![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tā kā ir bijis daudz sapņu par Sātanu/Luciferu, dažus no tiem tik pat labi varētu pierakstīt.
Sākšu ar senāko un pirmo no šīs tēmas, kuru redzēju aptuveni 8 gadu vecumā. Tas vēl bija pavisam vienkāršs - biju savā Jūrmalas mājā, kur tobrīd arī dzīvoju, atrados viesistabā pie ovāla koka galda. Logi bija aizklāti ar tumšiem aizkariem, lai arī ārā bija saulaina, spoža diena, un tikai viens bija atstāts puspavērts, telpā metot rāmi zeltainu saulesgaismas strēli, kas apspīdēja mani un pusi galda. Otrā pusē, jau tumsā, sēdēja Lucifers, eleganti atgāzies krēslā tā, ka viņa seja nemaz nebija redzama - tikai krūtis, tumšbrūns vasaras uzvalks un uz galda nolaistas, šauras plaukstas. Mēs dzērām tēju un mierīgi runājām, uzmanīgi un laipni viens otru uzklausot, un atmosfēra bija klusa, patīkama, lai arī tomēr jutu zināmu devu satraukuma, ko gan izraisīja vairāk aizspriedumi, nekā reālas bažas.
***
Kad jau biju pārvākusies uz Rīgas dzīvokli un kādus 17 gadus jauna, tad redzēju šādu (lai arī pa vidam bija redzēts liels daudzums nenozīmīgāku šīs tēmas sapņu) - Šoreiz nevis Lucifers devies pie manis, bet gan es pie viņa. Sākumā esmu tādā kā uzgaidāmajā telpā - tā ir ar tumšsarkani krāsotām sienām, pie kurām viens pie otra sakārti augsti spoguļi melnos rāmjos. Telpa ir mēbelēta ar art noveau stila mēbelēm no melna koka, mīkstās ir tapsētas ar sarkanu samtu. Pie griestiem - zeltains kroņlukturis. Šajā istabā neuzkavējos, uzreiz dodos tai pāri pie viena no spoguļiem, kas, man pienākot, pārvēršas par sarkanām, reljefām, ar kokgrebumiem rotātām durvīm. Nospiežu rokturi un dodos iekšā telpā, kas, kā šķiet, ir Lucifera personīgā telpa šajā namā - tā arī ir sarkana, bet rotājumi ir tumši un sarkano vīnogu krāsas violeti, brīžiem caurvīti ar sudraba diegiem. Pie vienas no sienām ir plata, melnā cēlkokā darināta gulta ar gaisīgu, caurspīdīgi violetu baldahīnu pār to. Baldahīns ir pavērts, gultā sēž Lucifers sirma, tomēr jauneklīga un ļoti pievilcīga kunga izskatā, un aicina mani nākt viņam līdzās. Mugurā viņam ir ķiršsarkans uzvalks ar zelta pogām, bet, neskatoties uz to, ka aprakstīta šāda kombinācija izklausās lēta un klišejiska, uz viņa auguma tas izskatās vienkārši lieliski un nav ne miņas no lētuma. Apsēžos viņam līdzās uz gultas malas, pieglaužu galvu pie pleca un jautāju, ko viņš vēlējies man teikt. Lucifers pasmaida un saka, ka viņam esot kāds piedāvājums, bet vispirms mēs varētu vienkārši parunāties. To arī darām, apmainoties ar retiem vārdiem par skaistuma jēgu, par cilvēcību un vēl dažām tēmām, ko vairs neatceros. Tad viņš izvelk no blakus gultai novietota skapīša sudraba flautu ar skaistiem grebumiem un sāk spēlēt vienkāršu, tomēr pievilcīgu melodiju, kas pārvērš apkārtējo vidi un tad jau kopā sēžam manā centra dzīvokļa istabā, uz gultas. Viņš pārtrauc spēlēt un saka, ka vēlas man iemācīt muzicēt ar viņa instrumentu skaistāk, kā jebkurš cits to spētu, un par to viņš nodrošinātu, ka mana ģimene vienmēr būtu laimīga, vienmēr pārtikusi, vienmēr vesela, bet mans ieguldījums šajā lietā ievertu vien piekrišanu uzcītīgi mācīties un tad izvērst mūziķes karjeru, spēlējot mūziku, ko sacer viņš. Kamēr apdomāju viņa piedāvājumu, Lucifers atsāk savu muzicēšanu, bet es tikmēr domās aizeju pie mātes, tēva un brāļa, cenšos izjust viņu likteņus un beigu beigās izlemju, ka, lai cik tas vilinoši neizklausītos, tomēr atteikšos, jo nevēlos pieņemt lēmumu, kas vienā solījumā iesaistītu arī visu manu ģimenes locekļu dzīves, viņiem to pat nezinot. Lucifers to uzreiz sajuta manās domās, domīgi pielieca galvu, tad piecēlās, galanti atvadījās, un pazuda, bet es ieritinājos savā gultā, lai pēc mirkļa tur pat pamostos nomoda pasaulē.
***
Vēl ir bijis daudz, daudz sapņu par viņu, lielākoties viņu satiekot kā nemainīgi, nepārejoši skaistu, jaunu, tomēr nobriedušu vīrieti ar tikko jaušami tumsnēju ādu (iedomājies ļoti, ļoti bālu spāni, un būs īstais tonis! ;) ) ar plecu garuma melniem, zīdainiem matiem. Reizēm viņam ir viņa platie spārni, reizēm nav, parasti tērpts baltās, melnās vai sarkanās, elegantās drēbēs. Reiz viņa brutālāko aspektu redzēju kā melnādaino, bet tas bija tikai viens sapnis, kura motīvs nav atkārtojies, tāpat arī reti viņš ir redzēts sirms, bet nekad ne - vecs vai jebkādā veidā "ļaunīgs" pēc skata. Tumšajās acīs - sena gudrība un bieži vien tāda kā ķircinoša dzirkstele, kuru pabojā tikai un vienīgi nesaskaņas mūsu starpā, kuras liek man viņu redzēt citādā gaismā - un ne jau kā pretinieku, bet kā senu, dārgu un ļoti tuvu draugu, ar kuru esam gājuši pārāk atšķirīgus ceļus un pārāk daudz rīkojušies pretēji viens otra ideāliem, lai arī domājuši līdzīgi, un tāpēc vienam otra rīcības var likties te kaitinošas, te kaitējošas, te vienkārši smieklīgas, bet savstarpējais magnētisms no tā it nemaz nepārtrūkst. Bieži tie sapņi ir bijuši stipri intīmi un seksuāli, reti - nepatīkami, tikai reizēm tāda kā aizvainojuma pēcgarša gadās, vienmēr - ļoti spilgti. Telpas, kuras aprakstīju otrajā sapnī, nereti parādās kā viņa rezidence, vēl jāpiemin trešā telpa - plaša jo plaša, asinssarkana zāle ar augstiem logiem gar vienu sienu un augstiem spoguļiem, kas funkcionē kā durvis un portāli viesiem - gar otru, bet pie galasienas ir Lucifera tronis ar mazāku troni tam līdzās, kurā paredzēts sēdēt viņa sievietei, kuru gan nekad neesmu redzējusi. Pavisam nesenā sapnī biju devusies uz balli šajā zālē, kurā bija pulcējušies ļoti daudzi un dažādi cilvēki, sievietes melnās un sarkanās kleitās, un vīrieši baltos uzvalkos, no kuriem nevienu nepazinu, izņemot kādu tuvu cilvēku, kas bija devusies man līdzi, un jaunekli, kas bija pieņēmis Brendana Freizera (jā, jā, smieklīgi, bet man tas tai sapnī kalpoja par Glītā Vīrieša simbolu) izskatu, tikai ar stipri garākiem, zīdainiem, melniem matiem. Viņš uzlūdza mani uz katru deju, meistarīgi vadīdams mani valsī, un čukstēja man ausī, lai es neņemu vērā, ka mūsu pavadones varētu būt greizsirdīgas (viņam sekoja tumšmate sarkanā kleitā), jo mēs sen kā neesot tikušies un šī nakts esot pilnībā mūsu. No rīta pamodos ar sāpošiem kāju muskuļiem, it kā tiešām visu nakti būtu nodejojusi. :D Ak vai, vēl pirms pāris gadsimtiem man atliktu vien pastāstīt par šādiem sapņiem un tad gādāt glītāko tērpu sadedzināšanai uz sārta... :D
P.S. Nevajadzētu pārprast, ka es to vien daru par Gaismas Nesēju sapņojot, kā redzu primitīvi simboliskas ainiņas par tradicionālajiem līgumiem, atteikšanos un kārdinājumu. Mēs mēdzam arī vienkārši sēdēt uz saulaina lieveņa, dzert tēju un runāt, runāt, runāt, vai satikties garāmejot un piemiegt ar aci, it kā viss jau būtu zināms, kā noslēgsies šīs sarunas un senais, neaizmirstais konflikts, kas, galu galā, bija un ir kārtējā spēle vien. Bet saulainas lievenis ir mūžīgs. :)
Sākšu ar senāko un pirmo no šīs tēmas, kuru redzēju aptuveni 8 gadu vecumā. Tas vēl bija pavisam vienkāršs - biju savā Jūrmalas mājā, kur tobrīd arī dzīvoju, atrados viesistabā pie ovāla koka galda. Logi bija aizklāti ar tumšiem aizkariem, lai arī ārā bija saulaina, spoža diena, un tikai viens bija atstāts puspavērts, telpā metot rāmi zeltainu saulesgaismas strēli, kas apspīdēja mani un pusi galda. Otrā pusē, jau tumsā, sēdēja Lucifers, eleganti atgāzies krēslā tā, ka viņa seja nemaz nebija redzama - tikai krūtis, tumšbrūns vasaras uzvalks un uz galda nolaistas, šauras plaukstas. Mēs dzērām tēju un mierīgi runājām, uzmanīgi un laipni viens otru uzklausot, un atmosfēra bija klusa, patīkama, lai arī tomēr jutu zināmu devu satraukuma, ko gan izraisīja vairāk aizspriedumi, nekā reālas bažas.
***
Kad jau biju pārvākusies uz Rīgas dzīvokli un kādus 17 gadus jauna, tad redzēju šādu (lai arī pa vidam bija redzēts liels daudzums nenozīmīgāku šīs tēmas sapņu) - Šoreiz nevis Lucifers devies pie manis, bet gan es pie viņa. Sākumā esmu tādā kā uzgaidāmajā telpā - tā ir ar tumšsarkani krāsotām sienām, pie kurām viens pie otra sakārti augsti spoguļi melnos rāmjos. Telpa ir mēbelēta ar art noveau stila mēbelēm no melna koka, mīkstās ir tapsētas ar sarkanu samtu. Pie griestiem - zeltains kroņlukturis. Šajā istabā neuzkavējos, uzreiz dodos tai pāri pie viena no spoguļiem, kas, man pienākot, pārvēršas par sarkanām, reljefām, ar kokgrebumiem rotātām durvīm. Nospiežu rokturi un dodos iekšā telpā, kas, kā šķiet, ir Lucifera personīgā telpa šajā namā - tā arī ir sarkana, bet rotājumi ir tumši un sarkano vīnogu krāsas violeti, brīžiem caurvīti ar sudraba diegiem. Pie vienas no sienām ir plata, melnā cēlkokā darināta gulta ar gaisīgu, caurspīdīgi violetu baldahīnu pār to. Baldahīns ir pavērts, gultā sēž Lucifers sirma, tomēr jauneklīga un ļoti pievilcīga kunga izskatā, un aicina mani nākt viņam līdzās. Mugurā viņam ir ķiršsarkans uzvalks ar zelta pogām, bet, neskatoties uz to, ka aprakstīta šāda kombinācija izklausās lēta un klišejiska, uz viņa auguma tas izskatās vienkārši lieliski un nav ne miņas no lētuma. Apsēžos viņam līdzās uz gultas malas, pieglaužu galvu pie pleca un jautāju, ko viņš vēlējies man teikt. Lucifers pasmaida un saka, ka viņam esot kāds piedāvājums, bet vispirms mēs varētu vienkārši parunāties. To arī darām, apmainoties ar retiem vārdiem par skaistuma jēgu, par cilvēcību un vēl dažām tēmām, ko vairs neatceros. Tad viņš izvelk no blakus gultai novietota skapīša sudraba flautu ar skaistiem grebumiem un sāk spēlēt vienkāršu, tomēr pievilcīgu melodiju, kas pārvērš apkārtējo vidi un tad jau kopā sēžam manā centra dzīvokļa istabā, uz gultas. Viņš pārtrauc spēlēt un saka, ka vēlas man iemācīt muzicēt ar viņa instrumentu skaistāk, kā jebkurš cits to spētu, un par to viņš nodrošinātu, ka mana ģimene vienmēr būtu laimīga, vienmēr pārtikusi, vienmēr vesela, bet mans ieguldījums šajā lietā ievertu vien piekrišanu uzcītīgi mācīties un tad izvērst mūziķes karjeru, spēlējot mūziku, ko sacer viņš. Kamēr apdomāju viņa piedāvājumu, Lucifers atsāk savu muzicēšanu, bet es tikmēr domās aizeju pie mātes, tēva un brāļa, cenšos izjust viņu likteņus un beigu beigās izlemju, ka, lai cik tas vilinoši neizklausītos, tomēr atteikšos, jo nevēlos pieņemt lēmumu, kas vienā solījumā iesaistītu arī visu manu ģimenes locekļu dzīves, viņiem to pat nezinot. Lucifers to uzreiz sajuta manās domās, domīgi pielieca galvu, tad piecēlās, galanti atvadījās, un pazuda, bet es ieritinājos savā gultā, lai pēc mirkļa tur pat pamostos nomoda pasaulē.
***
Vēl ir bijis daudz, daudz sapņu par viņu, lielākoties viņu satiekot kā nemainīgi, nepārejoši skaistu, jaunu, tomēr nobriedušu vīrieti ar tikko jaušami tumsnēju ādu (iedomājies ļoti, ļoti bālu spāni, un būs īstais tonis! ;) ) ar plecu garuma melniem, zīdainiem matiem. Reizēm viņam ir viņa platie spārni, reizēm nav, parasti tērpts baltās, melnās vai sarkanās, elegantās drēbēs. Reiz viņa brutālāko aspektu redzēju kā melnādaino, bet tas bija tikai viens sapnis, kura motīvs nav atkārtojies, tāpat arī reti viņš ir redzēts sirms, bet nekad ne - vecs vai jebkādā veidā "ļaunīgs" pēc skata. Tumšajās acīs - sena gudrība un bieži vien tāda kā ķircinoša dzirkstele, kuru pabojā tikai un vienīgi nesaskaņas mūsu starpā, kuras liek man viņu redzēt citādā gaismā - un ne jau kā pretinieku, bet kā senu, dārgu un ļoti tuvu draugu, ar kuru esam gājuši pārāk atšķirīgus ceļus un pārāk daudz rīkojušies pretēji viens otra ideāliem, lai arī domājuši līdzīgi, un tāpēc vienam otra rīcības var likties te kaitinošas, te kaitējošas, te vienkārši smieklīgas, bet savstarpējais magnētisms no tā it nemaz nepārtrūkst. Bieži tie sapņi ir bijuši stipri intīmi un seksuāli, reti - nepatīkami, tikai reizēm tāda kā aizvainojuma pēcgarša gadās, vienmēr - ļoti spilgti. Telpas, kuras aprakstīju otrajā sapnī, nereti parādās kā viņa rezidence, vēl jāpiemin trešā telpa - plaša jo plaša, asinssarkana zāle ar augstiem logiem gar vienu sienu un augstiem spoguļiem, kas funkcionē kā durvis un portāli viesiem - gar otru, bet pie galasienas ir Lucifera tronis ar mazāku troni tam līdzās, kurā paredzēts sēdēt viņa sievietei, kuru gan nekad neesmu redzējusi. Pavisam nesenā sapnī biju devusies uz balli šajā zālē, kurā bija pulcējušies ļoti daudzi un dažādi cilvēki, sievietes melnās un sarkanās kleitās, un vīrieši baltos uzvalkos, no kuriem nevienu nepazinu, izņemot kādu tuvu cilvēku, kas bija devusies man līdzi, un jaunekli, kas bija pieņēmis Brendana Freizera (jā, jā, smieklīgi, bet man tas tai sapnī kalpoja par Glītā Vīrieša simbolu) izskatu, tikai ar stipri garākiem, zīdainiem, melniem matiem. Viņš uzlūdza mani uz katru deju, meistarīgi vadīdams mani valsī, un čukstēja man ausī, lai es neņemu vērā, ka mūsu pavadones varētu būt greizsirdīgas (viņam sekoja tumšmate sarkanā kleitā), jo mēs sen kā neesot tikušies un šī nakts esot pilnībā mūsu. No rīta pamodos ar sāpošiem kāju muskuļiem, it kā tiešām visu nakti būtu nodejojusi. :D Ak vai, vēl pirms pāris gadsimtiem man atliktu vien pastāstīt par šādiem sapņiem un tad gādāt glītāko tērpu sadedzināšanai uz sārta... :D
P.S. Nevajadzētu pārprast, ka es to vien daru par Gaismas Nesēju sapņojot, kā redzu primitīvi simboliskas ainiņas par tradicionālajiem līgumiem, atteikšanos un kārdinājumu. Mēs mēdzam arī vienkārši sēdēt uz saulaina lieveņa, dzert tēju un runāt, runāt, runāt, vai satikties garāmejot un piemiegt ar aci, it kā viss jau būtu zināms, kā noslēgsies šīs sarunas un senais, neaizmirstais konflikts, kas, galu galā, bija un ir kārtējā spēle vien. Bet saulainas lievenis ir mūžīgs. :)