Sapņu templis

Tonakt es sapņoju sapni, kas man ilgi bijis kopš bērnības, bet nekad nebija līdz galam nogājis. Parasti un arī šoreiz tas sākās man vienkārši lidojot cauri priežu un egļu mežam, sākumā lēni un pie pašas zemes, bet tad arvien ātrāk un ātrāk, kamēr gandrīz kokus nevar izšķirt un bail, vai kādā neietriekšos; arī mežs paliek arvien biezāks, un tāpēc pamazām sāku celties augstāk, bet tur atkal caur zariem grūti tikt, pie tam vēl zaros sēž visādi cilvēki un sauc, lai es ņemot no viņiem kaut kādas mantas, jo es bez tām taču tik tālā ceļā nevarēšot. Bet es neņemu vis, jo domāju, ka apkraujoties būs vēl grūtāk no meža tikt ārā, tāpēc tikai lidoju arvien ātrāk un arvien augstāk, kamēr pilnīgi vertikāli izlidoju ārā no tā ļoti mudžeklīgā meža (un tas līdz šim nebija izdevies) un nokļūstu uz tādas kā zemes platformas, kas ir apaugusi ar ļoti spilgti zaļu zāli un vienkārši planē ļoti augstu gaisā. Uz tās platformas nekā cita arī nebija, kā tikai vairāki mazi avotiņi, krustu šķērsu pāri zālienam, kas urdzēdami kā ūdenskritumi varētu krist pāri platformas malai, bet bija aizsērējuši ar brūniem zemes pikučiem. Sāku tos tīrīt un vienu pēc otra atbrīvoju, kamēr mazi ūdenskritumiņi krita pret mežu, kas apakšā. Un apkārt bija tikai ļoti, ļoti plašas, tukšas, zilas debesis, daži mākoņi un putni tālumā.