Sviesta Ciba |

-- (

ripp) rakstīja,
@ 2015-10-15 14:07:00

arī draudzība var lauzt sirdi. tā sievietes manu sirdi ir lauzušas krietni biežāk kā vīrieši. un romantiskas attiecības man ir bijušas tikai ar otrajiem.
šodien, šķiet, jāizsāp. tad lai sāp. bet tikai šodien. pēc tam pietiek. cik ilgi tad var stiept tās sāpes. lai beidzot izsāp.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	dzeina 2015-10-15 14:19 (saite)
	zem šī es arī parakstos (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:31 (saite)
	bēdīgi tas viss. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	zirka 2015-10-15 14:31 (saite)
	var un dažreiz joprojām uznāk sirdssāpe par senām, pajukušām draudzībām vairāk nekā par senām, pajukušām attiecībām (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:31 (saite)
	:/ (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	shelly 2015-10-15 14:56 (saite)
	Tieši tā... (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:30 (saite)
	tas šķiet negodīgi un nejauki. man ir problēmas samierināties ar dzīvi, es zinu, ja. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	dominika 2015-10-15 15:05 (saite)
	Jā. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:29 (saite)
	briesmīgi, nu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	ululate 2015-10-15 15:15 (saite)
	jā, ļoti labi šo saprotu! tāpēc labāk dzīvot uz savu roku vai draudzēties ar puišiem :) (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:29 (saite)
	no puišiem man bail. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	ululate 2015-10-15 15:38 (saite)
	kopumā man arī bail, bet dažreiz taču viņi ir ļoti mīlīgi. ja man būtu jāizvēlas, vai uzrunāt svešu meiteni vai svešu puisi, noteikti daudz vieglāk būtu pieiet klāt puisim. beibes mēdz būt pilnīgi psihas. tajā pašā laikā es ļoti ilgojos pēc lieliskas draudzenes :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 16:22 (saite)
	man gribas vairāk draugu kā tādu. un man šķiet, ka vienīgie vīrieši ar ko es varētu būt draugos, ir mani bijušie :D (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

aktrise
2015-10-15 15:23 (saite)

tā ir, man arī. bet tas pāriet :) es šajā ziņā sevi mēģinu noskaņot tā, ka cilvēki manā dzīvē ienāk, izdara, kas viņiem ir jāizdara, un var gadīties, ka kaut kad viņiem ir jāiet prom. un tad man ir jālaiž vaļā. jo tas jau ir tikai ego līmenī - turēt to rūgtumu un sāpes par pāridarījumu vai nodoto draudzību. mēģini patiesi piedot un tad laid vaļā.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:29 (saite)
	mani šīs lietas vajā gadiem. tādēļ, ka es neizdusmojos. es vienmēr visus saprotu. atskaitot sevi. un gadiem dzīvoju ar slāpētām, mokošām dusmām un aizvainojumu un bēdām. un es gribu vienreiz pieņemt to, kas ir, izbēdāties un izdusmoties par to un dzīvot tālāk mierīgi. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

aktrise
2015-10-15 16:41 (saite)

domāju, ka īsti pareiza nav neviena galējība - ne apslāpēt sevī dusmas (jo tās vienalga nāks pēc tam ārā no sazin kurienes pavisam kroplīgā paskatā), ne arī pilnīgi laist tās vaļā uz tiem cilvēkiem (pēc tam tu tikai jutīsies vainīga). neapslāpē to, ļauj tam būt, bet pamēģini to relativizēt, paraudzīties uz to it kā no malas (ja tā vieglāk - kaut vai uz mūžības fona), kā arī mēģini neiet viņām līdzi un tipa žēlot sevi ar visām tām gruzīgajām emocijām (jo tas būtībā ir tas, ko mēs šajos brīžos darām). ok, es saprotu, ka tagad runāju kā no ezotērikas rokasgrāmatas, lol, bet nu ir visādas apzinātības prakses, kuras pielietojot, tu vari būt klātesošs šīm izjūtām, bet neiet viņu pavadā. vismaz mēģināt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

ripp
2015-10-15 20:02 (saite)

nē nē, es nedomāju, ka dusmas būtu jāgāž kādam pāri, bet gan drošā vietā ļaut sev justies, lai emocijas izreaģē un vairs nevelkas līdzi. un man ir tendence just līdzi/žēlot citus. pamazām mācos arī sevi. ar mēru, protams.
plus, man visu jaunību stāstīja, ka es nedrīkstu justies tā vai šitā, ka emocijas ir visa ļaunuma sakne. un es tam nepiekrītu. cilvēks drīkst just visu, ko vien viņš jūt, kamēr no tā necieš citi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

pelnufeja
2015-10-15 16:21 (saite)

Man liekas, ka reizēm ir grūti tikt galā ar tām sāpēm tāpēc, ka negribas sev atzīt, ka kaut kādi cilvēki tiešām bijuši ļoti nozīmīgi, un tad sev saki "ir taču ok, tas nebija nekas tik svarīgs", ir kaut kāda dumja sajūta, ka atzīšana, ka man sāp kādas izjukušas attiecības, padara par smieklīgu muļķi.
Pēdējos gados es vairs tā nejūtos - vienlaikus mēģinu daudz vairāk vilkt robežas (t.i. apzināti censties saprast, kāda veida attiecības es vispār ar cilvēkiem gribu veidot) un reizē atzīt, ka, jā, es cilvēkiem mēdzu ļoti pieķerties, un man sāp, ja viņi no manas dzīves aiziet, un tas ir ok, tajā pašā laikā es totāli esmu par "cilvēki ir mūsu dzīvē tik ilgi, cik viņiem tur ir jābūt" filosofiju, un jo vairāk to izdodas pieņemt, jo vieglāk ir, t.i. nesāp mazāk, bet tās sāpes iegūst kaut kādu jaunu perspektīvu, if that makes any sense. Un arī nevelkas līdzi smags un pretīgs aizvainojums.

(Atbildēt uz šo)

Navigate: