Tumšvioletas debesis, rožaini, vēja sadriskāti mākoņi, šalcoša purpura jūra, bāli lillā smilts jūras krastā... Virs viļņiem kā kaijas laidelējas vairākas sirēnas, skaistas un valdzinošas būtnes ar tumšzilām zivs astēm, pērļaini zvīņotām, bālu, zili violetu ādu un violeto debesu krāsas matiem. Viņu acis elektriski mirdzēja, roku vijīgās kustības aicināja sev tuvāk, krūtis bija jūras putu apsļakstītas, bet sejas bija sāls un vēju izkaltētas ģindeņu sejas, gandrīz bez ādas un muskuļiem, tomēr piesātināti dzīvas. Glītās lūpas bija pavērtas kā ziedi, atklājot vairākās rindās izvietotus, asus un šaurus haizivs zobus, kas valgi spīdēja kā nolakoti. Sirēnas dziedāja, tomēr viņu dziesmām nebija vārdu un balsis bija vēja gaudas un jūras šņākoņa, bet, ja viņas pārstātu dziedāt, pati jūra pārstātu dzīvot. Es sen nebiju redzējusi tik skaistas radības. :)
Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata