TV
Gan jau kaut kad sporta ziņu vietā pēc "ziņām" rādīs seksu. Vai drīzāk - pārskrūvētus seksa "ideālus" (Kantiskos fe-nomenus). Lai nostiprina jaunapgūto.
Ā, bet ir jau - erotiskās laikaziņas. Latvijā tam laikam vēl nav gatavi. Bet slīdam turp.

P. S.
Btw, esat pamanījuši? Cilvēki iemīlas tēlos; seksīgi ir arbitrāri standarti (ir dafiga produktu; ne tikai bārbija, bet arī visādi tipiskie paveidi, cik nu tos 6-10 tipus rupji uz visiem var izdalīt), un pievilcība pret cilvēku (cik pilnā šī vārda nozīmē iespējams) vairs nav būtiska. Cilvēki masveidā drīzāk grib nodrāzties ar šo tēlveida kontrolpunktu, nekā izdzīvot. Kam ir derīgi tie "seksīguma" tēli? Tās ir statusa preces. Tas nav cilvēks. Tā ir lieta, kurai jābūt nefunkcionālai, lai tās vienīgais uzdevums būtu ornamentāls. Greznība. Varbūt to var atļauties sabiedrības saimnieki, kuri šos tēlus - un to aksesuārus tirgo, bet cilvēkam-parastajam tas ir tikai vēl viens smadzeņu parazīts, kurš izsūc dzīvību un noslēpj to, kas šajā cilvēka dzīvē ir patiesi svarīgs.
Pasakas, pasakas, pasakas, bērni grib pasakas. Pasakas un fucking kūku.

P. P. S.
No sociālās inženierijas perspektīvas ļoti kruta: pataisi par seksīgiem kaut kādus maksimāli nefunkcionālus tēlus (nimfomāniju, noslēgtību, neveiklību, narcismu, vulgaritāti, dumjumu un, galu galā, psihopātiju), un tie iznīcinās pretējā dzimuma pārstāvjus - vienu pēc otra, ķēdītē, kā vīruss. Tas sagrauj cilvēkus, kuri citādi varētu kļūt sistēmai bīstami, un padara tos par tādiem pašiem zombijiem. Veselīgas attiecības šādi sakropļotiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējamas (ja pretī nav kāds bezgalīgi izturīgs meistars). Turklāt tēlā var iekļaut lietas, kas nav iespējamas un pat vēlamas nevienā cilvēkā - īpašības, kuras vedina uz bērnišķību, tukšpaurību, vēlmi izklaidēties. Rotaļīgums vairs nav greznība, kuru var atļauties meistars, tā demonstrējot savu māku un prieku par to, kas viņš ir un ko dara. Rotaļīgums lielā mērā ir tas ideāls, ko sasniegt - ļaušanās bezjēdzīgam, tūlītējam apmierinājumam, kas cilvēku padara (vai notur) impotentu. Atpūta vairs nav reta, svētīga, gandrīz rituāla dzīves svinēšana. Atpūta ir tas, kas uzstādīts kā norma, kamēr mērķtiecīgi centieni tiek iestumti izklaižu aizgaldā. Forši (rotaļīgi) cilvēki iet darīt blēņas vai piedzerties vai spēlē spēlītes. Tas it kā neko nemaksā - bet stundas nodeg, un atkal ir "jāstrādā". To tad paraduši saukt par verdzību - iespēju godīgi nopelnīt savu iztiku. Tikmēr "brīvība" ir tas, kas patiesībā ir verdzība - sava potenciāla izšķiešana straujākajos baudas gūšanas veidos. Pazudināšanās. Eskeipisms. Pasīva pašnāvība. Jo mūs taču pabaros, vai ne? Par ko tad es maksāju sociālo? Un vispār - nākamajās vēlēšanās jābalso par kādu, kurš uztaisīs taisnīgāku sistēmu - atņems tiem sūda bagātajiem un iedos Man. Vai arī es mētāšos zemē un raudāšu. Kūku! Es gribu kūku! Es gribu Lielo Bezmaksas Kūku. Forever!

P. P. P. S.
Varbūt tāpēc mode rotē ar to ~20 gadu ciklu - lai attiecīgajā vecumā gribētu gulēt ar kādu, kurš pakļuvis zem tās pašas modes, kur savā laikā - vecāki. Ja modi mainītu tikpat pastāvīgi, bet bez atkārtošanās, varbūt "seksīgums" būtu daudz grūtāk pārdodams.