Sviesta Ciba |

-- (

ripp) rakstīja,
@ 2015-10-15 14:07:00

arī draudzība var lauzt sirdi. tā sievietes manu sirdi ir lauzušas krietni biežāk kā vīrieši. un romantiskas attiecības man ir bijušas tikai ar otrajiem.
šodien, šķiet, jāizsāp. tad lai sāp. bet tikai šodien. pēc tam pietiek. cik ilgi tad var stiept tās sāpes. lai beidzot izsāp.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

aktrise
2015-10-15 15:23 (saite)

tā ir, man arī. bet tas pāriet :) es šajā ziņā sevi mēģinu noskaņot tā, ka cilvēki manā dzīvē ienāk, izdara, kas viņiem ir jāizdara, un var gadīties, ka kaut kad viņiem ir jāiet prom. un tad man ir jālaiž vaļā. jo tas jau ir tikai ego līmenī - turēt to rūgtumu un sāpes par pāridarījumu vai nodoto draudzību. mēģini patiesi piedot un tad laid vaļā.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2015-10-15 15:29 (saite)
	mani šīs lietas vajā gadiem. tādēļ, ka es neizdusmojos. es vienmēr visus saprotu. atskaitot sevi. un gadiem dzīvoju ar slāpētām, mokošām dusmām un aizvainojumu un bēdām. un es gribu vienreiz pieņemt to, kas ir, izbēdāties un izdusmoties par to un dzīvot tālāk mierīgi. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

aktrise
2015-10-15 16:41 (saite)

domāju, ka īsti pareiza nav neviena galējība - ne apslāpēt sevī dusmas (jo tās vienalga nāks pēc tam ārā no sazin kurienes pavisam kroplīgā paskatā), ne arī pilnīgi laist tās vaļā uz tiem cilvēkiem (pēc tam tu tikai jutīsies vainīga). neapslāpē to, ļauj tam būt, bet pamēģini to relativizēt, paraudzīties uz to it kā no malas (ja tā vieglāk - kaut vai uz mūžības fona), kā arī mēģini neiet viņām līdzi un tipa žēlot sevi ar visām tām gruzīgajām emocijām (jo tas būtībā ir tas, ko mēs šajos brīžos darām). ok, es saprotu, ka tagad runāju kā no ezotērikas rokasgrāmatas, lol, bet nu ir visādas apzinātības prakses, kuras pielietojot, tu vari būt klātesošs šīm izjūtām, bet neiet viņu pavadā. vismaz mēģināt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

ripp
2015-10-15 20:02 (saite)

nē nē, es nedomāju, ka dusmas būtu jāgāž kādam pāri, bet gan drošā vietā ļaut sev justies, lai emocijas izreaģē un vairs nevelkas līdzi. un man ir tendence just līdzi/žēlot citus. pamazām mācos arī sevi. ar mēru, protams.
plus, man visu jaunību stāstīja, ka es nedrīkstu justies tā vai šitā, ka emocijas ir visa ļaunuma sakne. un es tam nepiekrītu. cilvēks drīkst just visu, ko vien viņš jūt, kamēr no tā necieš citi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: