Divi neseni, viens sens.
Posted on 2007.08.16 at 15:47
Stāvu zaļas pļavas malā. Tā ir tik plaša kā debesis, visapkārt tā vien. Dzīvi zaļi zāles stiebri viļņo vējā, kas rotaļīgi auļo pāri šim klajumam. Tomēr tā nav pļava - tā ir vesela jūra, kuru klāj viendabīgs ūdensaugu segums. Speru soli un ienirstu... Ūdens zaigo maigi zaļš, šķiet, ka tas izstaro pats savu gaismu, caur ūdensaugu slānim iespīd zeltaini saulesstaru kūļi. Straumes glāsta ādu kā zīds, par ieelpu nav jāuztraucas, jo elpoju zem ūdens tik pat brīvi kā gaisā. Nirstu arvien dziļāk un dziļāk, bet tad no kādas aizas man pretī sniedzas gigantisks, tumši violets astoņkājis. Iznirstu, apsēžos uz akmens, no kura sākumā ieniru un sodos par astoņkāji, kas grauj harmoniju šai skaistajā vietā.
***
Ar Shaitael dzīvojam komūnā, kur ir gan mūsu ģimenes, gan daži neitrālākie no tumšās ģimenītes, gan daudz nepazīstamu ļaužu. Tā kā esam vienīgās no šīs komūnas iemītniekiem, kas ģērbjas melnā un atļaujas retāk smaidīt, cilvēki no mums distancējas, pie tam, uzskata, ka nodarbojamies ar kaitniecību, lai arī patiesībā slepus darām lietas, kas viņus pasargā no ļaunākām sekām nākotnē. Tā kādu nakti mūs pieķer tajā, ka esam izsitušas kādai ēkai lielu stikla rūti un vietā ielikušas jaunu - mūs vaino demolēšanā, kaut arī bijām pamanījušas, ka logs ir ieplaisājis un nākamajā dienā, visticamāk, stikla lausku lietus nolītu pār bērnu rotaļlaukumu, kas ir tieši zem tā. Mūs sagūsta un ved uz kopienas apspriedi, pa ceļam kaut kāds pusaudzis smejas par mums un es viņam iesitu. Tad pienāk mana māte un saka, ka esot sarunājusi man operāciju, kurā man no smadzenēm izgriezīšot to apgabalu, kas liekot man ģērbties melnā, pēc tam es būšot pavisam normāla. Padzirdējušas to, nolemjam bēgt. Naktī tā arī izdarām, pamazām pārlavāmies pāri lielai pļavai un nonākam mežā, kurā jūtamies jau drošāk, tāpēc nedaudz atpūšamies, pirms doties tālāk. Nākamajā rītā nonākam pie klints, kurā rindā vien ir izcirstas daudzas alas - katra no tām ir vārti uz kādu dimensiju. Tomēr lielākā daļa no tām ir slēgtas, portāli atvērti tikai divās - viens no tiem ved uz mūsu pasaulei līdzīgu, pozitīvu dimensiju, otrs - uz pasauli, kas līdzinās Ellei. Uz labu laimi dodamies vienā no tām - esam izvēlējušās pareizo, nonākam jaukā, gaišā mežā. Pēc neilga laika mūsu ceļā parādās un par pavadoni grib pievienoties trollim līdzīgs radījums, kuram ļaujam mums sekot. Pēc kāda laika nonākam pie platas meža upes, kurai pāri ved tilts - trollis iet pirmais, bet pēkšņi viņu dzelmē cenšas ieraut upē mītoša kalmāru mātīte. Kaut kā mums izdodas viņu atbrīvot, par ko viņš solās būt mūžam pateicīgs. Pēc laiciņa esam nonākuši mežmalā - pie šosejas - izrādās, šai dimensijā mītiskais ir apvienots ar moderno. Dzirdam tuvojamies mašīnu, prātā ienāk doma, ka, iespējams, mūs vajā par nelegālu uzturēšanos svešā dimensijā, tāpēc bēgam pāri šosejai, pa taciņu mežā iekšā. No ceļa līkuma parādās ātri braucoša mašīna, vadītājs nenovalda stūri un ietriecas ceļmalas kokā. Noskrienam paskatīties, kas par lietu - atklājas, ka mašīnā sēž tēvs ar meitiņu, kas triecienā jau mirusi, bet vīrietis, kas vēl ir dzīvs, dod mums savu telefonu lūdz informēt viņa sievu. Izdarām to, gan ar smagu sirdi, jo tas nozīmē, ka arī mūs atradīs, bet tad trollis, kas pa to laiku ir nez kāpēc pārvērties cilvēkā, saka, lai mēs bēgam mežā, viņš palikšot pie mašīnas un, ja kāds interesēsies par mums, tad norādīs nepareizo virzienu.
Tā arī darām. Mežs ir pauguru un kalniņu pilns, tajā juceklīgi izkārtotas ar sfēriskiem akmeņiem bruģētas taciņas. Tuvojas vakars. Pamazām esam nonākušas pretējā meža malā, kas pie reizes ir pļava un krauja milzīgai klintij. Tur ir uzcelts senatnīs ciematiņš, kurā ieklīstam. Cilvēku maz. Kādā sētā stāv skaista meitene un dzied par vecu vīru, kas vēro saulrietu, zinādams, ka priekš viņa tas ir pēdējais. Starp mājām ir pāris ciema bodīšu, kāda večiņa plauktos kārto konservu un ievārījumu burkas. Aizejam līdz ciema malai, stāvam uz kraujas, vērojam skaisto ainavu, saulrieta starus pār nebeidzamu mežu masīvu un saprotam, ka gluži nejauši esam nonākuši pavisam citā, jau trešajā dimensijā. No mugurpuses ir pienācis kāds pusmūža vīrietis, kas mūs sveicina un laipni saka, ka droši vien neko par viņiem vēl nezinām - bet ar domu, ka zinām gan, tikai vēl neatceramies.
***
Melnā, greznā kleitā tērpta sēžu istabā, kurā viss ir sniegbalts - sienas, mēbeles, kamīns - tajā deg baltas liesmas, grīda... Logu nemaz nav. Istabā ienāk pusmūža vīrietis ar sievu, abi ir ģērbti kā uz viesībām - kungam melns uzvalks, dāmai melna vakarkleita. Viņi pienāk man klāt, skatienu tur pazemīgi nolaistu un nometas ceļos manā priekšā. Uzlieku katram no viņiem roku uz galvas - viņi pārgriež acis, sejas sastingst, savecē... No rīklēm un krūtīm sāk plūst asinis. Abi sabrūk man pie kājām. Vēroju viņu asinis krājamies tumšsarkanā paltī. Viņu dzīvības sula joprojām ir dzīva - sarkanas straumītes, it kā apveltītas ar savu domāšanu, pašas plūst uz priekšu pāri sniegbaltajai grīdai, savijas fraktālos rakstos, plūst augšup pa mēbelēm un sienām, kur izkārtojas asinsgleznā - manā priekšā paveras viesību aina. Viens mirklis, un tā atdzīvojas, un es sēžu vērodama asinīs gleznotu deju, slepenus pieskārienus, likumus, kas tiek pārkāpti, aizliegtas jūtas - viss man par godu...
***
Ar Shaitael dzīvojam komūnā, kur ir gan mūsu ģimenes, gan daži neitrālākie no tumšās ģimenītes, gan daudz nepazīstamu ļaužu. Tā kā esam vienīgās no šīs komūnas iemītniekiem, kas ģērbjas melnā un atļaujas retāk smaidīt, cilvēki no mums distancējas, pie tam, uzskata, ka nodarbojamies ar kaitniecību, lai arī patiesībā slepus darām lietas, kas viņus pasargā no ļaunākām sekām nākotnē. Tā kādu nakti mūs pieķer tajā, ka esam izsitušas kādai ēkai lielu stikla rūti un vietā ielikušas jaunu - mūs vaino demolēšanā, kaut arī bijām pamanījušas, ka logs ir ieplaisājis un nākamajā dienā, visticamāk, stikla lausku lietus nolītu pār bērnu rotaļlaukumu, kas ir tieši zem tā. Mūs sagūsta un ved uz kopienas apspriedi, pa ceļam kaut kāds pusaudzis smejas par mums un es viņam iesitu. Tad pienāk mana māte un saka, ka esot sarunājusi man operāciju, kurā man no smadzenēm izgriezīšot to apgabalu, kas liekot man ģērbties melnā, pēc tam es būšot pavisam normāla. Padzirdējušas to, nolemjam bēgt. Naktī tā arī izdarām, pamazām pārlavāmies pāri lielai pļavai un nonākam mežā, kurā jūtamies jau drošāk, tāpēc nedaudz atpūšamies, pirms doties tālāk. Nākamajā rītā nonākam pie klints, kurā rindā vien ir izcirstas daudzas alas - katra no tām ir vārti uz kādu dimensiju. Tomēr lielākā daļa no tām ir slēgtas, portāli atvērti tikai divās - viens no tiem ved uz mūsu pasaulei līdzīgu, pozitīvu dimensiju, otrs - uz pasauli, kas līdzinās Ellei. Uz labu laimi dodamies vienā no tām - esam izvēlējušās pareizo, nonākam jaukā, gaišā mežā. Pēc neilga laika mūsu ceļā parādās un par pavadoni grib pievienoties trollim līdzīgs radījums, kuram ļaujam mums sekot. Pēc kāda laika nonākam pie platas meža upes, kurai pāri ved tilts - trollis iet pirmais, bet pēkšņi viņu dzelmē cenšas ieraut upē mītoša kalmāru mātīte. Kaut kā mums izdodas viņu atbrīvot, par ko viņš solās būt mūžam pateicīgs. Pēc laiciņa esam nonākuši mežmalā - pie šosejas - izrādās, šai dimensijā mītiskais ir apvienots ar moderno. Dzirdam tuvojamies mašīnu, prātā ienāk doma, ka, iespējams, mūs vajā par nelegālu uzturēšanos svešā dimensijā, tāpēc bēgam pāri šosejai, pa taciņu mežā iekšā. No ceļa līkuma parādās ātri braucoša mašīna, vadītājs nenovalda stūri un ietriecas ceļmalas kokā. Noskrienam paskatīties, kas par lietu - atklājas, ka mašīnā sēž tēvs ar meitiņu, kas triecienā jau mirusi, bet vīrietis, kas vēl ir dzīvs, dod mums savu telefonu lūdz informēt viņa sievu. Izdarām to, gan ar smagu sirdi, jo tas nozīmē, ka arī mūs atradīs, bet tad trollis, kas pa to laiku ir nez kāpēc pārvērties cilvēkā, saka, lai mēs bēgam mežā, viņš palikšot pie mašīnas un, ja kāds interesēsies par mums, tad norādīs nepareizo virzienu.
Tā arī darām. Mežs ir pauguru un kalniņu pilns, tajā juceklīgi izkārtotas ar sfēriskiem akmeņiem bruģētas taciņas. Tuvojas vakars. Pamazām esam nonākušas pretējā meža malā, kas pie reizes ir pļava un krauja milzīgai klintij. Tur ir uzcelts senatnīs ciematiņš, kurā ieklīstam. Cilvēku maz. Kādā sētā stāv skaista meitene un dzied par vecu vīru, kas vēro saulrietu, zinādams, ka priekš viņa tas ir pēdējais. Starp mājām ir pāris ciema bodīšu, kāda večiņa plauktos kārto konservu un ievārījumu burkas. Aizejam līdz ciema malai, stāvam uz kraujas, vērojam skaisto ainavu, saulrieta starus pār nebeidzamu mežu masīvu un saprotam, ka gluži nejauši esam nonākuši pavisam citā, jau trešajā dimensijā. No mugurpuses ir pienācis kāds pusmūža vīrietis, kas mūs sveicina un laipni saka, ka droši vien neko par viņiem vēl nezinām - bet ar domu, ka zinām gan, tikai vēl neatceramies.
***
Melnā, greznā kleitā tērpta sēžu istabā, kurā viss ir sniegbalts - sienas, mēbeles, kamīns - tajā deg baltas liesmas, grīda... Logu nemaz nav. Istabā ienāk pusmūža vīrietis ar sievu, abi ir ģērbti kā uz viesībām - kungam melns uzvalks, dāmai melna vakarkleita. Viņi pienāk man klāt, skatienu tur pazemīgi nolaistu un nometas ceļos manā priekšā. Uzlieku katram no viņiem roku uz galvas - viņi pārgriež acis, sejas sastingst, savecē... No rīklēm un krūtīm sāk plūst asinis. Abi sabrūk man pie kājām. Vēroju viņu asinis krājamies tumšsarkanā paltī. Viņu dzīvības sula joprojām ir dzīva - sarkanas straumītes, it kā apveltītas ar savu domāšanu, pašas plūst uz priekšu pāri sniegbaltajai grīdai, savijas fraktālos rakstos, plūst augšup pa mēbelēm un sienām, kur izkārtojas asinsgleznā - manā priekšā paveras viesību aina. Viens mirklis, un tā atdzīvojas, un es sēžu vērodama asinīs gleznotu deju, slepenus pieskārienus, likumus, kas tiek pārkāpti, aizliegtas jūtas - viss man par godu...