Iemesls sapnim bija gluži prozaisks - noskatījos Hellboy 2:The Golden Army un pilnīgi iemīlējos Prinča tēlā - albīnas būtnes ar melnām ķermeņa daļām vienmēr bijušas mans skaistuma etalons, bet šis bija gluži burvīgs. Tāpēc sapnī izlēmu, ka vēlos mazliet ar viņu pabūt un izsaucu, radīju viņu sev. Pamazām viņš izveidojās no idejas par viņa eksistenci un dzīvības, un tad jau sēdēja manā priekšā tik pat dzīvs, kā es, un lūkojās manī ar mierīgu izbrīnu. Viņš jautāja man, kas es esmu, un es viņam to pastāstīja. Viņš teica, ka es neesmu kā tie, kas no viņa cilts, bet neesmu arī gluži kā cilvēks, pēc kā izskatos, tāpēc šoreiz viņš nezinot, kā mani dēvēt, bet īpatnējākais situācijā esot tas, ka neesmu viņu radījusi kā citi, kas vēlējušies viņu redzēt sapnī - no savām domām, vizualizācijām, vēlmēm un fantāzijām, būtībā - no sevis, bet gan radot viņu no tīrās sapņu enerģijas, atvasinot viņu no viņa paša būtības, tēla dvēseles, tikai iedodot mazliet savas dzīvības, lai šajā mirklī mēs būtu līdzās. Tas esot pavisam nepierasti, jo vēl neviens neesot viņu šādā veidā izsaucis.
Ar katru mirkli viņš palika arvien dzīvāks un īstāks, saruna apsīka un viņš tikai vēroja mani ar degošām acīm. Un tad...mēs bijām tuvi. Ļoti tuvi. :D
Ar katru mirkli viņš palika arvien dzīvāks un īstāks, saruna apsīka un viņš tikai vēroja mani ar degošām acīm. Un tad...mēs bijām tuvi. Ļoti tuvi. :D