Sapņu templis

Pilsētā izziņota trauksme - mirušie augšāmcēlušies un ielās plosa dzīvos. Esmu pamodusies viena pati dzīvoklī, pārējā ģmiene ir evakuējušies, par mani aizmirstot. Atrodu dzīvoklī cirvi, lai būtu ar ko aizstāvēties vajadzības gadījumā, kad dzirdu grabināšanos pie durvīm. Palieku, kur esmu, jo nevēlos ieskriet kādam nemironim tieši rokās. Pēc brīža no durvju puses man tuvojas pussapuvis...buldogs. Esmu gan pārsteigta par nemiruša suņa parādīšanos, tomēr visas pazīmes liecina, ka tas gribētu no manis pamieloties, tāpēc cērtu tam pa galvu ar cirvi. Cirtiens gan sanāk neveikls - nošķeļu tam vien daļu purna. No brūces sūcas gaiši zaļganas gļotas, miesa šķīst viegli kā sviests. Ar nākamo cirtienu atšķeļu žokļus, palikusi tikai pati savienojuma vieta, kas joprojām vārstās, konvulsīvi raustās mēles sakne. Cērtu - šoreiz pāršķelts galvaskauss, kārtējā galvas šķēle nokrīt man pie kājām un skatienam atklājas bālgana, pulsējoša smadzeņu masa. Tomēr tas nenogalina jau mirušo dzīvnieku, tas turpina man tuvoties, ko pārtrauc pēdējais cirtiens, kas pārlauž viņa mugurkaulu. Tomēr tas nav viss, jo kā otrais pa durvīm ticis iekšā daudz aktīvāks, tomēr arī nemiris vācu aitu suns, kura lēcienu gan pārtraucu uzreiz, nocirsdama viņa galvu. Tad iedomājos, ka jādodas taču sameklēt Shaitael un viņas ģimene, ja nu viņi vēl nav evakuēti. Pa pagalma izeju pametu ēku un dodos dzīvo līķu apsēstajās pilsētas ielās. Pa ceļam redzu kā nemirušo pulks ir izrāvis kādai mātei bērnu no rokām un saplosa viņu dzīvu, noraujot ādu no viņa sejas, atlaužot viņa galvaskausu un gabaliem raujot ārā smadzenes, kamēr viņš kliedz agonijā un pēdējos sāpju viļņos.

Pamazām esmu nonākusi līdz Teikai pat iztiekot bez pārliekām sadursmēm ar līķiem. Ielas ir salīdzinoši tukšas un klusas. Pēkšņi redzu, ka man pretī gluži mierīgi nāk Shaitael. Uz manu jautājumu, kāpēc viņa staigā apkārt bez ieroča un vispār nav paslēpusies, viņa atbild, ka zinājusi, ka viss būs ok, vienkārši gribējusi mani sagaidīt. Kopā aizejam līdz viņas mājai, kur sapulcējusies visa viņas ģimene - visi ir drošībā, neviens nav ievainots. Shaitael aiziet parunāties ar savu māti un tikmēr pie manis pienāk viņas vectēvs, kas sākumā paziņo, ka esmu ķīniešu palaistuve, jo man mugurā ir zila zīda krekliņš ar izšūtām dzeltenām rozēm (???) un pēc tam iedod man albumu ar dabas attēliem un saka, lai skatos, cik patiesībā pasaule ir skaista. Tikmēr ir atnācis Mariuss, kurš ir iecelts par militārās antinemiroņu operācijas vadītāju, viņš ir ieradies, lai organizētu Shaitael ģimenes evakuāciju un vēlas, lai arī es slēpjos, tomēr es pieprasu, lai man ļautu piedalīties mošķu iznīcināšanā. Pēc īsām pārdomām viņš atļauj, ļauj man izvēlēties ieroci - izvēlos zobenu, lai arī būtu varējusi izvēlēties šaujamieroci - un tad dodas pārbaudīt kādu uzdevumu izpildi, lai pēc tam atgrieztos pēc manis.

***

Stāsts sākas kādā ģimenē, kuras galva ir lielas lopkautuves īpašnieks, viņa sieva - nervoza, sabiedrības uzmanības kāra sieviete, un abiem ir arī kādus divus gadus veca meitiņa, blondi sprogots eņģelītis. Tā kā mātei par ģimeni ir svarīgākas dažādas viesības, pie tam, bērns viņai uzdzenot migrēnas lēkmes, pilnas rūpes par meitiņu ir uzņēmies tēvs. Tiesa gan, tā kā viņš dienas pavada darbā, tiešā strādnieku tuvumā - tātad, lopkautuvē, tur nākas būt arī meitiņai, kas ir pavisam pieradusi pie lopu pirmsnāves kliedzieniem, pārgrieztām rīklēm, novilktām ādām, asinīm, utt.

Tad noticis lēciens laikā. Pilsētas mirušie augšāmcēlušies un aprij dzīvos. Pie lopkautuves āķiem piekārtie dzīvnieku kautķermeņi nevarīgi lokās un izdveš gārdzošas skaņas no pārgrieztajām rīklēm. Bet galvenā darbība risinās kautuves īpašnieka kabinetā - vienkāršā istabā ar baltām sienām un metāla mēbelēm. Viņš ir saposies kādām viesībām - mugurā smalka fraka. Bet velti... Kabinetā ielauzušies vairāki dzīvie miroņi, plosa vīrieti, kamēr viņš kliedz nāves šausmās, ar pārcilvēcisku spēku norauj viņam roku, atplēš krūškurvi... Bet to visu vēro viņa mazā, jaukā meitiņa - tēva asinis apšļāc viņas eņģeliskos vaidziņus un viņa līksmi smejas, sit plaukstiņas, kamēr viņas tēvs tiek aprīts dzīvs. Kādā mirklī viņai šķiet, ka viņa neredz notiekošo gana labi un tuvu, tāpēc viņa izrauj sev labo actiņu un, tai joprojām karājoties acs nervā, stiepj to tuvāk baismajai aina...