Sapņu templis

Biju tādā kā akmens alā, kurā auga koki, no katras Latvijas koku sugas pa vienam un pašā vidū ozols. Viņi it kā vienkārši tur auga, bet vienlaikus jutu, ka tie ir dzīvi, kā seni priesteri un koku gari reizē, un sapulcējušies īpašai sanāksmei. Ja labi ieskatījās mizā, tad varēja redzēt sejas un nopietnas, dziļas acis, bet runāt gan neviens nerunāja. Es piegāju pie ozola un sapratu, ka tas ir miris, jo tā seja bija kā mirušam cilvēkam un sastingusi ciešanās, un miza daudzkur bija norauta dīvainos rakstos. Tajā brīdī alā ienāca man sveši cilvēki melnās un pelēkās drēbēs, kas pārspīlēti svinīgi sāka veikt rituālus ap mirušo ozolu, it kā pielūgt viņu pa senlatviešu gaumei, bet es apķēru tā stumbru, raudāju, un kliedzu uz viņiem visiem, vai tad viņi neredz, ka ozols ir miris, lai iet prom un netraucē kokus. Bet viņi neredzēja vis, tikai stingi un nīgri uz mani skatījās, un turpināja, ko darījuši, kamēr pārējie koki viegli šūpojās neredzamā vējā, sačukstējās ar lapu šalkoņu un mūžības nopietnībā lūkojās uz mani un notiekošo.