÷
±
25.3.14 11:47 - "Ugadai meloģiju!"
Atcerējos to Britnijas mind-control dziesmiņu, iečekoju lirikus. Video ilgāk par minūti nevarēju paciest, tāpēc nepoustošu.
[..]
All you people look at me like I'm a little girl.
Well did you ever think it be okay for me to step into this world.
Always saying little girl don't step into the club.
Well I'm just tryin' to find out why cause dancing's what I love.
[..]
What's practical is logical. What the hell, who cares?
All I know is I'm so happy when you're dancing there.
I'm a slave for you. I cannot hold it; I cannot control it.
I'm a slave for you. I won't deny it; I'm not trying to hide it.
[..]
( a tale told by an idiot, full of sound and fury, signifying nothing )
18.3.14 13:10 - gridlocked perspectives
Kurš nav dzirdējis, ka "darbs dara brīvu", tomēr sabiedrības organiskajā asinsritē valda cits ekonomikas likums: "brīvība rada darbu". Būtnes, kurām ļauj iekopt mājas un iztiku, to arī dara. Un katra labums bagātāku padara arī apkārtējo dzīvi. Brīvi izraudzīta nodarbošanās ir nepieciešams pārticības, pašapziņas un brīvības elements.Ja rīcības telpa ir piespiedu kārtā ierobežota, lai nestu labumu tikai dažiem, tad cieš visa ekosistēma un pieaug nabadzība, izmisums un bezpalīdzība. Tāds ir valsts uzdevums - ieviest kārtību, kurā piedāvātās iespējas ļauj kļūt brīvam tikai no sevis - integrēties uzspiestajā aizspriedumu sistēmā. Līdz ar to ne vien darbs, bet jebkāda tīša sevis pazemošana dara brīvu - brīvu no atbildības cienīt sevi un rīkoties atbilstoši savai sapratnei, savām jūtām, savai sirdsapziņai.
Bet, kad cilvēki sevi ir aizmirsuši, kad viņi ir atbrīvojušies līdz tam, ka spēj par svarīgu uzskatīt tikai atskaišu sistēmu, pilnā pašaizliedzībā pieķēdējoties Lielajam Darbam, kas uz priekšu tiek, kam bez tavām rokām nepietiek, sazin' kurp, sazin' kādēļ, kad cilvēki aizmirst, ka viņu intereses ir atrodamas vienīgi viņos pašos - ne kādas partijas plānā, ne kāda seriāla varoņu ambīcijās, ne mammas labvēlīgajos mudinājumos dzīvot pēc viņas ieskatiem -, kad cilvēki iznīcina sevī visu, kas viņus padara neaizvietojamus, tad ir uzvarēta nāve, ir uzvarēta dzīvība, un katrs ir tikai tik vērts, cik jūtas - necik. Ak, nē, viņš ir pie mundiera piesprausto medaļu vērts. Viņš ir izpildīto pavēļu vērts. Viņš ir bezdomu piekrišanas vērts. Viņš ir viena četrgades vēlēšanu ķeksīša vērts. Un kurš gan spētu atteikties no kā tāda?
Un kas gan ir aiz tām dzeloņdrātīm? Haoss. Mežonība. Anarhija. Cilvēka necienīga neparedzamība un - kurš būvēs ceļus? Nometnē - te nekā netrūkst. Te netrūkst nekā.
5.3.14 11:37 - spalvas un zobeni
A Russian soldier aims his grenade launcher as a cameraman films at the Belbek air base, outside Sevastopol, Ukraine, on Tuesday, March 4, 2014. Russian troops, who had taken control over Belbek airbase, fired warning shots in the air as around 300 Ukrainian officers marched towards them to demand their jobs back. (Photo by Ivan Sekretarev/AP Photo)*
4.3.14 14:33 - Īsi par valsti
Valsts mūsdienās ir lielāku operāciju apakšstruktūra, un tās budžets ir fonds, kurā - ar varmācīgiem un maldinošiem līdzekļiem - tiek iepumpēta "cilvēku-parasto" enerģija (nauda/vērtība). Kā jau visas lielās korporācijas, arī valsts uztur labdarības fasādi, kas ir viss, ko cilvēks neiedziļinoties redz. Cilvēki to uzskata par labdarību - "tas ir bez maksas, to apmaksā valsts". Bet tā ir tikai viena sabiedrisko attiecību nodaļa (propagandas atzars), kura visvienkāršākajā veidā - ar piebarošanu - uztur cilvēku labvēlību pret to (un rezultātā - to savstarpējo naidu (tie, kas nevēlas šo varas struktūru sponsorēt, parasti tiek uzskatīti par sliktākiem cilvēkiem, pat par parazītiem (kas ir gandrīz neiedomājami absurdi))). Tikmēr milzīgi finansu līdzekļi tiek ieguldīti īstajos mērķos - sabiedrības kontrolēšanā, atspējojot indivīdus (to justspēju, domātspēju un rīcībspēju), un tādas [globālas] sistēmas izveidē, kurā ļaudis visuzskatāmākajā veidā kalpotu kā lopi. Tajā nav nekādas labvēlības pret cilvēkiem. Valstu - un to saimnieku - mērķis mūsdienu pasaulē (efektīvā veidā - pēdējos simts gadus, bet ātrums pieaug ģeometriski) ir iznīcināt visu, kas ir cilvēks, atstājot tikai viņa tukšo ķermeni, prātu un gribu, kas brīvi piepildāms pēc saimnieku interesēm. Tā ir tā "brīvība", kura nevis konfliktē ar bailēm, bet gan balstās tajās.4.3.14 13:59 - Tu dzīvo oficiālajā uzburtās vēstures pasakā
Mēs dzīvojam ļoti īpatnējā pasaulē. Tādas vēl nav bijis. Un vairums to nekad neieraudzīs, jo vienīgais veids, kā piedzīvot realitāti, ir attiekties pret to - būt konfliktā ar to (burtiski "sasitienā", "sadursmē"). To neiegūt ir gļēvā cilvēka drūmais liktenis. Tieši tāpēc uzskatu, ka mans biznesa plāns būs neaptverami ienesīgs. Tas sastāv no diviem punktiem:1) Pārpirkt intīmpreču veikalu ķēdi "Labi";
2) pārdēvēt to par "Nu, labi".
4.3.14 09:04 - Atņemtu brīvību sauc par "varu"
Jaunākie notikumi:Brīvības atspulgi
Labais trollis. Krievija? Ukraina?
3.3.14 19:38 - TV
Gan jau kaut kad sporta ziņu vietā pēc "ziņām" rādīs seksu. Vai drīzāk - pārskrūvētus seksa "ideālus" (Kantiskos fe-nomenus). Lai nostiprina jaunapgūto.Ā, bet ir jau - erotiskās laikaziņas. Latvijā tam laikam vēl nav gatavi. Bet slīdam turp.
P. S.
Btw, esat pamanījuši? Cilvēki iemīlas tēlos; seksīgi ir arbitrāri standarti (ir dafiga produktu; ne tikai bārbija, bet arī visādi tipiskie paveidi, cik nu tos 6-10 tipus rupji uz visiem var izdalīt), un pievilcība pret cilvēku (cik pilnā šī vārda nozīmē iespējams) vairs nav būtiska. Cilvēki masveidā drīzāk grib nodrāzties ar šo tēlveida kontrolpunktu, nekā izdzīvot. Kam ir derīgi tie "seksīguma" tēli? Tās ir statusa preces. Tas nav cilvēks. Tā ir lieta, kurai jābūt nefunkcionālai, lai tās vienīgais uzdevums būtu ornamentāls. Greznība. Varbūt to var atļauties sabiedrības saimnieki, kuri šos tēlus - un to aksesuārus tirgo, bet cilvēkam-parastajam tas ir tikai vēl viens smadzeņu parazīts, kurš izsūc dzīvību un noslēpj to, kas šajā cilvēka dzīvē ir patiesi svarīgs.
Pasakas, pasakas, pasakas, bērni grib pasakas. Pasakas un fucking kūku.
P. P. S.
No sociālās inženierijas perspektīvas ļoti kruta: pataisi par seksīgiem kaut kādus maksimāli nefunkcionālus tēlus (nimfomāniju, noslēgtību, neveiklību, narcismu, vulgaritāti, dumjumu un, galu galā, psihopātiju), un tie iznīcinās pretējā dzimuma pārstāvjus - vienu pēc otra, ķēdītē, kā vīruss. Tas sagrauj cilvēkus, kuri citādi varētu kļūt sistēmai bīstami, un padara tos par tādiem pašiem zombijiem. Veselīgas attiecības šādi sakropļotiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējamas (ja pretī nav kāds bezgalīgi izturīgs meistars). Turklāt tēlā var iekļaut lietas, kas nav iespējamas un pat vēlamas nevienā cilvēkā - īpašības, kuras vedina uz bērnišķību, tukšpaurību, vēlmi izklaidēties. Rotaļīgums vairs nav greznība, kuru var atļauties meistars, tā demonstrējot savu māku un prieku par to, kas viņš ir un ko dara. Rotaļīgums lielā mērā ir tas ideāls, ko sasniegt - ļaušanās bezjēdzīgam, tūlītējam apmierinājumam, kas cilvēku padara (vai notur) impotentu. Atpūta vairs nav reta, svētīga, gandrīz rituāla dzīves svinēšana. Atpūta ir tas, kas uzstādīts kā norma, kamēr mērķtiecīgi centieni tiek iestumti izklaižu aizgaldā. Forši (rotaļīgi) cilvēki iet darīt blēņas vai piedzerties vai spēlē spēlītes. Tas it kā neko nemaksā - bet stundas nodeg, un atkal ir "jāstrādā". To tad paraduši saukt par verdzību - iespēju godīgi nopelnīt savu iztiku. Tikmēr "brīvība" ir tas, kas patiesībā ir verdzība - sava potenciāla izšķiešana straujākajos baudas gūšanas veidos. Pazudināšanās. Eskeipisms. Pasīva pašnāvība. Jo mūs taču pabaros, vai ne? Par ko tad es maksāju sociālo? Un vispār - nākamajās vēlēšanās jābalso par kādu, kurš uztaisīs taisnīgāku sistēmu - atņems tiem sūda bagātajiem un iedos Man. Vai arī es mētāšos zemē un raudāšu. Kūku! Es gribu kūku! Es gribu Lielo Bezmaksas Kūku. Forever!
P. P. P. S.
Varbūt tāpēc mode rotē ar to ~20 gadu ciklu - lai attiecīgajā vecumā gribētu gulēt ar kādu, kurš pakļuvis zem tās pašas modes, kur savā laikā - vecāki. Ja modi mainītu tikpat pastāvīgi, bet bez atkārtošanās, varbūt "seksīgums" būtu daudz grūtāk pārdodams.
3.3.14 11:19 - Daba pati tiek galā
Visām diskusijām par to, "kā mums te tagad visiem pareizi dzīvot" pienāktu gals, ja tiktu izlidināti tie vārdiņi "mums" un "visiem" un atbildība aprobežotos katram pašam ar sevi. Dzīvo, darbojies, organizējies - tikai neļauj sev un citiem uzkundzēties, jo tā ir tā posta sakne, atteikšanās no "es" par labu daudz mazāk ietekmējamajam un daudz vieglāk sabojājamajam "mēs".2.3.14 14:48 - spieģelis
Luters teica: grēko kreftīgi, lai reāli ir ko piedot!Es saku: dusmojies pamatīgi, jo dusmoties ir atklāt sevi!
Nepietiek nogalināt "Dievu". Tā pati pasaule jāņem uz saviem pleciem.
Bet, ja tev nav plecu, tad ko, pie velna, tu vispār kādreiz ceri paņemt?
2.3.14 13:19
Bailes kā tāda kontrabanda tiek ievazātas līdz ar ideju, ka kaut kādos konkrētos veidos izdosies aibēgt no sevis.1.3.14 20:31 - Who is John Galt?
Rietumu civilizācijas bērnišķīgums un bezatbildība pret līdzcilvēkiem un pārējo dabu pēdējā gadsimta laikā, visticamāk, lielā mērā ir saistīts ar idejām par to, ka cilvēks kļūst nobriedis nevis līdz ar reproduktīvo vecumu (atbildību par to, kur un ko bāž), bet gan ar to laiku, kad viņš ir beidzis "iet skolā" un ir gatavs to mammas (valsts/sabiedrības) pupu zīst līdz nāvei. Tā nu 20. gadsimtā parādījās idejas par "generation gap" un par "pusaudžiem". Tajā skaitā - par "pusaudžu maksimālismu", kas vienkārši ir jauna cilvēka mēģinājums noformulēt savu vietu pasaulē. Tas, protams, tiek sistemātiski apkarots un kaunināts (jo pārāk spēcīgi modina atbildību tajos, kas pie pupa jau labi piezīdušies).Sabiedrību daudz vieglāk vadīt, ja tā dzīvo bailēs. Cilvēka pamatemocijas mēdz iedalīt mīlestībā un bailēs. Bailes ir emocija, kas bērnu pasargā no pasaules, ļauj viņam droši attīstīties līdz patstāvībai, sarežģījumu gadījumā patveroties pie vecākiem. Savukārt, pieauguša cilvēka atbildība pret pasauli ir mīlestība. Mīlestība ir savas apziņas apjausma. Apjausma par to, ka vari - un gribi - pasauli padarīt pēc iespējas labāku, augot pašam un palīdzot augt pasaulei - citām būtnēm, citiem cilvēkiem. Savukārt, cilvēki, kas tā arī nav pieauguši, kas tā arī paliek par bērniem, aiz bailēm labprātāk kontrolē dabu, kontrolē līdzcilvēkus un neļauj tiem augt - un neuzticas, ka "brīvā tirgū", kur katram ir tiesības augt un attīstīties - un katras patstāvīgas būtnes pienākums ir to atbalstīt un veicināt -, pasaule kļūs tikai aizvien pilnīgāka. Tikmēr viss posts pamatā nāk no bailēm un centieniem iejaukties veselīgajā lietu kārtībā.
Mēs šeit, tā dēvētajos Rietumos, dzīvojam bērnu pasaulē - ar "varu" par auklīti, kura traucē varēt mums pašiem, vēl jo vairāk - gribēt pašiem. Galvenajā ideju plūsmā tāda patstāvība ir aizmirsta māksla, kas jāatjauno. Bet nav arī tik briesmīgi - galu galā, šī pasaule turas tieši uz tādu cilvēku pleciem, kuri ir spējīgi citiem palīdzēt, par tiem parūpēties, neatņemot tiesības izvēlēties. Tomēr šī dzīvības filozofija, ko pazīstam kā "kapitālismu" jeb "brīvo tirgu", tiek izskausta - ar valsts šaujamieročiem un ar kontroli pār visu, ko viņi prot sabojāt. Šī pasaule pamazām kļūst par Rietumu Sociālistisko pasauli. Globāli. Taču, pirms uzdodam Atlantam jautājumu - vai nolaist plecus un nomest šo pasauli? - mums katram pašam vispirms jāspēj atbildēt uz jautājumu: vai manī mīt spēja sevī atpazīt tādu cilvēku, kuru vispār ir vērts cienīt? Vai varbūt man tomēr ir bail?
27.2.14 19:04 - Valsts ir masu zādzība
Reāli bagātības pamats ir individuālisms - tas darbina visu reālo ekonomiku. Komunisms/kolektīvisms/valsts nozīmē to, ka katra indivīda potenciāls ir apdalīts, aplaupot visus ne vien caur nodokļiem, bet nolaupot milzīgu potenciālu. Un tur nav runa par 10% vai par 20%. Es nezinu, kā tieši to kvantificēt (jo izaugsme milzīgā mērā būtu kvalitatīva), bet domāju, ka materiālā plāksnē ļoti pieticīgi būtu teikt, ka bez valstīm/varām/valdībām/kungiem mēs dzīvotu vismaz 10x turīgāk. Visi dzīvotu labāk par pašreizējo bagātāko 1% - tas nozīmētu ne vien nesalīdzināmi labāku pārtiku, mājokli, dažādu veidu enerģijas apgādi, veselības aprūpi un tā tālāk, bet arī daudz patīkamāku, godīgāku, skaistāku, gudrāku, stiprāku, interesantāku, apmierinātāku, iedvesmojošāku sabiedrību.26.2.14 14:23 - Mazais cepiens par lielo lietu - vai otrādāk
Es neteiktu, ka sekss ir grēks. Drīzāk - grēks ir sekss. Bet nepieciešamība "grēkot", lai attaisnotu savu eksistenci, ir vājums jeb doma no ārpuses - no perspektīvas, kura nekad nevar būt kvalitatīvāka par savējo, jo ir tai pakārtota. Mentāla verdzība, if you will.Es neesmu šovinists. Gluži pretēji - esmu par maksimālu brīvību. T.i., manuprāt, viss tas duālisms jāpārvar. Ja pasaule nav viennozīmīga, ja kvalitatīvākā cilvēka spriestspējas prizma, kura labāk par visu zina, ka "a=a", kura atpazīst identitātes likumu, tiek upurēta kādai primitīvai, gluži reālistiski cilvēka necienīgai zema līmeņa cīņai pašam pret sevi (mēģinājumā upurēties svešajam, kurš cenšas tev pārdot tevi (kas, pats par sevi skaidrs, ir krāpniecība)) cerībā iedzīvoties uz cita rēķina - kurš patiesībā ir tevis parazīts, tad dzīvot nav vairāk vērts kā mirt. Un es atsakos padoties secinājumam, ka viss šis, ko es redzu un jūtu, ir bezvērtīgs - tikai tādēļ, lai gūtu fiktīvu "savas vērtības apliecinājumu" no kāda svešinieka, kurš vienkārši nav spējīgs cienīt realitāti un dzīvību. Man nevajag ne Dieva, ne Sātana izdotu pasi. Es jau eksistēju. Es jau dzīvoju. Un atzīt grēku jeb tirgošanos ar "augstākiem spēkiem" ārpus sevis es gluži vienkārši vairs nespēju.
Tas tā - par to dzimumu lietu. Jo vairāk cilvēki centīsies atrast jēgu tajā, jo mazāk jēgas viņi atradīs realitātē. Bet tā jau tāda universāla verga mentalitāte. Vēl kādu laiku šis kultūras evolūcijas slieksnis jāpārkāpj - mēs jau esam tikai šūnas, un plašajos realitātes mērogos mūsu uztverē viss notiek baaaaigi slow-motion. Arī pacietībai, ko prasa tāda mēroga pašcieņa (cieņa pret visumu), ir sava cena. Kad es biju mazs, man garšoja cukurs.
P. S.
Atvainojos, ja teksts ir kļūdains un neskaidrs. Tas nav rakstīts vērtēšanai. Pat ne konfliktam. Tās ir tikai katalizācijas piezīmes starp ķīmiskās reakcijas sākumu un galu - un tādam vidum praktiski nav nozīmes stabilo elementu dzīvē.
Powered by Sviesta Ciba