Sapņu templis

Nesenākais un īsākais no tiem, kurus šodien ierakstīšu. Vēroju zeltainu tuksnesi, kas gan bija pilnīgi pamests, tomēr intensīvi dzīvs, jo katrs sīkākais smilšu graudiņš izstaroja pulsējošu gaismu. Vējš nēsāja smiltis sausās vērpetēs un, līdz ar gaismas vibrāciju, likās, ka tuksnesis elpo un nemitīgi mainās pats sevī. Uz kādas līdzenākas kāpas stāvēja vienīgais ceļinieks tuksnesī - vēroju viņu no apakšas, tāpēc izskatījās, ka ar savu augumu viņš pārdala debesis uz pusēm. Aiz viņa muguras tās bija melni zilas, tumši naksnīgas, bet viņam priekšā debesīs plosījās visu nokrāsu dzeltenais, sarkanais un violetais kā mežonīgā, kliedzošā saullēktā. Viņš pats bija kalsns un vēju norūdīts, ar dzeltenbālu ādu un līku grieķa degunu, lepnām nāsīm, šaurām, aukstām acīm un lūpām. Viņš bija tērpies debeszilā apmetnī, kas stiepās līdz zemei un pie apakšmalas bija ieputināts smiltīs, bet pār pleciem un krūtīm izšūts ar austrumnieciskiem indigo krāsas rakstiem. Viņa galvu rotāja smagi un zeltaini auna ragi; ar vienu roku viņš pieturēja apmetni pie kakla, bet otrā viņš izstiepti turēja sniegbaltu, gludu dunci, kura asmenis mirdzēja pats savu spožumu.