Sapņu templis

Es atrados gaiši zeltainā tuksnesī, un debesis virs manis bija bāli bēšā tonī. Nekā cita, kā vien smilšu un debesu, apkārtnē nebija. Vien nedaudz tālāk starp smilšu kāpām stāvēja Morfejs - sapņu dievs, tērpies tuksneša iemītnieka tērpā, austā no smilškrāsas dzīpariem. Starp mums atradās no smilšgraudiem būvēti vārti, kas nemitīgi mijās un mainījās savā starpā, iespaidīgi augsti un šķietami nestabili, draudoši kuru katru mirkli sabrukt. Morfejs, stāvēdams vārtu otrā pusē, pastiepa roku un aicināja mani iziet cauri tiem un nākt pie viņa, bet es minstinājos, jo bija bail, ka, paejot zem vārtu arkas, tie sabruks pār manu galvu un apraks smiltīs uz mūžību. Bet Morfejs nenolaida savu roku, tikai turpināja mani aicināt, mierīgi un klusi, sakot - tikai nedrošie te mirst. Drošie šķērso robežu un paļaujas uz ceļiem, kuros vedu.
Tad es sajutu, ka bailes ir liekas un paļāvīgi devos cauri vārtiem. Smiltis no tiem tiešām bira pār maniem pleciem, bet saudzīgi, ne asi, izveidojot uz manis viegli gaisīgu, zeltainu tērpu, līdzīgu tam, kādu apvilcis bija Morfejs. Sniedzu viņam roku, sajutu viņa spēku man pieskaramies un tad pazudu bezapzinātā, ekstātiskā spriedzē.