Nomirt...nu jau kārtējo reizi :)
Posted on 2009.02.28 at 18:15
Šajā sapnī dīvainā kārtā bija saplūdis mans centra dzīvoklis ar Juglas dzīvokli, apvienojot telpas un istabas, un tur kopā, savstarpēji viens otru netraucējot, dzīvoja gan mana bioloģiskā ģimene, gan šī brīža, ar visiem dzīvokļa biedriem. Centra dzīvokļa centrālā, sarkanā istaba bija saplūdusi ar Juglas guļamistabu, un tur uz dīvāna, skatoties TV, sēdēja Aivis un Jānis, bet es stāvēju līdzās, tīrot altārgaldu. Pēkšņi es pamanīju, ka puišiem līdzās savā parastajā vietā sēž mans tētis. Es vienīgā viņu redzēju un nesapratu, ko teikt, jo zināju taču, ka viņš jau sen kā ir miris, bet viņš tikai priecīgi pasmaidīja, pamāja ar roku un izgaisa. Biju ļoti izbrīnīta, bet grasījos atgriezties pie darba, kad dīvāna otrā pusē parādījās cita būtne - jauns, perfekta izskata vīrietis tumši indigo zilā uzvalkā ar tumšvioletu kreklu, līdzīgu toņu melnīgu auru un īsiem, melniem matiem, kurš vienkārši skatījās uz mani ar ieinteresētu, laipnu skatienu. Gribēju jau jautāt, ko viņš tur dara, jo redzēju, ka atkal esmu vienīgā, kas viņu redz, kad viņš pirmais paspēja pajautāt man:
- Nu, vai esi gatava?
Gribēju teikt viņam, ka nesaprotu, par ko viņš to jautā, kad viņš smaidot papurināja galvu un turpināja, neļaujot man bilst ne vārda:
- Nekas, viss jau būs pilnīgā kārtībā, - tad viņš pacēla trīs labās rokas vidējos pirkstus un, tos vienu pēc otra noliecot, pus mīlīgi, pus viltīgi sāka atskaiti - Trīs... Divi... Viens... Un!...
...un tad man aizrāvās elpa, es ķēru pie sirds, no kurienes izplatījās savāds siltums, kas ietina visu kā pūkainā segā, slāpējot skaņas un krāsas, un kritu pret zemi, vēl ieraugot, kā Aivis un Jānis metas pie manis, kliegšus jautādami, kas notiek. Pasaule pazuda, un notika sirdstrieka, dārgie draugi. :)
Attapos kā bezmiesīga būtne pēc neilga brīža. Tumši indigo krāsas vīrietis stāvēja man līdzās, pastiepis roku un aicināja sev līdzi, bet es vēlējos palikt - jā, to, protams, es vēl brīdi drīkstot darīt. Devos pie savas mammas, kura vienatnē raudāja, un apskāvu viņu, pārtraucot asaras un atstājot viņu caur smaidu atkārtojot pie sevis "viņai viss ir kārtībā... viņai viss ir kārtībā...". Aizgāju arī pie brāļa, kurš no mana pieskāriena aizmiga mierā. Jānis, Aivis un Līga savukārt bija pārāk šokēti un aizvērušies, lai varētu viņus tik viegli nomierināt, tāpēc, izmantojot to, ka Aivja prāts ir atvērtāks nekā lielākajai daļai citu cilvēku, uz brīdi pārņēmu viņa roku, lai uzrakstītu, ka nekas man nekaiš. Bija žēl mazliet viņus atstāt, bet jutu sirsnīgu mieru, kā naktī, skatoties zvaigznēs. Tad atkal - mirklis nekā, un es no jauna biju starp viņiem, bet jau apņēmusies palikt ilgāk un ar atļauju no augstākām instancēm to darīt, esot sev tuvākajiem redzama un jūtama, lai palīdzētu viņiem līdz pat sev vistuvākā cilvēka nāvei, kad prom dotos mēs kopā.
Sapņa sižets, protams, visai sagaidāms pēc trīs dienām visai aktīvu un sāpīgu kardioloģisko problēmu, tomēr kaut kā patīkami īsti bija to redzēt...mierīgi. :)
- Nu, vai esi gatava?
Gribēju teikt viņam, ka nesaprotu, par ko viņš to jautā, kad viņš smaidot papurināja galvu un turpināja, neļaujot man bilst ne vārda:
- Nekas, viss jau būs pilnīgā kārtībā, - tad viņš pacēla trīs labās rokas vidējos pirkstus un, tos vienu pēc otra noliecot, pus mīlīgi, pus viltīgi sāka atskaiti - Trīs... Divi... Viens... Un!...
...un tad man aizrāvās elpa, es ķēru pie sirds, no kurienes izplatījās savāds siltums, kas ietina visu kā pūkainā segā, slāpējot skaņas un krāsas, un kritu pret zemi, vēl ieraugot, kā Aivis un Jānis metas pie manis, kliegšus jautādami, kas notiek. Pasaule pazuda, un notika sirdstrieka, dārgie draugi. :)
Attapos kā bezmiesīga būtne pēc neilga brīža. Tumši indigo krāsas vīrietis stāvēja man līdzās, pastiepis roku un aicināja sev līdzi, bet es vēlējos palikt - jā, to, protams, es vēl brīdi drīkstot darīt. Devos pie savas mammas, kura vienatnē raudāja, un apskāvu viņu, pārtraucot asaras un atstājot viņu caur smaidu atkārtojot pie sevis "viņai viss ir kārtībā... viņai viss ir kārtībā...". Aizgāju arī pie brāļa, kurš no mana pieskāriena aizmiga mierā. Jānis, Aivis un Līga savukārt bija pārāk šokēti un aizvērušies, lai varētu viņus tik viegli nomierināt, tāpēc, izmantojot to, ka Aivja prāts ir atvērtāks nekā lielākajai daļai citu cilvēku, uz brīdi pārņēmu viņa roku, lai uzrakstītu, ka nekas man nekaiš. Bija žēl mazliet viņus atstāt, bet jutu sirsnīgu mieru, kā naktī, skatoties zvaigznēs. Tad atkal - mirklis nekā, un es no jauna biju starp viņiem, bet jau apņēmusies palikt ilgāk un ar atļauju no augstākām instancēm to darīt, esot sev tuvākajiem redzama un jūtama, lai palīdzētu viņiem līdz pat sev vistuvākā cilvēka nāvei, kad prom dotos mēs kopā.
Sapņa sižets, protams, visai sagaidāms pēc trīs dienām visai aktīvu un sāpīgu kardioloģisko problēmu, tomēr kaut kā patīkami īsti bija to redzēt...mierīgi. :)