Slimnīca
Posted on 2007.08.16 at 03:03
[Piedošanu par neveiklo valodu - iekopēju šo no čata, kur stāstīju to kādam draugam]
Un tad bija viens kā puslīdz klasiska šausmufilma - kaut kādam zēnam brālis ar savu meiteni iet staigāties, bet sīkais izdomā, ka grib sekot un lūrēt.Pa ceļam viņš viņus nozaudē, tikai virzienu aptuveni pareizo ietur. Pa vidu parādās kadrs, kur tie divi atrod pamestu slimnīcu un izdomā pa to paklejot. Pēc laiciņa arī tas puika tur nonāk, grib iet iekšā, bet it kā ne no kurienes no tās iznāk dīvains policists un saka, ka bērniem tur nav ko darīt un trenc prom. Tad pats ieiet iekšā un pazūd tumsā. Bet sīkais ziņkārīgs, ieiet, kāpj pa stāviem uz augšu, viss pamests, netīrs un tumšs. Viens stāvs gan tāds gaišāks izskatās, it sevišķi viens gaitenis - tur viņš ieiet un redz, ka stāv viņa brālis ar draudzeni un smaidīdami saka, ka nedusmojas, lai tik nāk klāt, kopā izpētīšot ēku. Viņš nāk ar, bet paklūp pret kaut ko uz zemes. Nokritis pamana, ka tas ir cilvēka manekens bez sejas, tam plakus mētājas brilles bez stikliem, kuras joka pēc viņš uzliek. Bet caur tām brillēm pēkšņi viss pavisam savādāks parādās - viss tumšs, sapelējis, smirdīgs, notašķīts ar asinīm, logiem cauri sarkana gaisma - asiņu dēļ - stūros mētājas lipīgas kaulu kaudzes, bet tas, pret ko viņš paklupis, ir gandrīz nodīrāts, sakropļots cilvēks ar sastingušu šausmu izteiksmi acīs, miris. Paskatās uz brāli ar draudzeni - un tie tādi paši, kroplā gaitā un izstieptām rokām tuvojas, un gārdzot stāsta, lai nāk pie viņiem, ka viņi vēl labu, kamēr asinis burbuļo pāri lūpām.. Bērns panikā kārpās uz aizmuguri, kaut kā atgrūž durvis, zibenīgi metas pa kāpnēm lejup, bet tur daudzi stāvi, ko skriet. Tie divi mošķi, agonijā raustīdamies, lēni izlien, lai sekotu, zēnam turpinot pa kaklu, pa galvu skriet, līdz viņš nonāk līdz kāpņutelpai pie izejas durvīm, kur stāv pirmīt redzētais policists, tobrīd novelkam savu ādu un pakaram kā mēteli pie āķa uz sienas un sakot - Es jau teicu, ka bērniem te nav ko darīt! - un ar to arī sapnis pārtrūka
Un tad bija viens kā puslīdz klasiska šausmufilma - kaut kādam zēnam brālis ar savu meiteni iet staigāties, bet sīkais izdomā, ka grib sekot un lūrēt.Pa ceļam viņš viņus nozaudē, tikai virzienu aptuveni pareizo ietur. Pa vidu parādās kadrs, kur tie divi atrod pamestu slimnīcu un izdomā pa to paklejot. Pēc laiciņa arī tas puika tur nonāk, grib iet iekšā, bet it kā ne no kurienes no tās iznāk dīvains policists un saka, ka bērniem tur nav ko darīt un trenc prom. Tad pats ieiet iekšā un pazūd tumsā. Bet sīkais ziņkārīgs, ieiet, kāpj pa stāviem uz augšu, viss pamests, netīrs un tumšs. Viens stāvs gan tāds gaišāks izskatās, it sevišķi viens gaitenis - tur viņš ieiet un redz, ka stāv viņa brālis ar draudzeni un smaidīdami saka, ka nedusmojas, lai tik nāk klāt, kopā izpētīšot ēku. Viņš nāk ar, bet paklūp pret kaut ko uz zemes. Nokritis pamana, ka tas ir cilvēka manekens bez sejas, tam plakus mētājas brilles bez stikliem, kuras joka pēc viņš uzliek. Bet caur tām brillēm pēkšņi viss pavisam savādāks parādās - viss tumšs, sapelējis, smirdīgs, notašķīts ar asinīm, logiem cauri sarkana gaisma - asiņu dēļ - stūros mētājas lipīgas kaulu kaudzes, bet tas, pret ko viņš paklupis, ir gandrīz nodīrāts, sakropļots cilvēks ar sastingušu šausmu izteiksmi acīs, miris. Paskatās uz brāli ar draudzeni - un tie tādi paši, kroplā gaitā un izstieptām rokām tuvojas, un gārdzot stāsta, lai nāk pie viņiem, ka viņi vēl labu, kamēr asinis burbuļo pāri lūpām.. Bērns panikā kārpās uz aizmuguri, kaut kā atgrūž durvis, zibenīgi metas pa kāpnēm lejup, bet tur daudzi stāvi, ko skriet. Tie divi mošķi, agonijā raustīdamies, lēni izlien, lai sekotu, zēnam turpinot pa kaklu, pa galvu skriet, līdz viņš nonāk līdz kāpņutelpai pie izejas durvīm, kur stāv pirmīt redzētais policists, tobrīd novelkam savu ādu un pakaram kā mēteli pie āķa uz sienas un sakot - Es jau teicu, ka bērniem te nav ko darīt! - un ar to arī sapnis pārtrūka