Sapņu templis

Atrados pasaulē, kas bija sadalīta piecās daļās un katru no tām apdzīvoja būtnes, kas pārstāvēja vienu no elementiem. Dienvidu kalnājos mita uguns ļaudis, ziemeļu ezeros - ūdens būtnes, rietumu mežos - zemes cilvēki, austrumu klajumos un debesīs - gaisa ciltis, bet tālu prom no visiem, pie robežas starp debesīm un Visumu - ētera tauta. Sapnis sākās lēzenā, zaļā ielejā, kas bija kā robežzona starp Uguns un Ūdens zemēm. Kalnos pie šīs ielejas atradās lielākā no Uguns pilsētām. Ēkas tajā bija stāvas un elegantas, celtas no matēti puscaurspīdīga materiāla, līdzīga stiklam, kas no iekšpuses zaigoja visās saulrietu un saullēktu liesmu krāsās. Ielejā bija sapulcējies daudz ļaužu no Uguns pilsētas un visi satraukti lūkojās tālumā, pāri zili mirdzošam, lielam ezeram, kas jau veda uz Ūdens zemi. Otrā krastā, pie bieza, tumšzaļa meža, atradās pelēka, sagrauta pils un tai piederošā pilsēta, un no tās krasta pār ezera ūdeņiem lēni un viegli slīdēja melna akmens laiviņa, kurā stāvēju es kā viena no ugunsļaudīm - valdnieka meita.
Paši ugunsļaudis bija ļoti skaisti - cilvēciski pēc izskata, bet ar miesu kā melnu, mīkstu stiklu, kas kvēloja, liesmoja un dega no iekšpuses, atkarībā no katra emocijām, un augumu caurvija sīki, ugunīgi raksti, kurus veidoja plaisas un ugunsceļi ādā, kādi tie mēdz būt, piemēram, zem cietējošas lavas garozas vai dedzinātos akmeņos. Mati bija kā liesmu vainagi, bet apģērbs bija veidots no tīrām liesmām un dažādiem metāliem. Auguma liesmas dzīvoja līdzi domām un jūtām, te plosoties, te maigi vijoties, mainoties gan krāsās, gan spēkā. Mierīgs ugunscilvēks bija maigi zeltainā saullēkta krāsā ar tumši dzintarainām acīm un zeltaini sarkaniem matiem.
Bet ielejā visi nu bija melni sarkani aiz raizēm, jo sevišķi mans tēvs - Uguns valdnieks. Es ļāvu laivai mani pievest pie krasta, visu laiku saglabājot sevī dziļu mieru, paļāvību un krietnu devu sapņainības, un ar smaidu panesu tēva emociju uzplūdus, pārmetot man neapdomību par došanos uz izpostīto Ūdens tautas pilsētu, kur joprojām varētu klīst laupītāji un bīstami radīdjumi, kuru vārdus pasaule negrib dzirdēt.
Te iejaucās galvenais no Uguns priesteriem, kas bija reģis un valdnieka padomnieks. Viņš bilda, ka Ūdens pilsēta nebūt vairs neesot izpostīta, lai arī Uguns karaspēks vēl nesen to paveicis - gluži otrādi, Ūdens ļaudis to slepus atjaunojuši un atgriezuši agrākajā varenībā, bet izskats esot maldīgs, jo pelēka un sagruvusi Ūdens maģijas ietekmē pilsēta izskatoties tikai Uguns ļaužu acīm. Mans tēvs ļoti sadusmojās par manu ārkārtējo neapdomību un visas tautas pakļaušanu briesmām, bet liesmas gluži vai šāvās no viņa, kad priesteris turpināja savu redzējumu, teikdams, ka uz Ūdens pilsētu mani vedot ne tik daudz neapdomība un muļķība, kā spēcīga mīlestība un pieķeršanās jūtas pret Ūdens princi, kas arī neesot vienaldzīgs pret mani.
Tēvs vien spēja kā mežonīgi palūkoties uz mani, un tad ar asu saucienu lika kareivjiem gatavoties jaunam karam, jo tādu negodu viņš nepanesīšot. Es tikmēr tikai smaidīju, dziļā pārliecībā, ka viss būs labi.
Kareivji sagatavoja katapultas un melnu liesmu lādiņus, kurus raidīt uz Ūdens pilsētu, bet tie nelidoja tālāk par ezera malu, tur pat nokrītot piekrastes dūņās un apdziestot. Atkal ierunājās priesteris, sakot, ka karam vairs nav lemts notikt, jo pienācis laiks atjaunot senos tikumus, kad elementu spēki vēl neesot bijuši sašķelti savā starpā, kad tie, visi pieci kopā, veidojuši visvarenu vienību un bijuši vairāk kā piecas dvēseles, ne piecas tautas. Ūdens ar Uguni šai vienībā bijuši kaislīgākie no mīlniekiem, un man, Uguns meitai ar Ūdens princi esot lemts to atjaunot. Tēvs vai spļāva ugunslodes, kad to padzirdēja. Tikmēr citi bija ievērojuši, ka pie Ūdens pilsētas dzelmē ir metušies apmēram septiņi stāvi, kas nu kā sudrabainas šautras zem ūdens šāvās uz ielejas krastu. Jau pēc brīža krastā izkāpa septiņi Ūdens jaunekļi, starp kuriem bija arī viņu princis, visi nevainojami skaisti, ar ārkārtīgi plūstošām un graciozām kustībām. Viņu āda bija kā balts marmors, kuru apstaro zilgans ūdens mirdzums, bet mati vijās ap pleciem kā ūdenszāles, balti, blondi, brūni un zaļgani. Princis bija skaistākais no visiem, ar zeltainiem, pāri pleciem lokās krītošiem matiem un safīrzilām, dziļām acīm. Mēs sasmaidījāmies un es jutu sirdi krūtīs salecamies - tā nebija dziļa, pārpasaulīga mīlestība, ko jutu, bet visdabiskākā un burvīgākā iemīlēšanās starp diviem sirdsskaidriem jauniešiem. Tad Ūdens pārstāvji uzrunāja Uguns valdnieku, aicinot uzņemt viņus kā sūtņus, līdz ar to, neaizskart, kamēr notiek pārrunas, un lūdza apdomāt konfliktu beigšanu, kā risinājumu piedāvājot Senās dejas. Daudzi no ļaudīm jau bija aizmirsuši, kas tās ir, tāpēc Uguns priesteris paskaidroja, ka šīs dejas nākot no senajiem elementu vienotības laikiem, kad tie dejojuši viens ap otru dievišķā harmonijā, un simboliski atainojot spēku saskaņu un mūžīgos jautājumus - vai Uguns ir stiprāka par Ūdeni, vai Zemes stabilitāte ir svarīgāka par Gaisa mainīgumu, un visus citus, kuru risināšana noturot pasauli līdzsvarā.
Tika izlemts, ka Uguns un Ūdens pārstāvji dejos Senās dejas, lai izšķirtu - būs karam būt vai mieram, kas būs atkarīgs no dejas-spēles rezultāta.
Viens no Uguns ļaudīm sāka deju, noguldamies uz muguras starp dažiem akmeņiem, bet Ūdens pārstāvis sāka vīties ap viņu ar uzmanīgām, dzejiskām kustībām, atainodams mirušā augšāmcelšanu. Bija sākusies sena mistērija, kurā visi nolūkojās lielā spriedzē un nemierā, tikai es un Ūdens princis bijām mierīgi un mijām mīlošus skatienus, jau tagad zinot, ka viss būs kārtībā un drīz varēsim sākt atjaunot pirmatnējo laiku harmoniju, tikai jānogaida, kamēr dejas zīmes pārliecinās pirmos jaunās pasaules vērotājus - Uguns un Ūdens tautas.
No sagrautās Ūdens pilsētas tikmēr bija kritis sagruvuma apmāns un nu tā cēlās stalta un spoža virs ezera virsmas, kā nelūztošs, dzirds vilnis ar trausli harmonisku būvju atspulgiem tajā.