![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēl viena apokalipse
Posted on 2009.01.11 at 18:33
Ja neskaita vēl trīs ne pārāk ievērības cienīgus, lai arī ļoti spilgtus sapņus, tad šonakt sapņoju šo:
Kopā ar trīs darba kolēģiem (divas sievietes un vīrietis) tumšpelēkā vieglajā mašīnā braucām uz darba organizētām sporta spēlēm kaut kur laukos. Vasara, patīkama un skaidra diena, braucam pa labi asfaltētiem ceļiem skaistā rajonā un, labā garastāvoklī būdami, mani kolēģi savā starpā pļāpā šo un to, bet es tikai vēroju, kas notiek ārpusē, jo viņu sarunas mani diez ko neinteresē.
Jo tālāk braucām, jo vairāk debesis apmācās, bet nedz lija, nedz pūta vējš, tikai tīri zilo krāsu aizstāja tumšs, svina smags vāks un pasaule it kā aizturēja elpu, kamēr dienasgaisma arvien vairāk un vairāk pārvērtās krēslā.
Vienbrīd, kad bijām izbrakuši uz visai mašīnu pilna, nedaudz kalnupejoša ceļa, mani līdzbraucēji nolēma, ka jāuzsmēķē, ar avārijas ugunīm apstādināja mašīnu ceļmalā un izkāpa ārā, lai, stāvot pie bagāžnieka, parunātos un izlietotu katrs pa cigaretei. Es sēdēju aizmugurējā sēdeklī, labajā pusē, un labi viņus visus redzēju, bet pamazām visu nosedza dūmaina migla.
Pēkšņi no priekšā esoša tāluma līdz mums atnāca dobja, šņācoša duna un zemes drebēšana, kas gan nebija fiziska, bet it kā nodrebējis būtu gaiss vai no zemes kāpjošs tvaiks. Klaudzināju pie mašīnas aizmugurējā loga, mēģinot ar zīmēm norādīt kolēģfiem, lai kāpj iekšā, bet viņi neklausījās, tikai pavērtām mutēm vērās uz priekšu. Aiz kalna redzēju ceļamies tumšu stabu un putekļu mākoņus, un tad līdz mums atnāca vējš - tas bija ļoti pēkšņs un spēcīgs, gar mums kliegdami aizlidoja vairāki vēja rauti cilvēki, koku zari, mašīnas, pat veseli koki un māju daļas - bet galvenokārt tomēr vējš bija ņēmis cilvēkus. Dobjais, stieptais troksnis no tālienes nāca arvien tuvāk un es klausījos tajā ar bijību. Vējš kļuva arvien stiprāks un, lai arī mašīna vēl stāvēja uz vietas, maniem kolēģiem jau bija par vēlu mēģināt iekāpt tajā, jo visiem spēkiem bija jāturas pie bagāžnieka, lai kārtējā brāzma neaizrautu kopā ar visiem pa gaisu lidojošajiem dzelžiem, kokiem un ķermeņiem. Kādā mirklī vējš ietrieca pa vidu stāvošajam kolēģim sejā nez no kurienes lidojošu atstarojošo vesti; viņš zaudēja līdzsvaru, atlaida rokas un jau pēc brīža redzējām viņu ietriektu kaut kādā lūžņu kaudzē un tad atkal triektu tālāk pa gaisu. Abas sievietes izbīlī kliedza un viena ar roku sniedzās pret tikko aizrauto vīrieti, bet tā bija kļūda, jo jau nākamajā sekundē arī viņa bija parauta līdzi vispārējam haosam. Es aizgriezos un skatījos uz notiekošo caur vējstiklu, jo nevēlējos redzēt, kā pazūd arī pēdējā kolēģe. Tad mans skatiens it kā aizslīdēja uz priekšu un es redzēju, kas notiek aiz kalna - vēja un putekļu staba vidū uz priekšu kā dzirnakmeņi, kas savā ceļā samaļ visu, virzījās četri objekti, kas izskatījās tā, it kā viduslaikos dzīvojis cilvēks mēģinātu aprakstīt kādus citplanētiskus pārvietošanās līdzekļus. Tie bija četri augsti torņi, kas, it kā turētos uz magnētiskā lauka, katrs planēja pāris metrus virs zemes, bet visi vienādā augstumā. Divi no tiem rotēja pulksteņrādītāja virzienā, divi - pretēji tam, un visi bija veidoti līdzīgi tam, kā mēdz gleznot Bābeles torni - apaļi, bet ar pakāpienveida sadalījumu, līdz nelielam tornītim pašā augšā, kurā liesmoja bālgantumšas ugunis. Visi torņi sastāvēja no metālam līdzīga materiāla korpusa, kas veidoja tādas kā rūtis pāri katram torņa posmam, un no metāla brīvajos laukumos bija ieklāts kaut kas matētam, pienainam stiklam līdzīgs. Un katra torņa iekšpusē, lai cik dīvaini tas nebūtu, sēdēja vairāki mūziķi - čellists, vijolnieks, ģitārists un bundzinieks, visi ģērbušies melnā, un spēlēja mežonīgu, fantastisku, virtuozu mūziku, kas reizē skanēja kā pirmatnējs haoss un augsti attīstītu mehānismu darbība. Bet, kur šie torņi bija gājuši, aiz viņiem sekoja pārdabisks spožums, it kā balta saule būtu nolaidusies zemes virsū, un šī gaisma nebija ar kādu noteiktu krāsu, nedz laba, nedz ļauna, tā vienkārši uzņēma un aprija sevī visu, kas bija palicis aiz torņiem, izplatot augsti sanošu, dzinkstošu un nebeidzami dziļu klusumu. Tajā mirklī vējš bija mazliet noplacis un es, lai arī redzētā nedaudz apstulbināta, pamanīju, ka pēdējā kolēģe vētru ir izturējusi un parādīju, lai viņa kāpj mašīnā, pirms atkal sākas brāzmas. Viņa saprata, ko vēlos teikt un ielēca iekšā. Es viņai vēl pateicu, lai noguļas brīvajā laukumā zem stūres un apsedzas ar jaku, ja nu kaut kāda iemesla dēļ mašīnai izbirst stikli, un tad pati izkāpu ārā un nostājos uz ceļa, atbalstoties uz mašīnas kapota. Tajā brīdī, dunēdami reizē ellišķā un eņģeliskā mūzikā, man garām aizslīdēja četri torņi, bet viņu vējš un zemestrīces man neko nenodarīja, un es paliku gaidot spoži mirdzošo klusumu, jo likās, ka tas ir kas pārāk skaists, lai sagaidītu to slēpjoties, pat, ja tas nozīmētu beigas visam.
Kopā ar trīs darba kolēģiem (divas sievietes un vīrietis) tumšpelēkā vieglajā mašīnā braucām uz darba organizētām sporta spēlēm kaut kur laukos. Vasara, patīkama un skaidra diena, braucam pa labi asfaltētiem ceļiem skaistā rajonā un, labā garastāvoklī būdami, mani kolēģi savā starpā pļāpā šo un to, bet es tikai vēroju, kas notiek ārpusē, jo viņu sarunas mani diez ko neinteresē.
Jo tālāk braucām, jo vairāk debesis apmācās, bet nedz lija, nedz pūta vējš, tikai tīri zilo krāsu aizstāja tumšs, svina smags vāks un pasaule it kā aizturēja elpu, kamēr dienasgaisma arvien vairāk un vairāk pārvērtās krēslā.
Vienbrīd, kad bijām izbrakuši uz visai mašīnu pilna, nedaudz kalnupejoša ceļa, mani līdzbraucēji nolēma, ka jāuzsmēķē, ar avārijas ugunīm apstādināja mašīnu ceļmalā un izkāpa ārā, lai, stāvot pie bagāžnieka, parunātos un izlietotu katrs pa cigaretei. Es sēdēju aizmugurējā sēdeklī, labajā pusē, un labi viņus visus redzēju, bet pamazām visu nosedza dūmaina migla.
Pēkšņi no priekšā esoša tāluma līdz mums atnāca dobja, šņācoša duna un zemes drebēšana, kas gan nebija fiziska, bet it kā nodrebējis būtu gaiss vai no zemes kāpjošs tvaiks. Klaudzināju pie mašīnas aizmugurējā loga, mēģinot ar zīmēm norādīt kolēģfiem, lai kāpj iekšā, bet viņi neklausījās, tikai pavērtām mutēm vērās uz priekšu. Aiz kalna redzēju ceļamies tumšu stabu un putekļu mākoņus, un tad līdz mums atnāca vējš - tas bija ļoti pēkšņs un spēcīgs, gar mums kliegdami aizlidoja vairāki vēja rauti cilvēki, koku zari, mašīnas, pat veseli koki un māju daļas - bet galvenokārt tomēr vējš bija ņēmis cilvēkus. Dobjais, stieptais troksnis no tālienes nāca arvien tuvāk un es klausījos tajā ar bijību. Vējš kļuva arvien stiprāks un, lai arī mašīna vēl stāvēja uz vietas, maniem kolēģiem jau bija par vēlu mēģināt iekāpt tajā, jo visiem spēkiem bija jāturas pie bagāžnieka, lai kārtējā brāzma neaizrautu kopā ar visiem pa gaisu lidojošajiem dzelžiem, kokiem un ķermeņiem. Kādā mirklī vējš ietrieca pa vidu stāvošajam kolēģim sejā nez no kurienes lidojošu atstarojošo vesti; viņš zaudēja līdzsvaru, atlaida rokas un jau pēc brīža redzējām viņu ietriektu kaut kādā lūžņu kaudzē un tad atkal triektu tālāk pa gaisu. Abas sievietes izbīlī kliedza un viena ar roku sniedzās pret tikko aizrauto vīrieti, bet tā bija kļūda, jo jau nākamajā sekundē arī viņa bija parauta līdzi vispārējam haosam. Es aizgriezos un skatījos uz notiekošo caur vējstiklu, jo nevēlējos redzēt, kā pazūd arī pēdējā kolēģe. Tad mans skatiens it kā aizslīdēja uz priekšu un es redzēju, kas notiek aiz kalna - vēja un putekļu staba vidū uz priekšu kā dzirnakmeņi, kas savā ceļā samaļ visu, virzījās četri objekti, kas izskatījās tā, it kā viduslaikos dzīvojis cilvēks mēģinātu aprakstīt kādus citplanētiskus pārvietošanās līdzekļus. Tie bija četri augsti torņi, kas, it kā turētos uz magnētiskā lauka, katrs planēja pāris metrus virs zemes, bet visi vienādā augstumā. Divi no tiem rotēja pulksteņrādītāja virzienā, divi - pretēji tam, un visi bija veidoti līdzīgi tam, kā mēdz gleznot Bābeles torni - apaļi, bet ar pakāpienveida sadalījumu, līdz nelielam tornītim pašā augšā, kurā liesmoja bālgantumšas ugunis. Visi torņi sastāvēja no metālam līdzīga materiāla korpusa, kas veidoja tādas kā rūtis pāri katram torņa posmam, un no metāla brīvajos laukumos bija ieklāts kaut kas matētam, pienainam stiklam līdzīgs. Un katra torņa iekšpusē, lai cik dīvaini tas nebūtu, sēdēja vairāki mūziķi - čellists, vijolnieks, ģitārists un bundzinieks, visi ģērbušies melnā, un spēlēja mežonīgu, fantastisku, virtuozu mūziku, kas reizē skanēja kā pirmatnējs haoss un augsti attīstītu mehānismu darbība. Bet, kur šie torņi bija gājuši, aiz viņiem sekoja pārdabisks spožums, it kā balta saule būtu nolaidusies zemes virsū, un šī gaisma nebija ar kādu noteiktu krāsu, nedz laba, nedz ļauna, tā vienkārši uzņēma un aprija sevī visu, kas bija palicis aiz torņiem, izplatot augsti sanošu, dzinkstošu un nebeidzami dziļu klusumu. Tajā mirklī vējš bija mazliet noplacis un es, lai arī redzētā nedaudz apstulbināta, pamanīju, ka pēdējā kolēģe vētru ir izturējusi un parādīju, lai viņa kāpj mašīnā, pirms atkal sākas brāzmas. Viņa saprata, ko vēlos teikt un ielēca iekšā. Es viņai vēl pateicu, lai noguļas brīvajā laukumā zem stūres un apsedzas ar jaku, ja nu kaut kāda iemesla dēļ mašīnai izbirst stikli, un tad pati izkāpu ārā un nostājos uz ceļa, atbalstoties uz mašīnas kapota. Tajā brīdī, dunēdami reizē ellišķā un eņģeliskā mūzikā, man garām aizslīdēja četri torņi, bet viņu vējš un zemestrīces man neko nenodarīja, un es paliku gaidot spoži mirdzošo klusumu, jo likās, ka tas ir kas pārāk skaists, lai sagaidītu to slēpjoties, pat, ja tas nozīmētu beigas visam.