4.2.16 14:53 - "Mēs", mirušie
Kāda ir nozīme cilvēka gribai un izvēlei, ja tik un tā tiek pieņemts, ka viņš piekrīt?
Ko cilvēks - un kam - var pateikt, lai tiktu piefiksēts, ka viņš nepiekrīt?
Mēs visi piekrītam aizliegumiem.
Mēs visi piekrītam nodokļiem.
Mēs visi piekrītam nepīpēt pieturās.
Mēs visi piekrītam "starptautisko" banku aizdevumiem, parādam, burbulim, krīzei.
Mēs visi piekrītam premjeram, ministriem, deputātiem, tiesnešiem.
Mēs visi piekrītam cilvēku pazemošanai, aplaupīšanai, iznīcināšanai - kaut vai tikai kļūdas dēļ, jo mēs piekrītam kļūdai.
Mēs piekrītam saņemt pases, nodot pirkstu nospiedumus, ierakstīt svešas sarunas, ielausties svešos dzīvokļos.
Mēs visi piekrītam - un es vienīgais nepiekrītu. Un tu vienīgais. Un vēl pa kādam vienīgajam.
Bet kāda gan izvēle tavai gribai un izvēlei - ja tā tiek izmantota tikai "varas"/"likuma" pārspēka demostrēšanai?
Šī vairs nav cilvēku pasaule. Šī ir resursu pasaule. Reiz tā bija dzīva. Tagad dzīvs vairs nav nekas.
P. S.
Īsāk sakot, kamēr "valsts" darbinieki nav totāli izstumti no visiem "mēs", tikmēr jāizliekas, ka viņu griba ir pārāka par citu gribu. Kā toksiskā ģimenē, kur no svara ir tikai viena cilvēka viedoklis. Bet momentā kāds sāk par tiem saviem ceļiem - "ja nebūs valsts, kas būvēs ceļus?", "ja vīrs/sieva tevi vairs nesitīs, kam tu no rīta vārīsi kafiju?", "ja izslēgsim televizoru, kā mēs zināsim, kas notiek?".
Vispār jau mani ne tik ļoti nomāc tas, kādā dirsā esam (t.i., cik dziļi visā sadzīvē mājo vardarbības/verdzības principi), bet tas, ka šis process izskatās bīstami neatgriezenisks. T.i., aizvien mazāks skaits cilvēku spēj paverdzināt aizvien lielāku skaitu.
Varētu "vienkārši dzīvot savu dzīvi", bet tā
ir mana dzīve - šī pasaule, šis laiks ir mana dzīve. Tieši to nozīmē cilvēcība - atbildību par šo pasaules atspulgu, kas esam. Var sagrozīt atspulgu un izlikties, ka noteiktas lietas nepastāv, bet tas neizņem tās no īstenības un no tīriem atspulgiem. Ne ka mans vai kāda cita atspulgs būtu pilnīgi tīrs - bet tīrie fragmenti būtu jāapvieno, lai cilvēki redz aizvien patiesāk un spēj sazināties aizvien godīgāk. Tajā pašā laikā cilvēki pārpratuši "sevi", izslēdzot no apziņas pilnīgi visu, kas nav "savās" tiešajās interesēs. Pasaule nav svarīga, citu prāti nav svarīgi - nekas nav svarīgs, kamēr ir iespējams apmierināt konkrētā ķermeņa neapmierināmās iegribas. Un cilvēki iznīcina cits citu, pārraugu acs tiek izmantota citu prātu sagrozīšanai - un tie aizvien mazāk spēj to pamanīt. Zināšanas vienmēr ir bijušas ierobežotas, un vienmēr ir bijis kāds, kurš sarīda citus pret zināšanām - drošības vārdā. Bet pašlaik mēs slīkstam informācijā, un aizvien pieaug tā informācijas daļa, kuru nespējam adekvāti interpretēt un nekritiski pieņemam, jo mums trūkst sapratnes par pamatlietām. Līdz dzīvības un, kas jo svarīgāk, garīgās dzīvības principi ir aizmirsti tiktāl, ka par svarīgu tiek uzskatītas tikai visrupjākās, šaurākās un vienkāršākās no ilūzijām. Kurš būvēs ceļus? Varbūt laiks vienkāršot sistēmu un atstāt tikai vienu soda veidu - nāvessodu. Un tad "valsts" vārdā varētu ražot un bez maksas dalīt no galvaskausiem ražotus sadzīves priekšmetus - bļodiņas, lustras, datoru peles... Un tad pamēģiniet ierunāties pret nāvessodiem - jo kurš gan ražos peles!?
Tomēr tie centieni atrast domājošas būnes kaut kur maksimāli tālu vai ilūzijas par kolektīvo pestīšanu, izšaujot savu nukleārskābo liecību uz cita, visādi citādi tīri nenotraipīta nedzīva akmens, šķiet gaužām feispālmīgi, teju vai piespiedu kārtā konstatējot, cik daudz ciešanu un bezcerības ir tepat apkārt uz planētas Zeme. Var jau sapņot, kā, Gagarinam XVIII 2109. gadā uzceļot plastmasas telti uz Marsa, visas mūsu bēdas pēkšņi izbeigsies, bet saprātīgāk būtu sūtīt kosmosa kuģus uz to orbitējošo akmeni krūtīs. Aiznest kādu vēstījumu no dzīvās pasaules. Varbūt tur kaut kas vēl ir apdzīvojams.
