Sapņu templis

Sākumā pa klinšainu taku, tad jau pa jūrmalas smiltīm biju aizgājusi līdz jūras malai. Smiltis un debesis bija pavisam pelēkas, bet jūra - tumšā dzelzs krāsā, bija rudenīgi vēss, un es pie sevis domāju, ka šāda aina vienmēr uzdzen visvairāk skumju. Kad jau kādu brīdi biju gājusi, apsēdos pie augstas, smilšainas klints un vēroju jūru, bet tad pamanīju, ka strauji kļūst gaišāks. Man likās, ka Saulei jau jābūt norietējušai, tāpēc brīnījos, no kurienes gaisma, bet tad pie apvāršņa sākās saullēkts, strauji austot ļoti lielai un ļoti spožai, liesmaini dzeltenai saulei, kuras gaisma tomēr bija ļoti maiga, un visas debesis izgaismojās zeltainas, smiltis tādas pašas, bet jūra no tumšas kļuva visos skaistākajos toņos rožaina un ļoti dzīva. Kad saule bija uzkāpusi zenītā, no tās nāca spilgts, bet saudzīgs stars, ietriecās man tieši krūtīs un tad varētu teikt, ka man sākās orgasms, bet tas bija dvēselisks, nevis fizisks, ļoti spilgtas sajūtas visā būtībā, kuru laikā biju absolūti apzināta un absolūti ekstātiska, skatoties tajā spilgtajā gaismā un mazliet brīnoties, kā gan tas spožums neizdedzina man acis. Kad saule izgāja no zenīta, tas lēnām beidzās un apkārtne sāka izskatīties vienkārši kā jau vasarīga saulrieta laikā un es domāju, ko gan tas nozīmēja, un jutu nākam ģīboni. Man garām gar krastmalu aizgāja smaidoša meitene, kas agrāk bija mana klasesbiedrene, un es konstatēju, ka pilnīgi skaidri redzu viņas auru visās tās izpausmēs, paspēju nodomāt - o, es tagad redzēšu vairāk?.. - un tad noģību tieši ar tādām sajūtām, kā būtu bijis dzīvē, pēc kā arī uzreiz pamodos.