Sapņu templis

Jā, es biju jau aizmirsusi, ka tomēr ir viens sapnis, kas mani joprojām biedē. Sen nebija atkārtojies, šonakt tik tikko no tā izbēgu... Tātad. Vide - puspamesta vasarnīca-muiža, netīri brūna, pat gaiss tai apkārt šķiet tāds, un gaisma. Tēli - mēdz mainīties, bet vienmēr klātesošs ir mazs zēns ar aklu skatienu, no kura pieskāriena mirst viss, pat priekšmeti sabirst putekļos. Kādu laiku tikai vēroju viņu, kamēr viņš ar maigu glāstu, izrādīdams mīlestību, nogalina visus tuvumā esošos, arī vecākus, apzinādamies, ka liks viņiem mirt, bet nespēdams neizrādīt, ka viņus mīl. Palicis viens, viņš cenšas rotaļāties, bet rotaļlietas sadrūp viņa pirkstos kā izdegušas ogles. Tumsa savelkas arvien biezāka un tad nāk Ļaunums. Tas nav nekas konkrēts, tikai nepārvarama šausmu sajūta, šķiet, ka tā plūst kā indīga gāze no nama tumšākajiem stūriem. Sākumā ir tikai nojausma, ka Tas nāk. Pēc tam - pēc tam nav atkāpšanās ceļa, ir tikai Šausmas - tās ir neizmērojamas. It kā dvēseli plosītu gabalos, un tā - mūžību pēc mūžības, kamēr pamosties, bet pamosties tad ir tik grūti... Reizēm izdodas no tā izbēgt. Lielākoties tikai stāvu tai pašā nolādētajā namā un lūdzos - nē, ne šoreiz, lūdzu, tikai ne to - tas nepalīdz nekad -, bet retumis tomēr ir izdevies bēgt. Tad sapnis nepārtrūkst, tikai aizskrienu tajā līdz savai istabai, sēžu gultā saķērusi segu un lūdzos, kaut Tas nenāktu. Jau tad esmu šausmu pārņemta, bet tās nevar salīdzināt ar Šausmām, kas sākas, ja Tas tomēr ierodas. Brīžiem arī vietas maiņa nepalīdz - pa durvīm ieplūst akls melnums, līdz ar to - Ļaunums, un tad nav glābiņa, ja vien pēdējā mirklī neizdodas piespiest sev pamosties. Šonakt izdevās. Pagātnes pieredze rāda, ka šis murgs, ja reiz sācies, atkārtojas katru nakti kādu nedēļu. Patiešām ceru, ka šoreiz tā nebūs - tā būtu Elle pat dēmonam.