![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
(Tieša kopija no čata, kurā šo stāstīju, tāpēc piedošanu, ka valoda nav grezna ;) )
Un tad bija kaut kāds garš un kruts, kuram lielāko daļu neatceros, bet tajā mēs abas kopā ar kaut kādu mazu, melnmatainu meitenīti bijām devušās nez kādā ceļojumā, lai iekļūtu senā templī un tur atrastu senu zinību krājumus, un, kad jau visu bijām izgājušas, atklājām, ka uz to krātuvi pāri bezdibenim ved šaurs un šaubīgs koka tiltiņš, kuram mēs būtu par smagu, tāpēc sūtījām pāri meitenīti, bet tiltum vidū gulēja īsmataina, blonda sieviete, kas bija traki vārga un ievainota un priecājās meitenīti redzēt, teica, ka beidzot kāds atnācis viņai pakaļ, tāpēc mazā viņu ņēma pie rokas un veda atpakaļ pie mums, lai pēc tam varētu normāli pāriet pati. Lai nu kā, pie izejas uz to telpu, kur stāvējām mēs, tā sieviete nevarēja iziet cauri durvju ailei, norēcās un milzīgā tempā aizjoņoja uz tilta otru galu un tad joņoja atpakaļ jau kā briesmonis kaut kāds, tāpēc ātri nolaidām durvis un gaidījām, kamēr otrā pusē trakošana beigsies. Kad atkal atvērām durvis atkal blondā gulēja tilta vidū un viss tas pats atkārtojās trīs reizes. Tad pēdējā un piektajā reizē tā meitenīte tā vietā, lai vestu to sievieti cauri durvīm, norāva durvju augšējo stenderi, kas bija no satrupējuša koka un pateica, ka tā viņa pārrauj tās sievietes negatīvo karmu, kas viņu piesaistīja tādam uzdevumam. Blondā uzreiz nopriecājās, ka mīkla tomēr tika atminēta un nu mēs drīkstam piekļūt tai zinību krātuvei, tomēr tāpēc, ka tā stendere bija norauta, durvis uz tiltu lēnām vērās ciet, un, ja mēs izietu cauri tām, tad atpakaļ netiktu nekādi, tāpēc viņa lika mums tomēr palikt tur un pateica, ka par katru čenelingu, ko tu ieliksi VVV, viņa mums sūtīšot daļu no tā, ko mēs esot godīgi nopelnījušas, un tā, kamēr mums būs tas viss.
(Mēs - es un Shaitael)
Un tad bija kaut kāds garš un kruts, kuram lielāko daļu neatceros, bet tajā mēs abas kopā ar kaut kādu mazu, melnmatainu meitenīti bijām devušās nez kādā ceļojumā, lai iekļūtu senā templī un tur atrastu senu zinību krājumus, un, kad jau visu bijām izgājušas, atklājām, ka uz to krātuvi pāri bezdibenim ved šaurs un šaubīgs koka tiltiņš, kuram mēs būtu par smagu, tāpēc sūtījām pāri meitenīti, bet tiltum vidū gulēja īsmataina, blonda sieviete, kas bija traki vārga un ievainota un priecājās meitenīti redzēt, teica, ka beidzot kāds atnācis viņai pakaļ, tāpēc mazā viņu ņēma pie rokas un veda atpakaļ pie mums, lai pēc tam varētu normāli pāriet pati. Lai nu kā, pie izejas uz to telpu, kur stāvējām mēs, tā sieviete nevarēja iziet cauri durvju ailei, norēcās un milzīgā tempā aizjoņoja uz tilta otru galu un tad joņoja atpakaļ jau kā briesmonis kaut kāds, tāpēc ātri nolaidām durvis un gaidījām, kamēr otrā pusē trakošana beigsies. Kad atkal atvērām durvis atkal blondā gulēja tilta vidū un viss tas pats atkārtojās trīs reizes. Tad pēdējā un piektajā reizē tā meitenīte tā vietā, lai vestu to sievieti cauri durvīm, norāva durvju augšējo stenderi, kas bija no satrupējuša koka un pateica, ka tā viņa pārrauj tās sievietes negatīvo karmu, kas viņu piesaistīja tādam uzdevumam. Blondā uzreiz nopriecājās, ka mīkla tomēr tika atminēta un nu mēs drīkstam piekļūt tai zinību krātuvei, tomēr tāpēc, ka tā stendere bija norauta, durvis uz tiltu lēnām vērās ciet, un, ja mēs izietu cauri tām, tad atpakaļ netiktu nekādi, tāpēc viņa lika mums tomēr palikt tur un pateica, ka par katru čenelingu, ko tu ieliksi VVV, viņa mums sūtīšot daļu no tā, ko mēs esot godīgi nopelnījušas, un tā, kamēr mums būs tas viss.
(Mēs - es un Shaitael)