Dzīvības un Nāves deja
Posted on 2007.08.15 at 15:23
Ar Shaitael esam atsauktas kā sūtnes uz citu pasauli, kuras vadoņiem šķiet, ka mēs varētu palīdzēt cīnīties ar problēmu, kas apdraud visas viņu eksistences drošību. Šī pasaule gan ir vienota planēta, tomēr attēlot to būtu neiespējami, jo reāli tā eksistē kā dimensiju virtene - dimensija saistīta ar dimensiju, ļaudis ceļo starp tām, un visas mazās dimensijas iekļautas kādā no divām lielajām, kuras savukārt kopā veido šo pasauli. Šīs divas lielās dimensijas ir savā starpā nesaraujami saistītas - viena pieder Dzīvībai, bet otra Nāvei, kas ir kā divas diženas dievības, kas notur savu pasauli līdzsvarā. Nāve nemitīgi dejo Nāves deju, Dzīvība - Dzīvības deju, enerģijas starp šīm dejām ir vienotas un mūžīgā apmaiņas procesā nodrošina visa eksistējošā līdzsvaru un harmoniju. Bet, nezināmu iemeslu dēļ, Nāve un Dzīvība ir aizmirsušas savas dejas. Starpdimensionālais līdzsvars ir uz sabrukšanas robežas, pasaule mainās, būtnes bez redzama iemesla mirst vai pārvēršas par iemiesotu ļaunumu, kas grauj eksistējošo. Tāpēc tie, kas sevī vēl ir saglabājuši harmoniju, cer, ka mēs spēsim atrast abas Dievietes un atgādināt viņām viņu dejas, jo nākam no pasaules, kur šis līdzsvars ir dabiski nodrošināts.
Dodamies ceļā. Shaitael nav bruņota, tikai nes pāris makstis ar arbaleta bultām, bet man ir tikai rokas arbalets, kā arī nelieli bultu krājumi. Klīstam no dimensijas uz dimensiju, cerībā pamazām atrast ceļu pie Dzīvības, jo viņa pirmā jāiepazīstina no jauna ar viņas deju. Vietām ir mierīgi, harmonija vēl saglabājusies, vietām visu apvijuši ērkšķi, kas šķiet dzīvi, no tumsas uzglūn dēmoni un asinskāri mošķi. Visapkārt mijas viduslaicīgais un futūristiskais - elektroniskas, staigājošas pilis, drausmi bioroboti, plazmas ieroči, drakoni... Pamazām esam nonākušas nelielā dimensijā, kuras centrālais punkts ir ēka, kas atgādina visparastāko padomju laika skolu. Kāpjam augšup pa šaurām saimniecības kāpnēm, līdz nonākam augšējā stāvā. Nelielas durvis. Vēlamies iet iekšā, bet tad tās sāk vērties vaļā pašas no sevis - tās atver jauns vīrietis benediktiešu mūka tērpā, lai izlaistu briesmoni, kas atgādina brūnu, nodīrātu, pulsējošu krokodilu. Pēkšņi saprotam, ka esam nonākušas sagrāves atbalstītāju centrālajā bāzē. Izšauju savas pēdējās bultas mošķa virzienā un tad bēgam lejup. Jau skrienam pa gaiteni, kad pamanu, ka mums kāds seko - tas ir jaunais vīrietis mūka tērpā. Tā kā man ir arbalets, ar ko es viņu vismaz varētu iekaustīt, sāku skriet atmuguriski, ar seju pret viņu, lai pielaistu tuvāk, un ņirgājos, kā tad tā, ka mūks skrien pakaļ meitenēm, vai tad savus zvērestus aizmirsis. Bet viņš aizelsies kliedz pretī, ka pieder gan tiem, kas atbalsta sagrāvi, bet patiesībā vēlas mums palīdzēt un, ja mēs bēgsim uz izeju, tur jau mūs sagaidīs bruņotu mošķu pulki. Savukārt, ja viņam uzticēsimies, viņš caur dimensijām aizvedīs mūs pie dieves Dzīvības. Par pierādījumu saviem vārdiem viņš apstājas un atver gaiteņa sienā gaišu portālu. Nolemjam riskēt un dodamies tajā. Izrādās, ka ceļš pie Dzīvības ir kā mīkla - ir jāiziet cauri 99 dažādām minidimensijām, katrā no kurām ir radikāli atšķirīga vide - te frizētava, te gotu klubs, te baleta studija, te mežs, utt., un katrā no tām mums ir zibenīgi jāataino tā mirkļa sajūtas dejā. Ja sajūtas, līdz ar to, deja, ir patiesas, gūstam iespēju pārvietoties uz nākamo dimensiju.
Beigu beigās nonākam pie Dzīvības. Viņa ir jauna, trausla, balti tērpta sieviete ar brūniem matiem, kas sēž nelielā, baltā istabiņā, kurai trūkst gala sienas - tās vietā paveras aina uz brīnišķīgu, ziedošu pasauli. Bet dieve to neredz, viņa apātiski skatās tukšumā. Shaitael viņu uzrunā vārdā, lai pievērstu uzmanību, un sāk dejot viņas deju, jo tieši viņa zin kā jādejo Dzīvībai. Dieve skatās uz notiekošo, pamazām sāk smaidīt, pieceļas kājās, paceļ vienu pēdu virs zemes un...sāk dejot. Apkārt viņai sāk starot maiga gaisma, un viņa tikai dejo uz pašas istabiņas malas, kas robežojas ar bezdibeni virs skaistās pasaules - tās puses, ko pārvalda Dzīvība. Par pateicību tam, ka esam viņai atgriezuši viņas deju, viņa norāda uz kādu portālu, kas būs tai pat mirklī aizvestu līdz Nāves pilij.
Izejam no Dzīvības pils, kas no necilas ēkas ir pārvērtusies par brīnišķīgu, ziediem apaugušu celtni skaista dārza vidū. Tās priekšā ir neliels, taisnstūra formas baseins, kurā Dīvības pils atspoguļojas tās melnajā pretstatā - portāls uz Nāves valstību. Iekāpjam tajā, realitāte izgaist kā tvaika mākonis, un pēc brīža jau esam Nāves pils priekšā. Tā ir tik pat grandioza kā Dzīvībai piederošā, tikai celta no kauliem. Dodamies iekšā... Priekštelpa ir pārsteidzoši skaista. Tā ir gigantiska, šķiet izgrebta kāda aizvēsturiska dzīvnieka skeleta daļā, it kā veidota no vienota kaula. Centrā - platas kaula kāpnes, kas, vedot augšup, pārvēršas grūti izprotamā labirintā - kāpnes, kas ved augšup, pēkšņi var izrādīties lejupejošas, otrādi pavērstas, liels var būt mazs un tas, kas izskatās pēc bezdibeņa, patiesībā var būt stingrākais pamats.
Lai nu kā, netālu no kāpņu pamata pamanām liftu. Tā kā ir aizdomas, ka Nāve varētu mist augstākajā tornī, izlemjam mēģināt braukt ar to. Tomēr, kad lifts atveras, atsprāgstam pretīgumā un izbīlī, jo liftā kabīnē tūkst melni gļotaina, bieza masa, no kuras vietām slejas asi ērkšķi ar indes lāsēm galā. Lifts aizveras, saprotam, ka būs jādodas pa kāpnēm, bet, tā kā šķiet, ka tur varētu draudēt briesmas, bet ierocis ir tikai man, pie tam, es arī zinu Nāves deju, nolemjam, ka Shaitael ir jāpaliek lejā, kur jau daļēji sāk iesniegties Dzīvības ietekme.
Dodos augšā. Kā bijis, kā ne, man pēkšņi pakaļ dzenas Nāve un pirmējā pārsteigumā es arī bēgu. Tomēr tad apstājos un vēroju, kā man tuvojas neliela auguma ģindenis, satinies melnā paltrakā, tā apakšmalu turot pie ceļgaliem kā klīrīga jaunkundze, lai nepakluptu skrienot pa kāpnēm. Žoklis pavērts, dzirdu sūcošas skaņas - radījums vēlas man pieplakt un izsūkt manu dvēseli. Viss kopskats izsauc manī smīnu. "Nāve" pieksrien man klāt, tiecas piesūkties, bet es satveru to pie žokļa un saku - Nāve? Tu neesi Nāve. No Nāves nevar izbēgt neviens, bet tu pat skriešus nevari mani panākt. Tu esi smieklīgs. - un tad nogrūdu to lejup pa kāpnēm, un vēroju kā tas izjūk gabalos un izgaist kā melnu putekļu vērpete. Tad pagriezos, lai dotos pie īstās Nāves un atgādinātu viņai tās jēgu.
Tad šis sapnis, diemžēl, pārtrūka.
Dodamies ceļā. Shaitael nav bruņota, tikai nes pāris makstis ar arbaleta bultām, bet man ir tikai rokas arbalets, kā arī nelieli bultu krājumi. Klīstam no dimensijas uz dimensiju, cerībā pamazām atrast ceļu pie Dzīvības, jo viņa pirmā jāiepazīstina no jauna ar viņas deju. Vietām ir mierīgi, harmonija vēl saglabājusies, vietām visu apvijuši ērkšķi, kas šķiet dzīvi, no tumsas uzglūn dēmoni un asinskāri mošķi. Visapkārt mijas viduslaicīgais un futūristiskais - elektroniskas, staigājošas pilis, drausmi bioroboti, plazmas ieroči, drakoni... Pamazām esam nonākušas nelielā dimensijā, kuras centrālais punkts ir ēka, kas atgādina visparastāko padomju laika skolu. Kāpjam augšup pa šaurām saimniecības kāpnēm, līdz nonākam augšējā stāvā. Nelielas durvis. Vēlamies iet iekšā, bet tad tās sāk vērties vaļā pašas no sevis - tās atver jauns vīrietis benediktiešu mūka tērpā, lai izlaistu briesmoni, kas atgādina brūnu, nodīrātu, pulsējošu krokodilu. Pēkšņi saprotam, ka esam nonākušas sagrāves atbalstītāju centrālajā bāzē. Izšauju savas pēdējās bultas mošķa virzienā un tad bēgam lejup. Jau skrienam pa gaiteni, kad pamanu, ka mums kāds seko - tas ir jaunais vīrietis mūka tērpā. Tā kā man ir arbalets, ar ko es viņu vismaz varētu iekaustīt, sāku skriet atmuguriski, ar seju pret viņu, lai pielaistu tuvāk, un ņirgājos, kā tad tā, ka mūks skrien pakaļ meitenēm, vai tad savus zvērestus aizmirsis. Bet viņš aizelsies kliedz pretī, ka pieder gan tiem, kas atbalsta sagrāvi, bet patiesībā vēlas mums palīdzēt un, ja mēs bēgsim uz izeju, tur jau mūs sagaidīs bruņotu mošķu pulki. Savukārt, ja viņam uzticēsimies, viņš caur dimensijām aizvedīs mūs pie dieves Dzīvības. Par pierādījumu saviem vārdiem viņš apstājas un atver gaiteņa sienā gaišu portālu. Nolemjam riskēt un dodamies tajā. Izrādās, ka ceļš pie Dzīvības ir kā mīkla - ir jāiziet cauri 99 dažādām minidimensijām, katrā no kurām ir radikāli atšķirīga vide - te frizētava, te gotu klubs, te baleta studija, te mežs, utt., un katrā no tām mums ir zibenīgi jāataino tā mirkļa sajūtas dejā. Ja sajūtas, līdz ar to, deja, ir patiesas, gūstam iespēju pārvietoties uz nākamo dimensiju.
Beigu beigās nonākam pie Dzīvības. Viņa ir jauna, trausla, balti tērpta sieviete ar brūniem matiem, kas sēž nelielā, baltā istabiņā, kurai trūkst gala sienas - tās vietā paveras aina uz brīnišķīgu, ziedošu pasauli. Bet dieve to neredz, viņa apātiski skatās tukšumā. Shaitael viņu uzrunā vārdā, lai pievērstu uzmanību, un sāk dejot viņas deju, jo tieši viņa zin kā jādejo Dzīvībai. Dieve skatās uz notiekošo, pamazām sāk smaidīt, pieceļas kājās, paceļ vienu pēdu virs zemes un...sāk dejot. Apkārt viņai sāk starot maiga gaisma, un viņa tikai dejo uz pašas istabiņas malas, kas robežojas ar bezdibeni virs skaistās pasaules - tās puses, ko pārvalda Dzīvība. Par pateicību tam, ka esam viņai atgriezuši viņas deju, viņa norāda uz kādu portālu, kas būs tai pat mirklī aizvestu līdz Nāves pilij.
Izejam no Dzīvības pils, kas no necilas ēkas ir pārvērtusies par brīnišķīgu, ziediem apaugušu celtni skaista dārza vidū. Tās priekšā ir neliels, taisnstūra formas baseins, kurā Dīvības pils atspoguļojas tās melnajā pretstatā - portāls uz Nāves valstību. Iekāpjam tajā, realitāte izgaist kā tvaika mākonis, un pēc brīža jau esam Nāves pils priekšā. Tā ir tik pat grandioza kā Dzīvībai piederošā, tikai celta no kauliem. Dodamies iekšā... Priekštelpa ir pārsteidzoši skaista. Tā ir gigantiska, šķiet izgrebta kāda aizvēsturiska dzīvnieka skeleta daļā, it kā veidota no vienota kaula. Centrā - platas kaula kāpnes, kas, vedot augšup, pārvēršas grūti izprotamā labirintā - kāpnes, kas ved augšup, pēkšņi var izrādīties lejupejošas, otrādi pavērstas, liels var būt mazs un tas, kas izskatās pēc bezdibeņa, patiesībā var būt stingrākais pamats.
Lai nu kā, netālu no kāpņu pamata pamanām liftu. Tā kā ir aizdomas, ka Nāve varētu mist augstākajā tornī, izlemjam mēģināt braukt ar to. Tomēr, kad lifts atveras, atsprāgstam pretīgumā un izbīlī, jo liftā kabīnē tūkst melni gļotaina, bieza masa, no kuras vietām slejas asi ērkšķi ar indes lāsēm galā. Lifts aizveras, saprotam, ka būs jādodas pa kāpnēm, bet, tā kā šķiet, ka tur varētu draudēt briesmas, bet ierocis ir tikai man, pie tam, es arī zinu Nāves deju, nolemjam, ka Shaitael ir jāpaliek lejā, kur jau daļēji sāk iesniegties Dzīvības ietekme.
Dodos augšā. Kā bijis, kā ne, man pēkšņi pakaļ dzenas Nāve un pirmējā pārsteigumā es arī bēgu. Tomēr tad apstājos un vēroju, kā man tuvojas neliela auguma ģindenis, satinies melnā paltrakā, tā apakšmalu turot pie ceļgaliem kā klīrīga jaunkundze, lai nepakluptu skrienot pa kāpnēm. Žoklis pavērts, dzirdu sūcošas skaņas - radījums vēlas man pieplakt un izsūkt manu dvēseli. Viss kopskats izsauc manī smīnu. "Nāve" pieksrien man klāt, tiecas piesūkties, bet es satveru to pie žokļa un saku - Nāve? Tu neesi Nāve. No Nāves nevar izbēgt neviens, bet tu pat skriešus nevari mani panākt. Tu esi smieklīgs. - un tad nogrūdu to lejup pa kāpnēm, un vēroju kā tas izjūk gabalos un izgaist kā melnu putekļu vērpete. Tad pagriezos, lai dotos pie īstās Nāves un atgādinātu viņai tās jēgu.
Tad šis sapnis, diemžēl, pārtrūka.