domāju, ka īsti pareiza nav neviena galējība - ne apslāpēt sevī dusmas (jo tās vienalga nāks pēc tam ārā no sazin kurienes pavisam kroplīgā paskatā), ne arī pilnīgi laist tās vaļā uz tiem cilvēkiem (pēc tam tu tikai jutīsies vainīga). neapslāpē to, ļauj tam būt, bet pamēģini to relativizēt, paraudzīties uz to it kā no malas (ja tā vieglāk - kaut vai uz mūžības fona), kā arī mēģini neiet viņām līdzi un tipa žēlot sevi ar visām tām gruzīgajām emocijām (jo tas būtībā ir tas, ko mēs šajos brīžos darām). ok, es saprotu, ka tagad runāju kā no ezotērikas rokasgrāmatas, lol, bet nu ir visādas apzinātības prakses, kuras pielietojot, tu vari būt klātesošs šīm izjūtām, bet neiet viņu pavadā. vismaz mēģināt.