Garastāvoklis:

mostamies mostamies, vēmiens nāk

"Ugadai meloģiju!"
Atcerējos to Britnijas mind-control dziesmiņu, iečekoju lirikus. Video ilgāk par minūti nevarēju paciest, tāpēc nepoustošu.

[..]
All you people look at me like I'm a little girl.
Well did you ever think it be okay for me to step into this world.

Always saying little girl don't step into the club.
Well I'm just tryin' to find out why cause dancing's what I love.
[..]
What's practical is logical. What the hell, who cares?
All I know is I'm so happy when you're dancing there.

I'm a slave for you. I cannot hold it; I cannot control it.
I'm a slave for you. I won't deny it; I'm not trying to hide it.
[..]

Vispār jau apbrīnojami, ka vairums pat nepamana - vairumam šķistu smieklīgi un "lol, paranoja, lol" - to milzīgo prāta izdrāšanas un nokodēšanas aparātu un uzskata to par parastu ielas līmeņa izklaidi bez mērķa, jēgas, nolūka. Nav taču baigais noslēpums, ka cilvēka prāts jau zinātniskā, metodiskā līmenī tiek pārkodēts paaudzēm ilgi. Valdība visā pasaulē upurējusi nezināmus tūkstošus/miljonus indivīdu saviem eksperimentiem - un ne bez augļiem. No vienas puses esmu sajūsmināts dzīvot laikā, kad pāreju no cilvēka uz robotu var redzēt tik skaidri. No otras puses - baisi, ka šī pāreja notiek ar sabiedrību, kurā dzīvoju.
Nu, jā, un tad bērniem iemāca gribēt būt slaveniem/bagātiem/ietekmīgiem Sistēmas ietvaros. Tikai neviens nepaskaidro, ka iekļūšana klubiņā maksā ne vien laiku un enerģiju, bet psihes viengabalainību un paškontroli - visi tie Monarch un MK-Ultra projektiņi būtībā ir standarta procedūra visiem, kuriem Sistēmas ietvaros kļūst pieejama reāla ietekme. Lokālajā līmenī gan grūti spriest - gan jau kkādi tur Dombrovski un Vīķenes ir gājuši cauri rituāliem ar cilvēku upurēšanu, bērnu drātēšanu, un kas nu kuram nepieciešams, lai pārslēgtu pārmijas.
Meh, vatever, vnk joprojām ir savādi apzināties, ka "cilvēks" tādā klasiskā izpratnē vairs būtiskā veidā nepastāv. Nozīmīgākajos punktos cilvēks ir padarīts vai nu par lupatu vai arī par sistēmas atbalstītāju (visbiežāk - sev nezinot), un pārējais ir vēsturiski beznozīmīgs filleris. Tādā ziņā situācija ir daudz drūmāka, nekā varētu domāt. Ja varētu domāt. A ko nozīmē domāt? Tas nozīmē - savienot to, ko tu jūti un kā jūties. Bet tas, ko varam just, aizvietots ar seklu, lētu, ātru, bezjēdzīgu spamu, kamēr jušanās - vai nu ar viltus pašvērtējumu (piederēšana pareizajam klubiņam, "romantiskās attiecības", jaunākā spama pārzināšana utt.) vai ar tukšajai, nomērdētajai cilvēktelpai atbilstošu nejūtību. Un kā tad vispār var padomāt? A, vot, tikai tā, kā piedāvāts. "Britnija ir seksīga verdzene un es esmu viņas vergs." Un kas ir Britnija? Tā pati Māte Latvija. Tā pati Matemātikas Skolotāja. Tā pati Latvijas Republikas Tiesnese. Tā pati Vaira, tas pats Dombrovskis. Vergi vergiem vergo. Bet skaidra doma paliek tikai tam, kas skaidri jūt un jūtas - bet tā loža pamatā izbrīvēta psihopātiem. Tātad - dzīvojam brīvākajā laikā ever ar brīvāko perspektīvu ever? Quite the opposite. Ļaudis vienkārši nav spējīgi (nav viņiem tādu līdzekļu, tādas perspektīvas, tādu vērtību) paskatīties no malas. No sevis. Cilvēks ir mala. Viss spēks, visa masa, viss centrs jau sen nav paredzēts cilvēkam - tas paredzēts ļaudīm. Lopiem.
Un, ja pastāv kaut kāda sabiedrības apmalīte, kura neuzskata, ka vispasaules iekārta viņus skar, tad tiem arī nāksies atdalīties un sākt kā pirms civilizācijas izgudrošanas. Bet nav jau nepieciešams domāt, ka tā ir droša pašnāvība..
Bet varbūt es esmu paranoiķis un pilnīgi zaudējis prātu - sadomājos visādu ārprātu un neesmu "pieskaitāms" (man taču ir personas skaitlis!)? Bet varbūt ir iespējams palūkoties no dažādām perspektīvām un izvērtēt, kas vairāk atbilst realitātei. Nu, bet varbūt var vispār neskatīties un visu vienkārši uzskatīt, kā vien iešaujas prātā. Vai tā būtu tā "brīvība"? Daži tā teiktu, bet tā, domājams, ir kategoriju kļūda. Iespējams, ka "labās" versijas vairs nav. Iespējams, ka krītošā liftā palekšanās neko vairs neglābj un ka politiski-ekonomiski-sociālā iekārta vairs praktiski negrozāmi mauc uz visu utopiju utopiju, uz brīvā cilvēka galu. Iespējams, ka atteikšanās no plašākā konteksta vienkārši ir psiholoģiski komfortablākais, veselīgākais, ko darīt. Varbūt pilnīga padošanās ir "pilnīga brīvība". Bet varbūt tas ir tieši tas, ko tiekam vedināti domāt. Pat "Brīvībai" ir tirgus. Kāpēc izgudrot to, ko var nopirkt? Un par kādu cenu? Brīvības?