Pēdējās divas naktis
Posted on 2007.08.25 at 00:50
Jau atkal mana mīļā jūra, kurā nekad nedabūju iebrist. Pludmalē ierīkota pagaidu lidosta un sapulcējušies ļoti daudz cilvēku, kas visi cenšas piereģistrēties lidojumam prom no šīs planētas uz kādu tālu, citu pasauli. Vietu nav bezgalīgi daudz, tāpēc visi cenšas tikt pirmie rindā, kur par reģistratorēm strādā divas vecas kundzītes. Visu uzmana armijas spēki, kas pieder apvienotai visu pasaules valstu organizācijai. Arī mēs ar Shaitael tur esam, bet mums par paspēšanu nav jāuztraucas, jo esam daļa no novērotāju grupas, kas atsūtīta no tās citas pasaules, lai kontrolētu, ka viss notiek likumīgi. Shaitael strādā diplomātiskajā dienestā, kas atbild par lietu kārtošanas juridisko un ētisko pusi, savukārt es esmu vīrietis, kareivis drošības uzturēšanas grupā, ar ļoti futūristisku, bet "smagu" ekipējumu un bruņojumu.
***
Es staigāju pa kārtējo sapņu lielveikalu un skatījos kā ļaudis steidzīgi visu izpērk, jo mantas pamazām kļuva pilnīgi baltas un spožas, it sevišķi drēbes, un baltā ģērbti pārdevēji nomainīja vecos, bet visi gribēja vēl tās vecās mantas maksimāli daudz sagrābties.
***
Kopā ar Shaitael esam aizceļojušas uz kādu paralēlo dimensiju, kur kāda dīvaina, tumša būtne reizē tur gūstā un no kaut kā sargā veselu pulku mazu bērneļu, kas tam seko baltās kleitiņās tērpti. Vide - spoži balta, spirālveida celtne, visas telpas apaļas, pa logiem redzamas Visuma ainas. Vienā mirklī sastapām šo būtni, kas visus mazuļus kā procesijā nemitīgi veda augšup un lejup pa šo spirāli Visuma vidū. Bijām nākušas, jo pie viņa gūstā it kā bija mūsu dēls, bet tā vietā no pūļa iznāca maza, eņģeļblonda, cirtaina meitenīte, mūsu bērns - meita. Ņēmām viņu pie rociņas, tumšais neko neiebilda, un caur portālu vedām sev līdzi uz savu pasauli.
***
Visuma mala. Melnā matērija sastapusies ar baltu nebūtību, mērvienībās neizmērojamas enerģiju izlādes kā balti - melni - zili zibeņi, brīžiem melnā matērija izplešas, brīžiem nebūtība aprij esošo... Neaprakstāma aina, bet pierakstīt gribējās ļoti. :)
***
Es staigāju pa kārtējo sapņu lielveikalu un skatījos kā ļaudis steidzīgi visu izpērk, jo mantas pamazām kļuva pilnīgi baltas un spožas, it sevišķi drēbes, un baltā ģērbti pārdevēji nomainīja vecos, bet visi gribēja vēl tās vecās mantas maksimāli daudz sagrābties.
***
Kopā ar Shaitael esam aizceļojušas uz kādu paralēlo dimensiju, kur kāda dīvaina, tumša būtne reizē tur gūstā un no kaut kā sargā veselu pulku mazu bērneļu, kas tam seko baltās kleitiņās tērpti. Vide - spoži balta, spirālveida celtne, visas telpas apaļas, pa logiem redzamas Visuma ainas. Vienā mirklī sastapām šo būtni, kas visus mazuļus kā procesijā nemitīgi veda augšup un lejup pa šo spirāli Visuma vidū. Bijām nākušas, jo pie viņa gūstā it kā bija mūsu dēls, bet tā vietā no pūļa iznāca maza, eņģeļblonda, cirtaina meitenīte, mūsu bērns - meita. Ņēmām viņu pie rociņas, tumšais neko neiebilda, un caur portālu vedām sev līdzi uz savu pasauli.
***
Visuma mala. Melnā matērija sastapusies ar baltu nebūtību, mērvienībās neizmērojamas enerģiju izlādes kā balti - melni - zili zibeņi, brīžiem melnā matērija izplešas, brīžiem nebūtība aprij esošo... Neaprakstāma aina, bet pierakstīt gribējās ļoti. :)