Sapņu templis

Liekas, ka esam Vecrīgā, bet tik pat labi tā varētu būt jebkura cita pasaules vecpilsēta, kurā ievijušās arī dažas jaunākas, platākas, gludākas ielas. Nakts. Blāvi deg dzeltenīgs ielu apgaismojums, atstarojoties pret brūni apputējušu un laika aplaizītu namu sienām, tomēr tas nespēj sacensties ar pilnmēness sudraba gaismu, kas ir pat nedaudz par spožu. Šur tur novietotas tukšas automašīnas, bet nekur neredz neviena cilvēka. Visu namu logi ir tumši, nekur neskan mūzika un neatskan nakts dzīrotāju smiekli. Pilnīgs klusums. Tad no tālienes pamazām tuvojas maiga, rotaļīga, brīžiem neveikla, neprasmīgi spēlēta melodija un bērna soļi. Pēc brīža no kāda ielas stūra, ik pa brīdim palēkdamies, lai noturētu melodijas ritmu, iznāk apmēram 12 gadus jauns, blonds, gaišās lina drēbēs ģērbies zēns, spēlējot flautu. Viņam pulkiem vien, ap kājām pinoties un pa priekšu skrienot, seko visu izmēru, pūkainības un augstdzimtības pakāpju suņi - vienīgi to balsis ir mēmas un skatieni tāli, zvaigžņoti, bet ap kažokiem staro zilgani dūmaina, mirdzoša migliņa, jo šie suņi ir miruši un kā rēgi seko zēna dziesmai. Zēns jau pirms vairākiem mēnešiem ir pazaudējis savu suni, kas bijis viņa tuvākais draugs, bet kādā dienā vienkārši aizskrējis pilsētas ielās. Viņš ir pārliecināts, ka viņa mīlulis ir miris, tāpēc viens izgājis naktī, lai ar sev vien zināmu dziesmu sauktu pie sevis visus pilsētas mirušos suņus. Tie ierodas viens pēc otra, kamēr iela ap viņu ir pilna ar spokaini caurspīdīgiem, mīlestības alkstošiem suņu stāviem, bet neviens no tiem nav pazudušais draugs. Zēns tomēr pārlieku stipri ir noticējis, ka viņa suns ir miris, jo dzīvs taču tas neaizietu labprātīgi no sev tuvākā cilvēka, tāpēc viņš tikai spēlē un spēlē, kamēr visi mirušie suņi ir izsaukti, bet meklētā starp tiem joprojām nav. Melodija, zēnam aizejot, kļūst skumjāka, un izsauc jau vairs ne tikai mirušos, bet arī tos, kam drīz jāmirst, tomēr draugs kā nenāk, tā nenāk, un pamazām zēns izdzied savu dzīvību, līdz pats kļūst par rēgu, kas nakti pēc nakts klīst pa tukšām, mūžīgas mēnesnīcas pielietām ielām, arvien meklējot savu vismīļoto suni, nekad to neatrodot.