Man liekas, ka reizēm ir grūti tikt galā ar tām sāpēm tāpēc, ka negribas sev atzīt, ka kaut kādi cilvēki tiešām bijuši ļoti nozīmīgi, un tad sev saki "ir taču ok, tas nebija nekas tik svarīgs", ir kaut kāda dumja sajūta, ka atzīšana, ka man sāp kādas izjukušas attiecības, padara par smieklīgu muļķi.
Pēdējos gados es vairs tā nejūtos - vienlaikus mēģinu daudz vairāk vilkt robežas (t.i. apzināti censties saprast, kāda veida attiecības es vispār ar cilvēkiem gribu veidot) un reizē atzīt, ka, jā, es cilvēkiem mēdzu ļoti pieķerties, un man sāp, ja viņi no manas dzīves aiziet, un tas ir ok, tajā pašā laikā es totāli esmu par "cilvēki ir mūsu dzīvē tik ilgi, cik viņiem tur ir jābūt" filosofiju, un jo vairāk to izdodas pieņemt, jo vieglāk ir, t.i. nesāp mazāk, bet tās sāpes iegūst kaut kādu jaunu perspektīvu, if that makes any sense. Un arī nevelkas līdzi smags un pretīgs aizvainojums.