbildēja. Bet kamdēļ gan tie jums vajadzīgi, Roks vēlējās zināt. Mēs esam apguvuši visskaistāko, kas pasaulē var būt, zināšanas, draudzību un mīlestību, brāļi teica, un vēlamies tajā mūžīgi mūžos dalīties ar pasaules cilvēkiem, un dot mūžīgu dzīvību katram, kas mums pievienosies. To dzirdēdams, Roks plaši atpleta nagus un izlaida viņus no savām ķetnām. Brāļi un Zau krita tieši jūrā, nolemti drošai nāvei, bet tad katrs no vējiem - Dienvids, Ziemelis, Austrums un Rietenis - satvēra vienu no viņiem un aiznesa kur nu kuro. Vecākais brālis tika atstāts kādā tālā, Tibetas vai Nepālas klosterī, starp mūkiem un viedajiem, bet bez savas grāmatas, vidējais - uz vientuļas salas, kur neviens nevarētu novērtēt viņa dzīvnieciņu, bet jaunākais piezemējās Indijas valdnieka pils dārzā, kur viņu atrada valdnieka visskaistākā sieva, kas viņu tūdaļ iemīlēja. Vienīgi Zau pazuda nezināmā virzienā.
Jaunākais brālis kritienā bija zaudējis atmiņu. Indijas valdnieka sieva ar savām kalponēm viņu apkopa un tad izlūdzās vīram atļauju jaunekli paturēt pilī kā izklaidētāju, un tā nu viņš klīda pa greznajiem dārziem, zālēm un dārgumu krātuvēm, starp dejotājām, kurtizānēm, karavīriem un muzikantiem, pārpilnībā, un tomēr - vienmēr kā kaut ko meklējot. Valdnieka sieva viņu iemīlēja arvien dziļāk, jo viņš bija ļoti skaists un jūtīgs jauneklis, bet, tā kā viņai piemita pareģes spējas, viņa jau zināja, ka viņa sirds pieder citai. Tas sagādāja skaistulei lielas sēras un viņa nolēma noturēt jaunekli pie sevis cik ilgi vien iespējams.
Kādu dienu greznajā pilī ieradās noskrandusi ceļiniece un izklaidēja valdnieku ar tālu zemju pasakām un dziesmām. Dzirdēdams viņas balsi, jaunākais brālis apjauta, ka viņā pamazām mostas atmiņas par dzīvi, kas viņam bijusi pirms bezapzinīgās klīšanas pa šo paradīzi zemes virsū. Kad ceļiniece aizgāja, viņš pēkšņi saprata, ka tā bijusi Zau, viņa visdārgākā pērle, un metās valdnieka sievai pie kājām, lūdzot, lai viņa sūta sargus pēc viņa mīļotās un ļauj viņiem satikties. Valdniecei acīs sariesās asaras, jo viņa negribēja zaudēt savu mīlestību, un tomēr godprātība bija lielāka par vēlmēm, tāpēc viņa aizsūtīja sargus pēc Zau. Kad mīlošais pāris satikās, viņa noslēpās aiz bagātīgi izrotātas kolonnas un raudāja, bet atkalsavienotie to savā laimē gandrīz neievēroja. Drīz viņi devās prom un jau pie pils vārtiem sastapa abus vecākos brāļus - vidējo bez dzīvnieciņa, jo viņš vientulībā bija mācījies atrast vispirms sevi un pēc tam meklēt citus, bet vecāko bez grāmatas, jo viņš bija aptvēris, ka patiesība nepieder nevienam, bet ir kopā meklējama. Savukārt jaunākais nu zināja, ka mīlestība nedrīkst pāraugt bailēs no zaudējuma. Klusi runādamies par piedzīvoto viņi devās prom no skaistās pils, līdz kādā brīdī pamanīja, ka ir saullēkts, tik spožs un krāsains, kāds nekad nebija redzēts - jo tieši mirklī, kad viņi neko nemeklēja, neko negaidīja un ne uz ko netiecās, viņi bija sasnieguši debesu pļavas un viņiem pretī auļoja dievu kumeļi, mūžības ziedu vainagus savās krēpēs nesdami.

Biju milzīgu apmēru rokmūzikas koncertā - cilvēku melnais tūkstotis, neizturams troksnis... Kaut kur netālu bija arī L., bet tai realitātē it kā nemaz nebijām kopā, tikai kā paziņas. Pamanīju, ka man blakus uz krēsla atstāta maza kastīte ar daudzām un dažādām kārtīm - tai skaitā L. totēmu kārtīm, kurās kustējās tādas kā filmiņas, ne zīmējumi, un manām Taro. Paņēmu tās rokā un izvilku Mērenības kārti, bet tad tās kreisā maliņa nolūza manās rokās, it kā kārts būtu veidota no plāna stikla. Nolūzusī maliņa nokrita un pazuda, nevarēju to atrast, bet tad pamanīju, ka kārts zīmējums pēc šī notikuma it kā sāk saplūst un savienoties ar apkārtējo pasauli. Tas manī izsauca savādu šoku un atmiņu plūsmu, kas bija tik intensīva, ka pavisam apstulbu tās dēļ. Sēdēju ne uz ko nereaģējot kā autists, tikai cenšoties aptvert to, ko pamazām atcerējos, kamēr mani jau pēc koncerta beigām atrada mana māte un vēl kaut kādi sveši cilvēki. Viņi nolēma, ka esmu zaudējusi prātu un vadāja visur sev līdzi, lai es sev neizdarītu pāri, bet man visi ārējie kairinājumi bija vienaldzīgi. Nozīme bija tikai tam, ko lēnām jutu sevī atgriežamies, līdz apjautu, ka neesmu no šīs pasaules, bet no pavisam citas, daudz tālākas un senākas vietas, un beidzot ir pienākusi iespēja tur atgriezties. Vienīgi tam man vajadzētu, lai cilvēki, kas man apkārt, pieļautu neiespējamo - viņu ticības spēks dotu man vajadzīgo enerģiju. Kādā brīdī piecēlos no sava stinguma un ar joprojām neko neredzošām acīm piegāju pie vienas no sievietēm, kas mani vadāja apkārt, un ieskatījos viņai acīs. Sākumā viņa smējās, bet tad viņai palika neomulīgi, es tā nekad nebiju darījusi un mans skatiens viņu biedēja. Un tad es viņai caur savām acīm parādīju to, kas esmu, vien pati to vēl nenojautu, tikai zināju, ka viņa to redz. Viņa iekliedzās, atgaiņājās ar rokām un sauca - tas nav iespējams, tas nav iespējams! - bet ar to bija pietiekami, lai es pamostos pilnībā. Nu zināju, kas man nepieciešams, lai es varētu aiziet. Greizi pasmaidīju, metos uz visām četrām, lai varētu ātrāk paskriet, un aizauļoju vecāku māju virzienā, pie sevis vien sodoties, ka tā būs pirmā vieta, kur cilvēki mani meklēs. Tiem, kas bija mani vadājuši līdzi sev, likās, ka man ir sākusies kaut kāda lēkme, tāpēc viņi sāka mani vajāt. Lai nezaudētu dārgo laiku, es ļāvos sajūtām un no maniem pleciem pēkšņi izauga šauru, garu un skaistu spārnu pāris, violeti brūnganmelns un līdzīgs sikspārņa spārniem. Tad es lidoju. Milzīgā ātrumā un baudot vēja pretestību šāvos uz dzīvokli, kuru steigšus atslēdzu un metos pēc pirmās lietas, ko man vajadzētu vārtu atvēršanai - mana smilšu pulksteņa, kura jēgu es beidzot sapratu. Vajātāji tuvojās, bet es izlēcu pa logu un laidos tālāk. Drīz es biju savākusi jau visas trīs lietas, kas man bija vajadzīgas - smilšu pulksteni, nelielu, baltu kastīti ar smalkām smiltīm vai sāli un lielu, skaisti noslīpētu smaragdu. Stāvēju uz kādas ēkas jumta, turēju šīs lietas rokās, priecājos par to skaistumu. Tad sajutu, ka pati esmu tapusi pavisam savādāka - jeb, pareizāk sakot, savādāks - biju pieņēmis to izskatu, kāds man patiesībā piemita pasaulē, no kuras nācu. Gara auguma bāls vīrietis ar tumšām acīm, melnām, viduslaicīgām augstmaņa drēbēm, melniem, bieziem, gariem, bizē sapītiem matiem un poētisku, mazliet vājprātīgu smaidu uz lūpām. Par spīti mazliet dēmoniskajam izskatam zināju, ka nebūt neesmu kaut kas dēmonam līdzīgs, tikai sens, noslēpumains un no nakts dzīlēm nācis. Apbrīnoju savu pirkstu smalkumu un elegantos spārnus, apbrīnoju visu to, cik pareizi iekļāvos šādā būtībā un cik skaists ir tas, kur došos, bet pats jutos kā kādas senas zīmes, atslēgas iemiesojums. Jau zināju, kas jāiesāk ar trim priekšmetiem, lai atvērtu vārtus un to tūdaļ grasījos darīt. Pēkšņi atcerējos, ka mani sauc Gīls un uzvaroši iekliedzos - arvien vairāk manas esības manī atgriezās un zināju, ka jau pavisam drīz būšu mājās.

Man viena no vietām, kas sapņos visai bieži atkārtojas, ir plaša, grezna ēka, ta ne pils, ta ne muzejs, kurā parasti neviena nav vai ir cilvēki tikai priekštelpās, pārējais viss tukšs un es varu klīst pa visādām interesantām vietām. Sākumā iegāju pirmajā telpā, tur milzīgos akvārijos bija kaut kāda zinātniska izstāde - ūdenī kopā bija salietas asinis un kaut kāda melna viela, bija rakstīts, ka tā esot kaut kāda īpaši maģiskām darbībām apstrādāta sperma un viss tas eksperiments esot priekš tā, lai caur maģiski alķīmiskiem procesiem radītu jaunu dzīvību. Tas viss tur kustējās kā dzīvs, visādi radījumi radās un izšķīda, un apkārt bija milzums cilvēku, kas ar baigo interesi to visu vēroja. Man tur nepatika un biju ar pavisam citu mērķi nākusi, it kā gribēju no jauna likt eksāmenu itāļu valodā, tikai uz daudz augstāku līmeni, pati nesapratu tikai, kāpēc, jo zināju, ka zināšanas man nav pietiekamas. Aizgāju uz eksāmentelpu, dabūju visus papīrus, sāku rakstīt, un te pēkšņi telpā parādījās Mida, paskatījās uz mani izaicinoši un izmetās ārā no telpas, bet es - viņai pakaļ, jo negribēju, ka viņa tajā milzīgajā ēkā pazūd.

Ilgi viņai joņoju pakaļ, kamēr nonācu pavisam tālā telpā, kur pavisam visu sapņu laikā esmu tikai kādas pāris reizes ieklīdusi. Tā ir tukša, ļoti saulaina, augstiem griestiem, un vienīgais, kas tur ievērības cienīgs ir, ir skaistā nišā novietota Pāna statuja klasiskā grieķu skulptoru stilā, no miesas krāsas akmens. Mida pieskrēja pie viņa un apgūlās, es viņu pacēlu un pēkšņi tā statuja atdzīvojās un bija pats Pāns. Viņš mani sveicināja, teica, ka ir ievērojis, ka es ik pa brīdim to vietu apciemoju un neaizmirstu un grib man dot ziņu, lai es zinu, ka es tai sapnī neesmu viena un tā vieta ir pa īstam, kur viņu var savā ziņā satikt. Tad viņš gribēja doties man līdzi atpakaļ uz ēkas ieeju, lai es viņam parādītu citus cilvēkus, kas nekad tālāk par priekštelpu nebija tikusi. Gājām atpakaļ, es domāju, kā gan citi reaģēs uz dzīvu statuju, kas pie tam ir iemiesojusi dievu, bet Pāns tikmēr bija pieņēmis parasta cilvēka izskatu, glīta, melnmataini sprogaina vīrieša ar mazām ūsiņām un kazbārdiņu, un platmali, lai noslēptu ragus, sveicinājās ar ļaudīm, teica, ka ir mans draugs un sauca sevi par Orestu.

Tad it kā bija nākamā diena, es biju atvedusi Shaitael sev līdzi, jo gribēju ar Pānu iepazīstināt. Vedu viņu uz tālo telpu, bet jau pusceļā, kolonnu galerijā pamanīju Pānu nākam savā Pāna izskatā un pamājam man ar roku, es Shaitael uzsaucu - skaties, tas ir Orests! - bet tad pamanīju, ka no otrā stāva un vispār visām pusēm nāk milzums citu tādu pašu sengrieķu dievību statuju, kas uz to brīdi iemieso šos dievus, pilnīgi viss panteons, kā arī daudz dievību un svēto no citām kultūrām, japāņu, ķeltu, milzīgi daudz. Shaitael nez kāpēc mazliet sabijiās no tā (un es visu laiku atkārtoju, ka viss ir kārtībā, un tā arī jutos), jo viņi visi klusēdami kustējās mums apkārt un pamazām ar savu kustību virzīja mūs augšup pa platām marmora kāpnēm, kamēr aizvirzīja līdz plašai zālei, kur stāvējām pie sienas pretī milzīgiem logiem, tieši iekšā spīdēja zeltains saulriets, un visa dievību rinda gāja gar mums un sveicināja, pēc tam stādamies puslokā mums priekšā un savā starpā kaut ko pļāpādami, viens japāņu dievs kaut ko otram stāstīja par diviem svētītajiem bērniem.

Tad viens no viņiem, laikam tas bija atkal Pāns, teica, ka katra no mums drīkst piesaukt trīs dievus no klātesošajiem un no katra no viņiem kaut ko vienu lūgt vai vēlēties. Es piesaucu Hipnu, Orfeju (kas it kā arī bija iecelts dievu kārtā) un Tanatu, bet tajā mirklī sapnis aizgāja miglā un nākamais, kas bija - es attapos pludmalē, varēja tālumā redzēt to pili uz klints, pie jūras stāvēja Pāns kā Orests, izskatījās apjucis un teica, ka ir pirmo reizi pa ilgu laiku aizgājis no turienes uz laiciņu, lai pabūtu starp cilvēkiem (tur blakus bija grieķu zvejnieku ciemats) bet nu viņam pietrūkstot spēka, lai atgrieztos un vajag kādu, kas rāda ceļu, jo sekot kāda pēdās viņš varot, un lūdza, lai aizvedu viņu atpakaļ uz Parettu, kā viņš nosauca to vietu.