Sapņu templis

Esmu senā, zilganām sūnām noaugušā akmens templī, pazemē, apgaismojumu dod blāvi mirdzošas sēnes un kaut kur tālu virs galvas klintī izcirsts robs. Pie sienas dubultās kāpnes (plakanas piramīdas formā pie sienas), to augšējā laukumā ir akmens durvis uz kādu tālāku zāli. Bet pie pamatnes ir apbedījuma vieta kādam senam vampīram, kuru gribu augšāmcelt. Sāku skaitīt maģiskas formulas, kam vajadzētu viņu atbrīvot. Pamazām noslīd akmens plāksnes no apbedījuma, grīda citās vietās te iegrimst, te paceļas, kamēr visa telpa, izņemot laukumu, kurā stāvu, izveidojas par augstu, gludu altāri, kura augšpusē paceļas akmens sarkofāgs un no manis pie tā ved šauras akmens kāpnes. Pamazām noslīd arī vampīru nosedzošās plātnes, paliek uz atsevišķa paaugstinājuma guļošs ķermenis, tievs un izdēdējis, satīts dzeltenīgā audeklā kā mūmija. Uz tā krūtīm saritinājusies guļ melna čūska, kas paceļ galvu, vēro mani ar aukstām acīm un sāk šņākt. Jūtu, ka esmu aizsākusi kaut ko neapturamu un ļoti bīstami, tāpēc sāku klusībā skaitīt aizsardzības vārdus sev un apvārdoju zobenu veiksmīgai cīņai un spēkam.

***

Pēc viena nesena sapņa, kurā futūristiki ārsti ar augstām tehnoloģijām aprīkotā, sudrabainā telpā pret manu gribu veica man ginekoloģiskas operācijas, kuras sīkāk aprakstīt nevēlos, lai arī ainas bija spilgtas (varu tikai piebilst, ka abi ārsti bija nevainojami skaisti, gluži vai mākslīgi veidota daile, un sazinājās ar mani telepātiski), šonakt vēroju dīvaina, citplanētiska meža (ar resniem, sēņveidīgiem kokiem) malā sēdošu meitenīti, kas vēroja zili sudrabainā mēnessgaismā slīgstošu ainavu un mīļi smaidīja. Viņa bija ļoti piemīlīga, vienīgi izskatījās savādi - balti pelēcīga āda, ļoti lielas acis, vaibsti mazliet par gludu, balti matiņi, kas pieres daļā gan bija ļoti rupji, gandrīz kā taustekļi, saņemti uz aizmuguri - cilvēka un "pelēkā" hibrīds. Kāds, kas stāvēja man aiz muguras, telepātiski teica, lai es lepojos, jo tā esot mana meita, radīta no man paņemtas olšūnas.