Jau atkal bērnība.
Posted on 2007.08.16 at 17:32
Šis senāk atkārtojās daudzas reizes. Sēžu miglas apvītā, pelēcīgā pļavā. Krēslas stunda - nevar saprast, vai saullēkta sākums, vai brīdis pēc saulrieta. Visai patālu no manis - pussabrukusi klēts. Tai ir atvērta neliela lūka netālu no jumta čukura. Tajā redzu stāvam gara auguma tēlu, kas ietinies tumšpelēkā apmetnī. Seja nav redzama, zem kapuces - tumsa. Viņam balkus sēž neliela būtne ar ādu purva zāļu krāsā - kāds sīks dēmons. Melnais norāda uz mani ar kaulainu pirkstu un saka dēmonēnam - sargā viņu! Tad, lai arī šī klēts ir tālu, dēmons ar veiklu lēcienu piezemējas man līdzās. Redzēdams, ka viņa klātbūtne mani biedē, viņš atiež zobus izteiksmē, kas domāta kā laipns smaids.