Sapņu templis

Sapnī kopā ar kaut ko, kas izskatījās pēc mana brāļa, bet nebija viņš, atradām senu, apgleznotu tempļa sienu, uz kura bija attēlots, kā cīnās divas būtnes, sudrabaina un sarkana. Viņš izdomāja, ka grib to sarkano izsaukt un es nolēmu par atbildi izsaukt sudrabaino, jo nešķita, ka būs ok, ja celsies tikai tā pirmā. Abi tad atsevišķi klejojām, līdz es tuksneša vidū, mazā, vienkāršā templī atradu noputējušu sudraba kausu, kas bija ar spārniņiem rotāts, un aiznesu to, lai noliktu tās sudrabainās būtnes attēla priekšā. Kad aizgāju, pie sarkanā jau stāvēja briesmīgi grezns zelta veidojums un tas, kas pēc mana brāļa izskatījās, lepns sēdēja zelta un dārgumu kaudzē, un lielījās, ka viņš tapis atalgots par to, ko paveicis. Tad es viņam sāku stāstīt, ka tā būtne, ko viņš ir saucis, esot haoss un destrukcija, bet tukšu, nepamatotu iznīcību šī pasaule vairs nepiecietīs, tāpēc lai rēķinās ar sekām. Debesis pamazām apmācās un no tālienes bija dzirdama tāda kā milzīga siseņu bara čaukstēšana un sisināšana, tāpēc es no viņa atvadījos un iegāju blakus uzceltā namā, kurā bija arī mana māte un citi cilvēki, kas ļoti satraucās, kas nu būs, bet es viņus mierināju, ka visi, kas tur sanākuši, esot drošībā. Blakus tam brāļveidīgajam sašķēlās zeme, sāka līst ārā tas sarkanais, un siseņu bars aprija viņa saucēju, kamēr debesis virs tā palika pavisam dīvainas, kā dzīva varavīksne, un tajās parādījās sudrabainā būtne, ko biju saukusi es. Tā pamāja man, tad paskatījās uz sarkano, kas vienkārši izšķīda un izgaisa no viņas klātbūtnes. Tad pēkšņi debesu varavīkšņainums vienkārši sagruva ar milzīgu triecienu, un mēs tur sapratām, ka tas ir bijis gigantisks vilnis, gandrīz vesela jūra, kas vertikāli stāvēja pār to māju, kur bijām, un nu aizplūda atkal prom, skaista aina...

Visfantastiskākā tajā sapnī bija sajūta, ka mūs (cilvēkus, kas bija tajā mājā, tur bija ļoti daudz ļaužu) pasargāja tas, kas tik pat labi varēja arī iznīcināt ar savu spēku.