÷

16.6.14 14:48 - fuse the con

Ja visi tirgus panākumi netiktu piedēvēti "valstij", un "valsti" saistītu ar visām tās radītajām nepatikšanām, diez, būtu kaut viens cilvēks pasaulē, kurš godīgi (cik nu tas iespējams hipnozes stāvoklī) atkārtotu visu to bulšitu par to, kā demokrātija esot labākā iespējamā kārtība un cik daudz katram devusi "Latvija" vai kāds cits noziedzīgs grupējums, nu, vai - "valsts", ja uz brīdi iztēlojamies, ka tas vārds ir kas vairāk par jēdzienisku prāta cietumu?

Realitātē tuvu 100 procentus posta izraisa māņticība "varai".
Brīvi, dzīvi, jūtoši, domājoši cilvēki ar savām dzīvēm un problēmām jebkurā gadījumā ir spējīgi tikt galā daudz labāk nekā bariņš neapmierināmu, alkatīgu zagļu ar algotņu un muļķu baru, kas izpilda viņu prasības un apmierina viņu iekāres.

Lai arī kādu ļaunumu dvēselē slimākie cilvēki spētu radīt, nekas nepiedāvā tādu ļaunuma platformu kā "valsts" vai kā citādi dēvēts "varas" režīms. Un reti kas cits sabiedrībā var cilvēka labbūtību kavēt vairāk nekā "valsts" - gribēju atsaukties uz HIV vai vēzi, vai varbūt psihopātiju vai ko tml., bet arī tie visi ir "varas" režīmu augļi. Un tos rada tie, kuri savus talantus kopā ar dvēseli pārdevuši "savai valstij" - tie arī ir tie nodevēji un ļaundari, kurus allaž meklē kādu noslēpumainu "valsts iendaidnieku" aprindās. Nē, nē - "valsts" pati ir mīts, kas izgudrots, lai pārsūknētu enerģiju no naivajām masām pie tiem, kuri šos melus rada un uztur. "Valsts" ir lielākais cilvēka ienaidnieks - un katra cilvēka tikumiskais (morālais) pienākums ir darīt visu iespējamo, lai "varas" režīmi savu postošo "uzvaras" gājienu nevarētu turpināt.

Un labs sākums būtu valodas sakārtošana. Kas ir "valsts"? Kas ir "vara"? Kas ir "brīvība"? Un kas, galu galā, ir "cilvēks" - kā izšķirams no visiem tiem lopiem, pēc kuru parauga tiek paverdzināti (pirmkārt jau psihiski) visi tavi mīļie un tuvie?

• Saki

29.5.14 17:09 - "Pilsonisks": civilizācija jeb pilsoniska sabiedrība // absurda teātris

• Saki

1.3.14 20:31 - Who is John Galt?

Rietumu civilizācijas bērnišķīgums un bezatbildība pret līdzcilvēkiem un pārējo dabu pēdējā gadsimta laikā, visticamāk, lielā mērā ir saistīts ar idejām par to, ka cilvēks kļūst nobriedis nevis līdz ar reproduktīvo vecumu (atbildību par to, kur un ko bāž), bet gan ar to laiku, kad viņš ir beidzis "iet skolā" un ir gatavs to mammas (valsts/sabiedrības) pupu zīst līdz nāvei. Tā nu 20. gadsimtā parādījās idejas par "generation gap" un par "pusaudžiem". Tajā skaitā - par "pusaudžu maksimālismu", kas vienkārši ir jauna cilvēka mēģinājums noformulēt savu vietu pasaulē. Tas, protams, tiek sistemātiski apkarots un kaunināts (jo pārāk spēcīgi modina atbildību tajos, kas pie pupa jau labi piezīdušies).
Sabiedrību daudz vieglāk vadīt, ja tā dzīvo bailēs. Cilvēka pamatemocijas mēdz iedalīt mīlestībā un bailēs. Bailes ir emocija, kas bērnu pasargā no pasaules, ļauj viņam droši attīstīties līdz patstāvībai, sarežģījumu gadījumā patveroties pie vecākiem. Savukārt, pieauguša cilvēka atbildība pret pasauli ir mīlestība. Mīlestība ir savas apziņas apjausma. Apjausma par to, ka vari - un gribi - pasauli padarīt pēc iespējas labāku, augot pašam un palīdzot augt pasaulei - citām būtnēm, citiem cilvēkiem. Savukārt, cilvēki, kas tā arī nav pieauguši, kas tā arī paliek par bērniem, aiz bailēm labprātāk kontrolē dabu, kontrolē līdzcilvēkus un neļauj tiem augt - un neuzticas, ka "brīvā tirgū", kur katram ir tiesības augt un attīstīties - un katras patstāvīgas būtnes pienākums ir to atbalstīt un veicināt -, pasaule kļūs tikai aizvien pilnīgāka. Tikmēr viss posts pamatā nāk no bailēm un centieniem iejaukties veselīgajā lietu kārtībā.
Mēs šeit, tā dēvētajos Rietumos, dzīvojam bērnu pasaulē - ar "varu" par auklīti, kura traucē varēt mums pašiem, vēl jo vairāk - gribēt pašiem. Galvenajā ideju plūsmā tāda patstāvība ir aizmirsta māksla, kas jāatjauno. Bet nav arī tik briesmīgi - galu galā, šī pasaule turas tieši uz tādu cilvēku pleciem, kuri ir spējīgi citiem palīdzēt, par tiem parūpēties, neatņemot tiesības izvēlēties. Tomēr šī dzīvības filozofija, ko pazīstam kā "kapitālismu" jeb "brīvo tirgu", tiek izskausta - ar valsts šaujamieročiem un ar kontroli pār visu, ko viņi prot sabojāt. Šī pasaule pamazām kļūst par Rietumu Sociālistisko pasauli. Globāli. Taču, pirms uzdodam Atlantam jautājumu - vai nolaist plecus un nomest šo pasauli? - mums katram pašam vispirms jāspēj atbildēt uz jautājumu: vai manī mīt spēja sevī atpazīt tādu cilvēku, kuru vispār ir vērts cienīt? Vai varbūt man tomēr ir bail?

• Saki