Sapņu templis

Meklēju dāvanu savai mīlai un kaut kādā veikalā atradu kalendāru, kuru sāku pie balta galda šķirstīt. Bildes nebija pārāk lielas un interesantas, kaut kādas lauku mājas, bet dzīvas, un tad pa vidu bija divas lielas, kuras skatījos kā paralēlus sapņus - vienā kopā pa miglainu pļavu klusumā dejoja divas dzērves, kas pamazām pārvērtās par sievietēm šamaņu apmetņos, bet citādi kailas, un otrā bija trīs sievietes, māte un divas meitas - māte un vecākā meita melnmates, bet jaunākā ruda, visas brūnos spalvu apmetņos, un patiesībā it kā ūdensputni, kaut kādas pīlītes. Viņas rindā iebrida ezerā līdz krūtīm, sastājās riņķī un dziedāja ļoti jauku, maigu dziesmu, kurā lūdza,lai Dievs pasmeļ rokā debesu ūdeņus un lej pār Zemi, kas pretī dos savus ziedus, un tad rudmate kā ūdensputns ienira ezerā un pēc brīža iznira ar dzelteniem ūdensziediem rokās, kamēr viņas māte un māsa turpināja dziedāt. Un viņas bija ļoti jaukas un skaistas, it sevišķi māte, kurai it kā ļoti jauna izskatījās, tomēr ar senām acīm, un skaistu, maigu smaidu, tāda īsta arhetipiskā viedā, sargājošā māte.

***

Debesīs lidoja krauklis, savērpts no nakts tumsas, viņa spārnos mirdzēja zvaigznes, bet knābī viņš kā pērli nesa zemeslodi, līdz nolaidās uz Odina pleca un ielika to viņam trūkstošās acs vietā.

Kādā mājā, senā un tumšā muižā, viens otra dzīvību sargāja tēvs un dēls, apmēram 50 un 20 gadus veci. Sargāja no trīs melnos apmetņos tērptām būtnēm, kas ik pa brīdim iekļuva mājā caur sudrabziliem portāliem un centās viņus nogalināt visos iespējamajos veidos. Tēvs ar dēlu centās arī izkļūt no muižas, bet tas nekādi neizdevās, līdz tomēr beigās viņiem sanāca to pamest. Tomēr melnie nogalināja dēlu un stāvēja ap viņiem puslokā. Un tad man tika dots redzēt, kādu to visu redz apmetņos tērptie. Izrādījās, ka viņi ir trīs brāļi, trīņi, fantastiski skaisti jaunekļi sengrieķu jauniešu drēbēs ar gariem, zeltaini rudiem matiem, kas sevis vajātos redzēja kā šausmīgus, tumšus ļaunuma pūžņus, no kuriem nogalinātais izplūda un sasūcās zemē kā skābe.

***

Liktenis un Nāve, kā divas būtnes - šo spēku personificējumi - līdzās slīdēja caur Visumu, kaut ko pārsprieda un savā ceļā mainīja zvaigžņu izkārtojumus; vienkāršs, bet skaists sapnis.

Kādu augstāku spēku uzdevumā man bija jādodas izlūkos uz kādu blakus dimensiju, kuru apdzīvoja dēmoniem līdzīgas Haosa būtnes. Starp viņiem bija radušās nesaskaņas, balstoties uz šādu likumu - ja kāds no viņiem bija sasniedzis gana augstu attīstības līmeni un vēlējās atkal savienoties/atkalsabrukt sākotnējā, pirmatnējā Haosa līmenī, tad viņam atlika vien pateikt - es esmu dievs. Un tad tas notika. Agrāk par vajadzīgo mirkli viņi visi to nemaz nezināja, atminējās tikai tad, kad bija gatavi. Bet viens šo noslēpumu bija tomēr atklājis pirms laika un izlēma to izteikt, lai arī viņu vadīja tikai un vienīgi egoisms un varaskāre, vēlme visu kontrolēt. Viņam šķita, ka Haosam jābūt kā pamatspēkam visās dimensijās, ne tikai viņējā. Man bija uzdots to apstādināt, tikai sākumā nevarēju saprast, kā man iekļūt viņu dimensijā. Beigu beigās atradu vārteju, kuru gan apsargāja dēmons - sargs, kurš atteicās mani laist garām. Noslēdzu ar viņu derības - spēlējām kaut kādu kauliņu un kāršu spēli ar rubīnsarkaniem kauliņiem; ja es uzvarētu, viņš mani ielaistu, ja viņš - viņam būtu tiesības mani nogalināt. Es tomēr uzvarēju un jau grasījos doties iekšā, kad viņš mani brīdināja, ka mani tur saplosīšot pirmajās minūtēs, jo neizskatos kā viņi, un piedāvāja iespēju to novērst. Man būtu jāieņem sevī daļa viņu Haosa, lai spētu pēc vēlēšanās pieņemt izskatu kā viņiem, un tas jāizdara iedzerot asinis no kāda cilvēka ķermeņa, kas karājās pie ieejas viņu dimensijā, nogalināts, bet mūžam dzīvs. Es piekritu, jo darbs bija svarīgs, un devos iekšā. Otrā pusē attapos sarkanā, retu klinšu piekaisītā tuksnesī. Debesīs liesmoja tuva un balta saule. Es biju nokavējusi, jo dumpinieks jau bija izteicis vārdus un cēlās pretī debesīm, lēnām aizklāja sauli, bet nesavienojās ar visu, jo bija pārāk zems priekš tā, viņš vienkārši uzkundzējās pār visiem enerģētiski. Visdažādāko izskatu un augumu dēmoni vien noskatījās, bezpalīdzīgi pavērsuši acis pret debesīm. Es sašutusi skrēju starp viņiem, purināju aiz pleciem un kliedzu, vai tiešām viņi ko tādu pieļaus, ka viena mērgļa dēļ pastāvošā kārtība tiktu sagrauta visur, kad pēkšņi manā priekšā zeme nodrebēja, atvērās un no tās izšāvās resnas, melnas ķēdes, sagrāba dumpinieku un norāva to pazemē, aiz sevis pazudinot jebkādas notikuma pēdas. Haosa būtnes viena pēc otras attapās, kamēr es klusi atkāpos un pametu viņu pasauli, apmierināta, ka viss beidzies, bet sarūgtināta, ka būs vienmēr daļa no viņu pasaules jānēsā sevī un ir par vēlu atteikties, jo tā jau ir daļa no manis.

Biju dziļā pazemes alā, uz kuru veda gaisā levitējoši, gludi ledus tilti pazemes ledus katedrālēs, kurā bija sapulcējies milzums mītisku būtņu un arī cilvēki, bet visam pa vidu divos troņos sēdēja atlantu auguma vīrietis un sieviete ar zilganbālu ādu, ledaini, viņi bija ziemeļu kalnu valdnieki. Tad visi klātesošie sāka iet savādā riņķa dejā, kas pie reizes bija mežonīga un skaista orģija, un viss viņu radītais spēks tika veltīts kalnu saknēm un ziemeļiem. Un ala - sniegbalti caurspīdīgs ledus kristāls. Ievēroju divus cilvēkus - dzērves, viņi viens otram dejoja dzērvju deju, un divi vampīri atdeva viens otram savas asinis. Es stāvēju nomaļus uz ledus paaugstinājuma, biju uzaicināta tikai kā vērotāja, biju zilganā kleitā, ar sudrabbaltiem matiem un pati ledus bālumā, un skatījos, kā kalna valdnieks ar sudrabā un ledū veidotu zizli sit ritmu dejai - virszemē to varēja just kā vieglu zemestrīci.

Sapnī kopā ar kaut ko, kas izskatījās pēc mana brāļa, bet nebija viņš, atradām senu, apgleznotu tempļa sienu, uz kura bija attēlots, kā cīnās divas būtnes, sudrabaina un sarkana. Viņš izdomāja, ka grib to sarkano izsaukt un es nolēmu par atbildi izsaukt sudrabaino, jo nešķita, ka būs ok, ja celsies tikai tā pirmā. Abi tad atsevišķi klejojām, līdz es tuksneša vidū, mazā, vienkāršā templī atradu noputējušu sudraba kausu, kas bija ar spārniņiem rotāts, un aiznesu to, lai noliktu tās sudrabainās būtnes attēla priekšā. Kad aizgāju, pie sarkanā jau stāvēja briesmīgi grezns zelta veidojums un tas, kas pēc mana brāļa izskatījās, lepns sēdēja zelta un dārgumu kaudzē, un lielījās, ka viņš tapis atalgots par to, ko paveicis. Tad es viņam sāku stāstīt, ka tā būtne, ko viņš ir saucis, esot haoss un destrukcija, bet tukšu, nepamatotu iznīcību šī pasaule vairs nepiecietīs, tāpēc lai rēķinās ar sekām. Debesis pamazām apmācās un no tālienes bija dzirdama tāda kā milzīga siseņu bara čaukstēšana un sisināšana, tāpēc es no viņa atvadījos un iegāju blakus uzceltā namā, kurā bija arī mana māte un citi cilvēki, kas ļoti satraucās, kas nu būs, bet es viņus mierināju, ka visi, kas tur sanākuši, esot drošībā. Blakus tam brāļveidīgajam sašķēlās zeme, sāka līst ārā tas sarkanais, un siseņu bars aprija viņa saucēju, kamēr debesis virs tā palika pavisam dīvainas, kā dzīva varavīksne, un tajās parādījās sudrabainā būtne, ko biju saukusi es. Tā pamāja man, tad paskatījās uz sarkano, kas vienkārši izšķīda un izgaisa no viņas klātbūtnes. Tad pēkšņi debesu varavīkšņainums vienkārši sagruva ar milzīgu triecienu, un mēs tur sapratām, ka tas ir bijis gigantisks vilnis, gandrīz vesela jūra, kas vertikāli stāvēja pār to māju, kur bijām, un nu aizplūda atkal prom, skaista aina...

Visfantastiskākā tajā sapnī bija sajūta, ka mūs (cilvēkus, kas bija tajā mājā, tur bija ļoti daudz ļaužu) pasargāja tas, kas tik pat labi varēja arī iznīcināt ar savu spēku.

Tā, kādu laiku nav rakstīts, jo sapņu fragmenti, lai arī interesanti, tomēr pārāk īsi un saraustīti bija, lai pierakstītu. Varu jau pieminēt dažus...

Nākotnes pilsēta, augstu kalnos celta, bezgala futūristiska, bet viss būvēts no sniega un ledus, transportam paredzēti magnētiskie ceļi, kas kā spēka lauki ir fiksēti gaisā.

Jau cita nākotnes pilsēta, pazemē būvēta, visapkārt stiepjas gari gaiteņi ar bieži izkārtotām automātiskajām durvīm, sienās - ekrāni, caur kuriem var iziet uz dažādām iestādēm, informācijas krātuvēm un arī personīgajām mītnēm. Visvairāk telpas veltīts visas pagātnē un tagadnē radītās mūzikas glabāšanai. Un būtnes daudz un dažādas - materiālas, nemateriālas, cilvēki, dzīvnieki, citu rasu pārstāvji, iemiesoti eņģeļi... Meitene, kas šķaudiena vietā izdveš uguni. Divmetrīga sieviete ar zeltainu ādu. Piecmetrīga skaistule, sieviete - pūķis, ar sarkanu ādu, ko klāj tetovējumi un gar pakausi elegants ragu vijums. Un pavisam ikdienišķa dzīvošanās atpūtas zonu klubu sadaļā.

Un nu izkopēts no čata - slinkums pārrakstīt - Heh, atcerējos vienu dīvainu sapni no nakts tikko - tādā kā viduslaiku pils torņa istabā uz krēsla, muguru pret ieeju pagriezusi, sēž melnās drānās ietinusies sieviete, viņai pretī stāv maza, apmēram 6gadīga meitenīte ar baltiem matiem, baltām, spožām drēbēm, gandrīz baltu ādu. Pa lodziņu redzams, ka ārā nakts, pilnmēness, un tā gaisma piepludinājusi mazo istabiņu. Meitenīte sievietei jautā - mamm, vai tu mani mīlēji? - un tad ir klusuma brīdis, kurā Mēnesim blakus kreisajā pusē parādās spoži balta pegasa tēls. Pēc tam melnā sieviete atbild - nē, es tevi nogalināju - un labajā pusē Mēnesim parādās tāds pats pegass, tikai melns un ar kaut kādu jātnieku mugurā, kuram sejas vietā galvaskauss

Esmu senā, zilganām sūnām noaugušā akmens templī, pazemē, apgaismojumu dod blāvi mirdzošas sēnes un kaut kur tālu virs galvas klintī izcirsts robs. Pie sienas dubultās kāpnes (plakanas piramīdas formā pie sienas), to augšējā laukumā ir akmens durvis uz kādu tālāku zāli. Bet pie pamatnes ir apbedījuma vieta kādam senam vampīram, kuru gribu augšāmcelt. Sāku skaitīt maģiskas formulas, kam vajadzētu viņu atbrīvot. Pamazām noslīd akmens plāksnes no apbedījuma, grīda citās vietās te iegrimst, te paceļas, kamēr visa telpa, izņemot laukumu, kurā stāvu, izveidojas par augstu, gludu altāri, kura augšpusē paceļas akmens sarkofāgs un no manis pie tā ved šauras akmens kāpnes. Pamazām noslīd arī vampīru nosedzošās plātnes, paliek uz atsevišķa paaugstinājuma guļošs ķermenis, tievs un izdēdējis, satīts dzeltenīgā audeklā kā mūmija. Uz tā krūtīm saritinājusies guļ melna čūska, kas paceļ galvu, vēro mani ar aukstām acīm un sāk šņākt. Jūtu, ka esmu aizsākusi kaut ko neapturamu un ļoti bīstami, tāpēc sāku klusībā skaitīt aizsardzības vārdus sev un apvārdoju zobenu veiksmīgai cīņai un spēkam.

***

Pēc viena nesena sapņa, kurā futūristiki ārsti ar augstām tehnoloģijām aprīkotā, sudrabainā telpā pret manu gribu veica man ginekoloģiskas operācijas, kuras sīkāk aprakstīt nevēlos, lai arī ainas bija spilgtas (varu tikai piebilst, ka abi ārsti bija nevainojami skaisti, gluži vai mākslīgi veidota daile, un sazinājās ar mani telepātiski), šonakt vēroju dīvaina, citplanētiska meža (ar resniem, sēņveidīgiem kokiem) malā sēdošu meitenīti, kas vēroja zili sudrabainā mēnessgaismā slīgstošu ainavu un mīļi smaidīja. Viņa bija ļoti piemīlīga, vienīgi izskatījās savādi - balti pelēcīga āda, ļoti lielas acis, vaibsti mazliet par gludu, balti matiņi, kas pieres daļā gan bija ļoti rupji, gandrīz kā taustekļi, saņemti uz aizmuguri - cilvēka un "pelēkā" hibrīds. Kāds, kas stāvēja man aiz muguras, telepātiski teica, lai es lepojos, jo tā esot mana meita, radīta no man paņemtas olšūnas.

Jau atkal mana mīļā jūra, kurā nekad nedabūju iebrist. Pludmalē ierīkota pagaidu lidosta un sapulcējušies ļoti daudz cilvēku, kas visi cenšas piereģistrēties lidojumam prom no šīs planētas uz kādu tālu, citu pasauli. Vietu nav bezgalīgi daudz, tāpēc visi cenšas tikt pirmie rindā, kur par reģistratorēm strādā divas vecas kundzītes. Visu uzmana armijas spēki, kas pieder apvienotai visu pasaules valstu organizācijai. Arī mēs ar Shaitael tur esam, bet mums par paspēšanu nav jāuztraucas, jo esam daļa no novērotāju grupas, kas atsūtīta no tās citas pasaules, lai kontrolētu, ka viss notiek likumīgi. Shaitael strādā diplomātiskajā dienestā, kas atbild par lietu kārtošanas juridisko un ētisko pusi, savukārt es esmu vīrietis, kareivis drošības uzturēšanas grupā, ar ļoti futūristisku, bet "smagu" ekipējumu un bruņojumu.

***

Es staigāju pa kārtējo sapņu lielveikalu un skatījos kā ļaudis steidzīgi visu izpērk, jo mantas pamazām kļuva pilnīgi baltas un spožas, it sevišķi drēbes, un baltā ģērbti pārdevēji nomainīja vecos, bet visi gribēja vēl tās vecās mantas maksimāli daudz sagrābties.

***

Kopā ar Shaitael esam aizceļojušas uz kādu paralēlo dimensiju, kur kāda dīvaina, tumša būtne reizē tur gūstā un no kaut kā sargā veselu pulku mazu bērneļu, kas tam seko baltās kleitiņās tērpti. Vide - spoži balta, spirālveida celtne, visas telpas apaļas, pa logiem redzamas Visuma ainas. Vienā mirklī sastapām šo būtni, kas visus mazuļus kā procesijā nemitīgi veda augšup un lejup pa šo spirāli Visuma vidū. Bijām nākušas, jo pie viņa gūstā it kā bija mūsu dēls, bet tā vietā no pūļa iznāca maza, eņģeļblonda, cirtaina meitenīte, mūsu bērns - meita. Ņēmām viņu pie rociņas, tumšais neko neiebilda, un caur portālu vedām sev līdzi uz savu pasauli.

***

Visuma mala. Melnā matērija sastapusies ar baltu nebūtību, mērvienībās neizmērojamas enerģiju izlādes kā balti - melni - zili zibeņi, brīžiem melnā matērija izplešas, brīžiem nebūtība aprij esošo... Neaprakstāma aina, bet pierakstīt gribējās ļoti. :)

(Tieša kopija no čata, kurā šo stāstīju, tāpēc piedošanu, ka valoda nav grezna ;) )

Un tad bija kaut kāds garš un kruts, kuram lielāko daļu neatceros, bet tajā mēs abas kopā ar kaut kādu mazu, melnmatainu meitenīti bijām devušās nez kādā ceļojumā, lai iekļūtu senā templī un tur atrastu senu zinību krājumus, un, kad jau visu bijām izgājušas, atklājām, ka uz to krātuvi pāri bezdibenim ved šaurs un šaubīgs koka tiltiņš, kuram mēs būtu par smagu, tāpēc sūtījām pāri meitenīti, bet tiltum vidū gulēja īsmataina, blonda sieviete, kas bija traki vārga un ievainota un priecājās meitenīti redzēt, teica, ka beidzot kāds atnācis viņai pakaļ, tāpēc mazā viņu ņēma pie rokas un veda atpakaļ pie mums, lai pēc tam varētu normāli pāriet pati. Lai nu kā, pie izejas uz to telpu, kur stāvējām mēs, tā sieviete nevarēja iziet cauri durvju ailei, norēcās un milzīgā tempā aizjoņoja uz tilta otru galu un tad joņoja atpakaļ jau kā briesmonis kaut kāds, tāpēc ātri nolaidām durvis un gaidījām, kamēr otrā pusē trakošana beigsies. Kad atkal atvērām durvis atkal blondā gulēja tilta vidū un viss tas pats atkārtojās trīs reizes. Tad pēdējā un piektajā reizē tā meitenīte tā vietā, lai vestu to sievieti cauri durvīm, norāva durvju augšējo stenderi, kas bija no satrupējuša koka un pateica, ka tā viņa pārrauj tās sievietes negatīvo karmu, kas viņu piesaistīja tādam uzdevumam. Blondā uzreiz nopriecājās, ka mīkla tomēr tika atminēta un nu mēs drīkstam piekļūt tai zinību krātuvei, tomēr tāpēc, ka tā stendere bija norauta, durvis uz tiltu lēnām vērās ciet, un, ja mēs izietu cauri tām, tad atpakaļ netiktu nekādi, tāpēc viņa lika mums tomēr palikt tur un pateica, ka par katru čenelingu, ko tu ieliksi VVV, viņa mums sūtīšot daļu no tā, ko mēs esot godīgi nopelnījušas, un tā, kamēr mums būs tas viss.

(Mēs - es un Shaitael)

Vispirms man bija jāiet uz kaut kādu suņaudzētavu, kurā man bija pienākums ik pa brīdim suņus, visādu jaukteņu baru, uzraudzīt, tikai bija nakts vidus un man bija viņiem jāstiepj smags barības maiss, tāpēc, kad nonācu, bija jau rīts. Bet pa nakti visi suņi bija izmukuši, jo apkārtnē bija vilki, kuru gaudām viņi sekoja. Vienu suni tomēr noķēru, bet viņš savvaļā bija iemācījies runāt un pieprasīja, lai es visiem bara suņiem maksātu ar svaigu gaļu, ne suņu barību, tad viņi atgrieztos. Tā kā to nevarēju, meklēju jaunu darbu un atradu kaut kādā citā dzīvnieku firmā, kas rūpējās par aizsargājamiem dzīvniekiem. Man uzdeva lielo pandu vest pastaigā, ko arī darīju, vedu kā suņuku, pa ceļam gadījās kaut kāds puisis, kas veda staigāt savu suni un teica, lai es sekoju, aizvedīšot uz skaistu vietu. Sekoju ar, un nonācām pie liela, skaista ezera, krasts viss noaudzis ziediem, ezers pilns gulbju, bet, lai to aizsargātu no cilvēkiem, gar malu uzcelts augsts žogs, kas vēlāk pārvērtās par stikla sienu visā ezermalas garumā. Bet pats ezers - milzīgs, kamēr gājām, mainījās klimata joslas un nonācām tālos ziemeļos, kur arī bija sienai gals un blakus ieeja ledus kalnā. Ezera ūdenī, kas nebija aizsalis, slīdēja sabrukušu sniega skulptūru detaļas, kas atainoja lielākos kultūras pieminekļus - sniega eifeļtornis, sniega neatkarības statuja, sniega piramīdas, un tas viss lēnām tur sabruka un veidojās par dīvainām sniega būtnēm, bet visam pa vidu joprojām peldēja gulbji, kur tur bija liels milzums. Tad iegājām tai alā, kas bija savdabīga pasaules pagātnes liecību izstāde, gājām cauri, bet īsti mierīgi nevarēja, jo man kopš ieiešanas tajā visu laiku piesējās kaut kāda traki būdīga un blonda meitene, uzmācās man ar vājprātīgiem apvainojumiem un visu laiku centās kaut kā ievainot, vai nu iesist, vai pagrūst, un tā visu laiku. Tomēr atradu tur kaut kādus atbildīgos, kas man lika uzrakstīt protokolu par notikušo, ko aiznest apsargiem, un tikmēr tā trakā man vienalga sekoja un piesējās, pati pierādīdama savu vainu. Kad nokļuvu līdz tiem apsargiem, izrādījās, ka viens no tiem ir tas pats puisis, kas bija mani aizvedis līdz ezeram un tad pa vidu kaut kur pazudis, viņš tikai izlasīja to protokolu, nopūtās, ielika to mapē ar uzrakstu "Trakie" un teica, lai eju pie kaut kāda tur večuka, kas man uztaisīšot kaut ko, kas aizsargāšot no tādiem gadījumiem. Bet tad tas večuks jau nāca iekšā pa durvīm, teica, ka sajutis, kas par lietu un jau uztaisījis visu, tas esot maksājis 79 zelta gabalus, bet man neesot tas jāatmaksā, un sniedza man klasiskā pareizticīgo stilā izdarinātu, skaistu trīsdaļīgo ikonu ar Jēzu, sv.Mariju un sv. garu. Pateicu paldies un pamodos, i viss.

Biju svešās kāzās, no kurām aizmuka svarīgākā persona - līgava. Nez kāpēc tieši man uzdeva viņu raudzīt noķert. Lēcu mugurā zirgam...bet kaut kā sanāca, ka attapos ellišķa buļļa mugurā un kāds no aizmugures pačukstēja, ka re, cik jauki, esmu izvēlējusies īstāko dēmona jājamdzīvnieku. Bullis sāka trakot, centās mani nomest un sabradāt, tomēr man izdevās to savaldīt, līdz tas palika stāvam nolaistu galvu. Argh, gaidu jēdzīgākus sapņus.

Šonakt nekā īpaša - nogalināju Džemsu Bondu, jo viņš man miegā uzmācās (wtf???), Kill Bill stilā nozūmēju ķīniešu mafijas pārstāvi un tad biju tik ļoti aizrāvusies ar ļaužu zūmēšanu, ka bļāvu uz Halceon, lai viņš nāk ārā no šķūņa (tur kārtējais saiets bija) un stājas man pretī kā vīrs. Nenāca, maita.

Jā, es biju jau aizmirsusi, ka tomēr ir viens sapnis, kas mani joprojām biedē. Sen nebija atkārtojies, šonakt tik tikko no tā izbēgu... Tātad. Vide - puspamesta vasarnīca-muiža, netīri brūna, pat gaiss tai apkārt šķiet tāds, un gaisma. Tēli - mēdz mainīties, bet vienmēr klātesošs ir mazs zēns ar aklu skatienu, no kura pieskāriena mirst viss, pat priekšmeti sabirst putekļos. Kādu laiku tikai vēroju viņu, kamēr viņš ar maigu glāstu, izrādīdams mīlestību, nogalina visus tuvumā esošos, arī vecākus, apzinādamies, ka liks viņiem mirt, bet nespēdams neizrādīt, ka viņus mīl. Palicis viens, viņš cenšas rotaļāties, bet rotaļlietas sadrūp viņa pirkstos kā izdegušas ogles. Tumsa savelkas arvien biezāka un tad nāk Ļaunums. Tas nav nekas konkrēts, tikai nepārvarama šausmu sajūta, šķiet, ka tā plūst kā indīga gāze no nama tumšākajiem stūriem. Sākumā ir tikai nojausma, ka Tas nāk. Pēc tam - pēc tam nav atkāpšanās ceļa, ir tikai Šausmas - tās ir neizmērojamas. It kā dvēseli plosītu gabalos, un tā - mūžību pēc mūžības, kamēr pamosties, bet pamosties tad ir tik grūti... Reizēm izdodas no tā izbēgt. Lielākoties tikai stāvu tai pašā nolādētajā namā un lūdzos - nē, ne šoreiz, lūdzu, tikai ne to - tas nepalīdz nekad -, bet retumis tomēr ir izdevies bēgt. Tad sapnis nepārtrūkst, tikai aizskrienu tajā līdz savai istabai, sēžu gultā saķērusi segu un lūdzos, kaut Tas nenāktu. Jau tad esmu šausmu pārņemta, bet tās nevar salīdzināt ar Šausmām, kas sākas, ja Tas tomēr ierodas. Brīžiem arī vietas maiņa nepalīdz - pa durvīm ieplūst akls melnums, līdz ar to - Ļaunums, un tad nav glābiņa, ja vien pēdējā mirklī neizdodas piespiest sev pamosties. Šonakt izdevās. Pagātnes pieredze rāda, ka šis murgs, ja reiz sācies, atkārtojas katru nakti kādu nedēļu. Patiešām ceru, ka šoreiz tā nebūs - tā būtu Elle pat dēmonam.

Šis senāk atkārtojās daudzas reizes. Sēžu miglas apvītā, pelēcīgā pļavā. Krēslas stunda - nevar saprast, vai saullēkta sākums, vai brīdis pēc saulrieta. Visai patālu no manis - pussabrukusi klēts. Tai ir atvērta neliela lūka netālu no jumta čukura. Tajā redzu stāvam gara auguma tēlu, kas ietinies tumšpelēkā apmetnī. Seja nav redzama, zem kapuces - tumsa. Viņam balkus sēž neliela būtne ar ādu purva zāļu krāsā - kāds sīks dēmons. Melnais norāda uz mani ar kaulainu pirkstu un saka dēmonēnam - sargā viņu! Tad, lai arī šī klēts ir tālu, dēmons ar veiklu lēcienu piezemējas man līdzās. Redzēdams, ka viņa klātbūtne mani biedē, viņš atiež zobus izteiksmē, kas domāta kā laipns smaids.

Stāvu zaļas pļavas malā. Tā ir tik plaša kā debesis, visapkārt tā vien. Dzīvi zaļi zāles stiebri viļņo vējā, kas rotaļīgi auļo pāri šim klajumam. Tomēr tā nav pļava - tā ir vesela jūra, kuru klāj viendabīgs ūdensaugu segums. Speru soli un ienirstu... Ūdens zaigo maigi zaļš, šķiet, ka tas izstaro pats savu gaismu, caur ūdensaugu slānim iespīd zeltaini saulesstaru kūļi. Straumes glāsta ādu kā zīds, par ieelpu nav jāuztraucas, jo elpoju zem ūdens tik pat brīvi kā gaisā. Nirstu arvien dziļāk un dziļāk, bet tad no kādas aizas man pretī sniedzas gigantisks, tumši violets astoņkājis. Iznirstu, apsēžos uz akmens, no kura sākumā ieniru un sodos par astoņkāji, kas grauj harmoniju šai skaistajā vietā.

***

Ar Shaitael dzīvojam komūnā, kur ir gan mūsu ģimenes, gan daži neitrālākie no tumšās ģimenītes, gan daudz nepazīstamu ļaužu. Tā kā esam vienīgās no šīs komūnas iemītniekiem, kas ģērbjas melnā un atļaujas retāk smaidīt, cilvēki no mums distancējas, pie tam, uzskata, ka nodarbojamies ar kaitniecību, lai arī patiesībā slepus darām lietas, kas viņus pasargā no ļaunākām sekām nākotnē. Tā kādu nakti mūs pieķer tajā, ka esam izsitušas kādai ēkai lielu stikla rūti un vietā ielikušas jaunu - mūs vaino demolēšanā, kaut arī bijām pamanījušas, ka logs ir ieplaisājis un nākamajā dienā, visticamāk, stikla lausku lietus nolītu pār bērnu rotaļlaukumu, kas ir tieši zem tā. Mūs sagūsta un ved uz kopienas apspriedi, pa ceļam kaut kāds pusaudzis smejas par mums un es viņam iesitu. Tad pienāk mana māte un saka, ka esot sarunājusi man operāciju, kurā man no smadzenēm izgriezīšot to apgabalu, kas liekot man ģērbties melnā, pēc tam es būšot pavisam normāla. Padzirdējušas to, nolemjam bēgt. Naktī tā arī izdarām, pamazām pārlavāmies pāri lielai pļavai un nonākam mežā, kurā jūtamies jau drošāk, tāpēc nedaudz atpūšamies, pirms doties tālāk. Nākamajā rītā nonākam pie klints, kurā rindā vien ir izcirstas daudzas alas - katra no tām ir vārti uz kādu dimensiju. Tomēr lielākā daļa no tām ir slēgtas, portāli atvērti tikai divās - viens no tiem ved uz mūsu pasaulei līdzīgu, pozitīvu dimensiju, otrs - uz pasauli, kas līdzinās Ellei. Uz labu laimi dodamies vienā no tām - esam izvēlējušās pareizo, nonākam jaukā, gaišā mežā. Pēc neilga laika mūsu ceļā parādās un par pavadoni grib pievienoties trollim līdzīgs radījums, kuram ļaujam mums sekot. Pēc kāda laika nonākam pie platas meža upes, kurai pāri ved tilts - trollis iet pirmais, bet pēkšņi viņu dzelmē cenšas ieraut upē mītoša kalmāru mātīte. Kaut kā mums izdodas viņu atbrīvot, par ko viņš solās būt mūžam pateicīgs. Pēc laiciņa esam nonākuši mežmalā - pie šosejas - izrādās, šai dimensijā mītiskais ir apvienots ar moderno. Dzirdam tuvojamies mašīnu, prātā ienāk doma, ka, iespējams, mūs vajā par nelegālu uzturēšanos svešā dimensijā, tāpēc bēgam pāri šosejai, pa taciņu mežā iekšā. No ceļa līkuma parādās ātri braucoša mašīna, vadītājs nenovalda stūri un ietriecas ceļmalas kokā. Noskrienam paskatīties, kas par lietu - atklājas, ka mašīnā sēž tēvs ar meitiņu, kas triecienā jau mirusi, bet vīrietis, kas vēl ir dzīvs, dod mums savu telefonu lūdz informēt viņa sievu. Izdarām to, gan ar smagu sirdi, jo tas nozīmē, ka arī mūs atradīs, bet tad trollis, kas pa to laiku ir nez kāpēc pārvērties cilvēkā, saka, lai mēs bēgam mežā, viņš palikšot pie mašīnas un, ja kāds interesēsies par mums, tad norādīs nepareizo virzienu.

Tā arī darām. Mežs ir pauguru un kalniņu pilns, tajā juceklīgi izkārtotas ar sfēriskiem akmeņiem bruģētas taciņas. Tuvojas vakars. Pamazām esam nonākušas pretējā meža malā, kas pie reizes ir pļava un krauja milzīgai klintij. Tur ir uzcelts senatnīs ciematiņš, kurā ieklīstam. Cilvēku maz. Kādā sētā stāv skaista meitene un dzied par vecu vīru, kas vēro saulrietu, zinādams, ka priekš viņa tas ir pēdējais. Starp mājām ir pāris ciema bodīšu, kāda večiņa plauktos kārto konservu un ievārījumu burkas. Aizejam līdz ciema malai, stāvam uz kraujas, vērojam skaisto ainavu, saulrieta starus pār nebeidzamu mežu masīvu un saprotam, ka gluži nejauši esam nonākuši pavisam citā, jau trešajā dimensijā. No mugurpuses ir pienācis kāds pusmūža vīrietis, kas mūs sveicina un laipni saka, ka droši vien neko par viņiem vēl nezinām - bet ar domu, ka zinām gan, tikai vēl neatceramies.

***

Melnā, greznā kleitā tērpta sēžu istabā, kurā viss ir sniegbalts - sienas, mēbeles, kamīns - tajā deg baltas liesmas, grīda... Logu nemaz nav. Istabā ienāk pusmūža vīrietis ar sievu, abi ir ģērbti kā uz viesībām - kungam melns uzvalks, dāmai melna vakarkleita. Viņi pienāk man klāt, skatienu tur pazemīgi nolaistu un nometas ceļos manā priekšā. Uzlieku katram no viņiem roku uz galvas - viņi pārgriež acis, sejas sastingst, savecē... No rīklēm un krūtīm sāk plūst asinis. Abi sabrūk man pie kājām. Vēroju viņu asinis krājamies tumšsarkanā paltī. Viņu dzīvības sula joprojām ir dzīva - sarkanas straumītes, it kā apveltītas ar savu domāšanu, pašas plūst uz priekšu pāri sniegbaltajai grīdai, savijas fraktālos rakstos, plūst augšup pa mēbelēm un sienām, kur izkārtojas asinsgleznā - manā priekšā paveras viesību aina. Viens mirklis, un tā atdzīvojas, un es sēžu vērodama asinīs gleznotu deju, slepenus pieskārienus, likumus, kas tiek pārkāpti, aizliegtas jūtas - viss man par godu...

Pilsētā izziņota trauksme - mirušie augšāmcēlušies un ielās plosa dzīvos. Esmu pamodusies viena pati dzīvoklī, pārējā ģmiene ir evakuējušies, par mani aizmirstot. Atrodu dzīvoklī cirvi, lai būtu ar ko aizstāvēties vajadzības gadījumā, kad dzirdu grabināšanos pie durvīm. Palieku, kur esmu, jo nevēlos ieskriet kādam nemironim tieši rokās. Pēc brīža no durvju puses man tuvojas pussapuvis...buldogs. Esmu gan pārsteigta par nemiruša suņa parādīšanos, tomēr visas pazīmes liecina, ka tas gribētu no manis pamieloties, tāpēc cērtu tam pa galvu ar cirvi. Cirtiens gan sanāk neveikls - nošķeļu tam vien daļu purna. No brūces sūcas gaiši zaļganas gļotas, miesa šķīst viegli kā sviests. Ar nākamo cirtienu atšķeļu žokļus, palikusi tikai pati savienojuma vieta, kas joprojām vārstās, konvulsīvi raustās mēles sakne. Cērtu - šoreiz pāršķelts galvaskauss, kārtējā galvas šķēle nokrīt man pie kājām un skatienam atklājas bālgana, pulsējoša smadzeņu masa. Tomēr tas nenogalina jau mirušo dzīvnieku, tas turpina man tuvoties, ko pārtrauc pēdējais cirtiens, kas pārlauž viņa mugurkaulu. Tomēr tas nav viss, jo kā otrais pa durvīm ticis iekšā daudz aktīvāks, tomēr arī nemiris vācu aitu suns, kura lēcienu gan pārtraucu uzreiz, nocirsdama viņa galvu. Tad iedomājos, ka jādodas taču sameklēt Shaitael un viņas ģimene, ja nu viņi vēl nav evakuēti. Pa pagalma izeju pametu ēku un dodos dzīvo līķu apsēstajās pilsētas ielās. Pa ceļam redzu kā nemirušo pulks ir izrāvis kādai mātei bērnu no rokām un saplosa viņu dzīvu, noraujot ādu no viņa sejas, atlaužot viņa galvaskausu un gabaliem raujot ārā smadzenes, kamēr viņš kliedz agonijā un pēdējos sāpju viļņos.

Pamazām esmu nonākusi līdz Teikai pat iztiekot bez pārliekām sadursmēm ar līķiem. Ielas ir salīdzinoši tukšas un klusas. Pēkšņi redzu, ka man pretī gluži mierīgi nāk Shaitael. Uz manu jautājumu, kāpēc viņa staigā apkārt bez ieroča un vispār nav paslēpusies, viņa atbild, ka zinājusi, ka viss būs ok, vienkārši gribējusi mani sagaidīt. Kopā aizejam līdz viņas mājai, kur sapulcējusies visa viņas ģimene - visi ir drošībā, neviens nav ievainots. Shaitael aiziet parunāties ar savu māti un tikmēr pie manis pienāk viņas vectēvs, kas sākumā paziņo, ka esmu ķīniešu palaistuve, jo man mugurā ir zila zīda krekliņš ar izšūtām dzeltenām rozēm (???) un pēc tam iedod man albumu ar dabas attēliem un saka, lai skatos, cik patiesībā pasaule ir skaista. Tikmēr ir atnācis Mariuss, kurš ir iecelts par militārās antinemiroņu operācijas vadītāju, viņš ir ieradies, lai organizētu Shaitael ģimenes evakuāciju un vēlas, lai arī es slēpjos, tomēr es pieprasu, lai man ļautu piedalīties mošķu iznīcināšanā. Pēc īsām pārdomām viņš atļauj, ļauj man izvēlēties ieroci - izvēlos zobenu, lai arī būtu varējusi izvēlēties šaujamieroci - un tad dodas pārbaudīt kādu uzdevumu izpildi, lai pēc tam atgrieztos pēc manis.

***

Stāsts sākas kādā ģimenē, kuras galva ir lielas lopkautuves īpašnieks, viņa sieva - nervoza, sabiedrības uzmanības kāra sieviete, un abiem ir arī kādus divus gadus veca meitiņa, blondi sprogots eņģelītis. Tā kā mātei par ģimeni ir svarīgākas dažādas viesības, pie tam, bērns viņai uzdzenot migrēnas lēkmes, pilnas rūpes par meitiņu ir uzņēmies tēvs. Tiesa gan, tā kā viņš dienas pavada darbā, tiešā strādnieku tuvumā - tātad, lopkautuvē, tur nākas būt arī meitiņai, kas ir pavisam pieradusi pie lopu pirmsnāves kliedzieniem, pārgrieztām rīklēm, novilktām ādām, asinīm, utt.

Tad noticis lēciens laikā. Pilsētas mirušie augšāmcēlušies un aprij dzīvos. Pie lopkautuves āķiem piekārtie dzīvnieku kautķermeņi nevarīgi lokās un izdveš gārdzošas skaņas no pārgrieztajām rīklēm. Bet galvenā darbība risinās kautuves īpašnieka kabinetā - vienkāršā istabā ar baltām sienām un metāla mēbelēm. Viņš ir saposies kādām viesībām - mugurā smalka fraka. Bet velti... Kabinetā ielauzušies vairāki dzīvie miroņi, plosa vīrieti, kamēr viņš kliedz nāves šausmās, ar pārcilvēcisku spēku norauj viņam roku, atplēš krūškurvi... Bet to visu vēro viņa mazā, jaukā meitiņa - tēva asinis apšļāc viņas eņģeliskos vaidziņus un viņa līksmi smejas, sit plaukstiņas, kamēr viņas tēvs tiek aprīts dzīvs. Kādā mirklī viņai šķiet, ka viņa neredz notiekošo gana labi un tuvu, tāpēc viņa izrauj sev labo actiņu un, tai joprojām karājoties acs nervā, stiepj to tuvāk baismajai aina...

Braucu ar sarkanu džipu pa bezceļu un tad vienā mirklī, kā man tas agrāk bieži sapņos gadījās, pazuda gravitācijas ietekme uz manu braucamo, tāpēc brīdī, kad tas lidoja no nelielas kraujas, sanāca, ka tas ar pamatīgu paātrinājumu tika aizists gaisā. Pēc brīža no liela augstuma ar triecienu piezemējos traki purvainā rajonā, kas viss sastāvēja no savstarpēji savienotiem ezeriem, kuriem pa vidu rāva un čūkslāji, koku nekādu, tāpēc izlēmu, ka līdz civilizācijai būs jāpeld. Kad biju pāri trīs lieliem ezeriem pārpeldējusi, satiku nelielu dabaspētnieku grupu, kas piedāvāja piedalīties viņu ekspedīcijā, kuras mērķis bija pa ūdens lāsēm uzkāpt pasaules augstākajā ūdenskritumā pretēji krītošajai ūdens straumei, kas arī izdevās, tikai ūdens tai ūdenskritumā bija dīvains - biezs un smaragdzaļš.

[Piedošanu par neveiklo valodu - iekopēju šo no čata, kur stāstīju to kādam draugam]

Un tad bija viens kā puslīdz klasiska šausmufilma - kaut kādam zēnam brālis ar savu meiteni iet staigāties, bet sīkais izdomā, ka grib sekot un lūrēt.Pa ceļam viņš viņus nozaudē, tikai virzienu aptuveni pareizo ietur. Pa vidu parādās kadrs, kur tie divi atrod pamestu slimnīcu un izdomā pa to paklejot. Pēc laiciņa arī tas puika tur nonāk, grib iet iekšā, bet it kā ne no kurienes no tās iznāk dīvains policists un saka, ka bērniem tur nav ko darīt un trenc prom. Tad pats ieiet iekšā un pazūd tumsā. Bet sīkais ziņkārīgs, ieiet, kāpj pa stāviem uz augšu, viss pamests, netīrs un tumšs. Viens stāvs gan tāds gaišāks izskatās, it sevišķi viens gaitenis - tur viņš ieiet un redz, ka stāv viņa brālis ar draudzeni un smaidīdami saka, ka nedusmojas, lai tik nāk klāt, kopā izpētīšot ēku. Viņš nāk ar, bet paklūp pret kaut ko uz zemes. Nokritis pamana, ka tas ir cilvēka manekens bez sejas, tam plakus mētājas brilles bez stikliem, kuras joka pēc viņš uzliek. Bet caur tām brillēm pēkšņi viss pavisam savādāks parādās - viss tumšs, sapelējis, smirdīgs, notašķīts ar asinīm, logiem cauri sarkana gaisma - asiņu dēļ - stūros mētājas lipīgas kaulu kaudzes, bet tas, pret ko viņš paklupis, ir gandrīz nodīrāts, sakropļots cilvēks ar sastingušu šausmu izteiksmi acīs, miris. Paskatās uz brāli ar draudzeni - un tie tādi paši, kroplā gaitā un izstieptām rokām tuvojas, un gārdzot stāsta, lai nāk pie viņiem, ka viņi vēl labu, kamēr asinis burbuļo pāri lūpām.. Bērns panikā kārpās uz aizmuguri, kaut kā atgrūž durvis, zibenīgi metas pa kāpnēm lejup, bet tur daudzi stāvi, ko skriet. Tie divi mošķi, agonijā raustīdamies, lēni izlien, lai sekotu, zēnam turpinot pa kaklu, pa galvu skriet, līdz viņš nonāk līdz kāpņutelpai pie izejas durvīm, kur stāv pirmīt redzētais policists, tobrīd novelkam savu ādu un pakaram kā mēteli pie āķa uz sienas un sakot - Es jau teicu, ka bērniem te nav ko darīt! - un ar to arī sapnis pārtrūka

Agrāk visai bieži atkārtojās sapnis, kurā mani vajāja albīns, sirms, ļoti aristokrātisks vampīrs. Sapņa beigās vai nu viņš mani izēda, vai nu es vērsos pret viņu un uzbruku, reizēm pat viņš pats lūdza nāvi, jo nespējot vairs tā eksistēt.

Visnotaļ nesen, pēc daudzu gadu pārtraukuma, rezdēju tam turpinājumu. Vampīrs bija atnācis pie manis, piecēla mani no gultas, piekļāvās manam kaklam, iekodās, dzēra manu dzīvību, bet šoreiz bija savādāk... Tas sāpēja. Un no sāpēm es pamodos. Pēc neilga mirkļa aizmigu no jauna - un viņš atkal nāca. Atvainojās par to, ka ir man nodarījis sāpes, viņš neesot parezdējis šādu pagriezienu, un kā draudzības zīmi uzdāvināja gredzenu - sudraba čūsku, kas vijas ap rādītājpirksut, tās galvā ir obsidiāna rotājums, bet acis - mazi, asinssarkani rubīniņi.

Kopš tās reizes, ja kādā sapnī paskatos uz savas kreisās rokas rādītājpirkstu, vienmēr redzēšu tur šo Vampīra dāvāto gredzenu.

Ar Shaitael esam atsauktas kā sūtnes uz citu pasauli, kuras vadoņiem šķiet, ka mēs varētu palīdzēt cīnīties ar problēmu, kas apdraud visas viņu eksistences drošību. Šī pasaule gan ir vienota planēta, tomēr attēlot to būtu neiespējami, jo reāli tā eksistē kā dimensiju virtene - dimensija saistīta ar dimensiju, ļaudis ceļo starp tām, un visas mazās dimensijas iekļautas kādā no divām lielajām, kuras savukārt kopā veido šo pasauli. Šīs divas lielās dimensijas ir savā starpā nesaraujami saistītas - viena pieder Dzīvībai, bet otra Nāvei, kas ir kā divas diženas dievības, kas notur savu pasauli līdzsvarā. Nāve nemitīgi dejo Nāves deju, Dzīvība - Dzīvības deju, enerģijas starp šīm dejām ir vienotas un mūžīgā apmaiņas procesā nodrošina visa eksistējošā līdzsvaru un harmoniju. Bet, nezināmu iemeslu dēļ, Nāve un Dzīvība ir aizmirsušas savas dejas. Starpdimensionālais līdzsvars ir uz sabrukšanas robežas, pasaule mainās, būtnes bez redzama iemesla mirst vai pārvēršas par iemiesotu ļaunumu, kas grauj eksistējošo. Tāpēc tie, kas sevī vēl ir saglabājuši harmoniju, cer, ka mēs spēsim atrast abas Dievietes un atgādināt viņām viņu dejas, jo nākam no pasaules, kur šis līdzsvars ir dabiski nodrošināts.

Dodamies ceļā. Shaitael nav bruņota, tikai nes pāris makstis ar arbaleta bultām, bet man ir tikai rokas arbalets, kā arī nelieli bultu krājumi. Klīstam no dimensijas uz dimensiju, cerībā pamazām atrast ceļu pie Dzīvības, jo viņa pirmā jāiepazīstina no jauna ar viņas deju. Vietām ir mierīgi, harmonija vēl saglabājusies, vietām visu apvijuši ērkšķi, kas šķiet dzīvi, no tumsas uzglūn dēmoni un asinskāri mošķi. Visapkārt mijas viduslaicīgais un futūristiskais - elektroniskas, staigājošas pilis, drausmi bioroboti, plazmas ieroči, drakoni... Pamazām esam nonākušas nelielā dimensijā, kuras centrālais punkts ir ēka, kas atgādina visparastāko padomju laika skolu. Kāpjam augšup pa šaurām saimniecības kāpnēm, līdz nonākam augšējā stāvā. Nelielas durvis. Vēlamies iet iekšā, bet tad tās sāk vērties vaļā pašas no sevis - tās atver jauns vīrietis benediktiešu mūka tērpā, lai izlaistu briesmoni, kas atgādina brūnu, nodīrātu, pulsējošu krokodilu. Pēkšņi saprotam, ka esam nonākušas sagrāves atbalstītāju centrālajā bāzē. Izšauju savas pēdējās bultas mošķa virzienā un tad bēgam lejup. Jau skrienam pa gaiteni, kad pamanu, ka mums kāds seko - tas ir jaunais vīrietis mūka tērpā. Tā kā man ir arbalets, ar ko es viņu vismaz varētu iekaustīt, sāku skriet atmuguriski, ar seju pret viņu, lai pielaistu tuvāk, un ņirgājos, kā tad tā, ka mūks skrien pakaļ meitenēm, vai tad savus zvērestus aizmirsis. Bet viņš aizelsies kliedz pretī, ka pieder gan tiem, kas atbalsta sagrāvi, bet patiesībā vēlas mums palīdzēt un, ja mēs bēgsim uz izeju, tur jau mūs sagaidīs bruņotu mošķu pulki. Savukārt, ja viņam uzticēsimies, viņš caur dimensijām aizvedīs mūs pie dieves Dzīvības. Par pierādījumu saviem vārdiem viņš apstājas un atver gaiteņa sienā gaišu portālu. Nolemjam riskēt un dodamies tajā. Izrādās, ka ceļš pie Dzīvības ir kā mīkla - ir jāiziet cauri 99 dažādām minidimensijām, katrā no kurām ir radikāli atšķirīga vide - te frizētava, te gotu klubs, te baleta studija, te mežs, utt., un katrā no tām mums ir zibenīgi jāataino tā mirkļa sajūtas dejā. Ja sajūtas, līdz ar to, deja, ir patiesas, gūstam iespēju pārvietoties uz nākamo dimensiju.

Beigu beigās nonākam pie Dzīvības. Viņa ir jauna, trausla, balti tērpta sieviete ar brūniem matiem, kas sēž nelielā, baltā istabiņā, kurai trūkst gala sienas - tās vietā paveras aina uz brīnišķīgu, ziedošu pasauli. Bet dieve to neredz, viņa apātiski skatās tukšumā. Shaitael viņu uzrunā vārdā, lai pievērstu uzmanību, un sāk dejot viņas deju, jo tieši viņa zin kā jādejo Dzīvībai. Dieve skatās uz notiekošo, pamazām sāk smaidīt, pieceļas kājās, paceļ vienu pēdu virs zemes un...sāk dejot. Apkārt viņai sāk starot maiga gaisma, un viņa tikai dejo uz pašas istabiņas malas, kas robežojas ar bezdibeni virs skaistās pasaules - tās puses, ko pārvalda Dzīvība. Par pateicību tam, ka esam viņai atgriezuši viņas deju, viņa norāda uz kādu portālu, kas būs tai pat mirklī aizvestu līdz Nāves pilij.

Izejam no Dzīvības pils, kas no necilas ēkas ir pārvērtusies par brīnišķīgu, ziediem apaugušu celtni skaista dārza vidū. Tās priekšā ir neliels, taisnstūra formas baseins, kurā Dīvības pils atspoguļojas tās melnajā pretstatā - portāls uz Nāves valstību. Iekāpjam tajā, realitāte izgaist kā tvaika mākonis, un pēc brīža jau esam Nāves pils priekšā. Tā ir tik pat grandioza kā Dzīvībai piederošā, tikai celta no kauliem. Dodamies iekšā... Priekštelpa ir pārsteidzoši skaista. Tā ir gigantiska, šķiet izgrebta kāda aizvēsturiska dzīvnieka skeleta daļā, it kā veidota no vienota kaula. Centrā - platas kaula kāpnes, kas, vedot augšup, pārvēršas grūti izprotamā labirintā - kāpnes, kas ved augšup, pēkšņi var izrādīties lejupejošas, otrādi pavērstas, liels var būt mazs un tas, kas izskatās pēc bezdibeņa, patiesībā var būt stingrākais pamats.

Lai nu kā, netālu no kāpņu pamata pamanām liftu. Tā kā ir aizdomas, ka Nāve varētu mist augstākajā tornī, izlemjam mēģināt braukt ar to. Tomēr, kad lifts atveras, atsprāgstam pretīgumā un izbīlī, jo liftā kabīnē tūkst melni gļotaina, bieza masa, no kuras vietām slejas asi ērkšķi ar indes lāsēm galā. Lifts aizveras, saprotam, ka būs jādodas pa kāpnēm, bet, tā kā šķiet, ka tur varētu draudēt briesmas, bet ierocis ir tikai man, pie tam, es arī zinu Nāves deju, nolemjam, ka Shaitael ir jāpaliek lejā, kur jau daļēji sāk iesniegties Dzīvības ietekme.

Dodos augšā. Kā bijis, kā ne, man pēkšņi pakaļ dzenas Nāve un pirmējā pārsteigumā es arī bēgu. Tomēr tad apstājos un vēroju, kā man tuvojas neliela auguma ģindenis, satinies melnā paltrakā, tā apakšmalu turot pie ceļgaliem kā klīrīga jaunkundze, lai nepakluptu skrienot pa kāpnēm. Žoklis pavērts, dzirdu sūcošas skaņas - radījums vēlas man pieplakt un izsūkt manu dvēseli. Viss kopskats izsauc manī smīnu. "Nāve" pieksrien man klāt, tiecas piesūkties, bet es satveru to pie žokļa un saku - Nāve? Tu neesi Nāve. No Nāves nevar izbēgt neviens, bet tu pat skriešus nevari mani panākt. Tu esi smieklīgs. - un tad nogrūdu to lejup pa kāpnēm, un vēroju kā tas izjūk gabalos un izgaist kā melnu putekļu vērpete. Tad pagriezos, lai dotos pie īstās Nāves un atgādinātu viņai tās jēgu.

Tad šis sapnis, diemžēl, pārtrūka.