Mazais cepiens par lielo lietu - vai otrādāk
Es neteiktu, ka sekss ir grēks. Drīzāk - grēks ir sekss. Bet nepieciešamība "grēkot", lai attaisnotu savu eksistenci, ir vājums jeb doma no ārpuses - no perspektīvas, kura nekad nevar būt kvalitatīvāka par savējo, jo ir tai pakārtota. Mentāla verdzība, if you will.
Es neesmu šovinists. Gluži pretēji - esmu par maksimālu brīvību. T.i., manuprāt, viss tas duālisms jāpārvar. Ja pasaule nav viennozīmīga, ja kvalitatīvākā cilvēka spriestspējas prizma, kura labāk par visu zina, ka "a=a", kura atpazīst identitātes likumu, tiek upurēta kādai primitīvai, gluži reālistiski cilvēka necienīgai zema līmeņa cīņai pašam pret sevi (mēģinājumā upurēties svešajam, kurš cenšas tev pārdot tevi (kas, pats par sevi skaidrs, ir krāpniecība)) cerībā iedzīvoties uz cita rēķina - kurš patiesībā ir tevis parazīts, tad dzīvot nav vairāk vērts kā mirt. Un es atsakos padoties secinājumam, ka viss šis, ko es redzu un jūtu, ir bezvērtīgs - tikai tādēļ, lai gūtu fiktīvu "savas vērtības apliecinājumu" no kāda svešinieka, kurš vienkārši nav spējīgs cienīt realitāti un dzīvību. Man nevajag ne Dieva, ne Sātana izdotu pasi. Es jau eksistēju. Es jau dzīvoju. Un atzīt grēku jeb tirgošanos ar "augstākiem spēkiem" ārpus sevis es gluži vienkārši vairs nespēju.
Tas tā - par to dzimumu lietu. Jo vairāk cilvēki centīsies atrast jēgu tajā, jo mazāk jēgas viņi atradīs realitātē. Bet tā jau tāda universāla verga mentalitāte. Vēl kādu laiku šis kultūras evolūcijas slieksnis jāpārkāpj - mēs jau esam tikai šūnas, un plašajos realitātes mērogos mūsu uztverē viss notiek baaaaigi slow-motion. Arī pacietībai, ko prasa tāda mēroga pašcieņa (cieņa pret visumu), ir sava cena. Kad es biju mazs, man garšoja cukurs.


P. S.
Atvainojos, ja teksts ir kļūdains un neskaidrs. Tas nav rakstīts vērtēšanai. Pat ne konfliktam. Tās ir tikai katalizācijas piezīmes starp ķīmiskās reakcijas sākumu un galu - un tādam vidum praktiski nav nozīmes stabilo elementu dzīvē.