Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2013-03-10 14:32:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Beigās spēja ticēt tiešām izrādās svarīgāka par iemeslu ticēt.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]kirkegors
2013-03-10 20:35 (saite)
Jā, atzīstu, ka ticība ir tricky un pavisam nedroša. Tāpēc man pašam tā ir vēl izdomājama lieta - vai, ja kaut kādi sektanti, lai vai cik īpatnēji būtu viņu ticējumi, tik un tā dzīvo morāli/ētiski/blā un attiecīgi - labi, pareizi un laimīgi, nekaitējot citiem cilvēkiem, vai viņi tik un tā būtu pavisam nosodāmi.

Mīlestībā mēs jau arī paļaujamies uz to otru, pēc katras reizes, kad neesam viņu redzējuši, taču neprasām pierādījumus par to, ko un kā un ar ko, un cikos viņš kaut ko ir darījis.

Tāpat es arī labākajā gadījumā tiešām varu tikai ticēt, ka pagātne un manas atmiņas par to ir kaut kas reāls, bijis, vai vismaz tuvs tam, tāpat es arī labākajā gadījumā varu tikai ticēt, ka zibens ir tikai un vienīgi x un y daļiņu kauzālas iedarbības rezultātā radusies elektriskā izlāde debesīs, tāpat es arī varu vienīgi ticēt, ka kaut kad saņemšu pensiju, tāpat es arī varu vienīgi ticēt, ka otram cilvēkam tiešām ir kaut kāds mind, apziņa, utt - reālus pierādījumus tam es neredzu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]po
2013-03-10 23:01 (saite)
Reāls un nereāls nav tik līdzīgi, kā tev liekas. Praktiski jautājums nav par to, vai kaut kas notika. Jautājums ir, vai tev ir pietiekams pamats uzskatīt, ka kaut kas notika. Un mūsu pašu funkcionalitātei ir pastāvīgs fīdbeks. Ja kaut kas neizdodas, tad mums kaut kādā veidā sāp. No tā mēs saprotam, kur ir saskaņa domāšanai ar realitāti un kur - nav. Tur nav nepieciešama nekāda filozofija. Visas dzīvības formas jau miljoniem gadu sekmīgi izdzīvo ar šo fīdbeku, jo tas ir tik drošticams - daudz drošticamāks par jebkādu Dekarta masturbāciju pie kamīna (atvainojos par vulgaritāti). Mēs neapzināti rēķinām - gandrīz nepārtraukti. Visu. Kur likt soli, kā uzrunāt draugu, cik siltu ūdeni atgriezt, vai ārā līs utt. Tās ir elementāras, pārbaudītas funkcijas, kuras sākotnēji bijušas neskaidras, bet atkārtošanās un loģiskās domāšanas ceļā nostabilizējušās. Tā vairs nav spekulācija. Realitāte sevi apstiprina. Likumsakarības kļūst pašsaprotamas, jo tās tādas arī ir (t.i., eksistences apgabalu daļa tik viegli nemainās - ja tā mainītos veidā, kurš liktu apšaubīt tās uzticamību tādā līmenī, kurš vnk nebūtu ļāvis izdzīvot sen pirms pirmajiem loģiķiem un filozofiem - vai šamaņiem, vatever).
Respektīvi - ir pavisam lieki pārlieku noslogot ticības jēdzienu. Nedrīkst arī aizmirst, ka šī pārslogošana to jau sen izstaipījusi un padarījusi neveikli multifunkcionālu. Ir viegli pārprast šī termina lietojumu, kas arī izraisījis šo diskusiju.
Saprātīgi ir rīkoties saprātīgi. T.i., saprātība ir pašsaprotama, jo mēs elementāri atpazīstam saprāta (loģikas, likumsakariskās domāšanas) izdevīgumu jeb adekvātumu (kas arī ir augstākais mums pieejamais realitātes mērs) - un tāpēc lietā var likt veco labo "Okama reizōru" un teikt - katrs pamatojums viņpus nepieciešamajam ir lieks, arbitrārs. Tāpēc ir absurdi atsaukties uz vienradžiem, dieviem vai karmām - tās ir poētiskas spekulācijas bez jebkāda pietiekama pamata realitātē. Bez tam, manuprāt, visi šāda tipa jautājumi jau sen atbildēti daudz adekvātāk un viennozīmīgāk. Kopš cilvēks uzdrīkstējies pasauli atkal atpazīt kā būvētu no apakšas, nevis augšas, likumsakarības haosā ir saprotamas un atkal vairs nav nepieciešamības runāt par kaut kādiem "augstākiem spēkiem", tostarp pašām likumsakarībām kā kādam akmenī cirstam likumam. Tagad nav grūti sasniegt informāciju, kas apliecina, ka "patterni" rodas "paši no sevis" jeb attīstās, haosā sakrītot tik dzīvotspējīgiem pašatražojošiem mehānismiem, ka spējam tos atpazīt un identificēt kā kaut cik pastāvīgus. Ne tāpēc, ka tie būtu doti "no augšas", bet tāpēc, ka tie sevi kādu laiku iztur - kā samaisīts šķidrums traukā riņķo pietiekami ticamu laiku. Tāpat ticība, par kuru runāju es, ir ticība esošajam, nevis tikai iespējamajam. Turklāt - es iespējamo balstu esošajā. Ja nav pamata ticēt kādai iespējamībai (t.i., manā aprēķinā no šī punkta A uz to punktu B ceļa vnk nav), tad es tai neticu. Ja saskatu (kaut arī kļūdaini) ceļu no tagadnes punkta A uz punktu B, tad jau ir vērts tam ticēt - ne tāpēc, ka B eksistētu, bet tāpēc, ka varu to izvēlēt par savu pietiekamo motivāciju, par saprātīgu iemeslu dzīvot. Tikmēr ticība lietām, kurām ticēt var tikpat daudz vai pat mazāk nekā neticēt, ir vienkārši necieņa pret savu ierobežoto dzīves laiku un domāšanu. Kāpēc tērēt enerģiju uz mazticamo, ja ir tik daudz ticamu potenciālo scenāriju, kuros patiešām vērts ieguldīt savus ierobežotos resursus?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kirkegors
2013-03-10 23:32 (saite)
Piemēram, es pametu gaisā monētu. Ja vien tā nenokrīt uz šķautnes (kas gadās reti) , atsitusies pret grīdu, monēta neizbēgami nonāk aristoteliskajā vai nu/vai stāvoklī - cipars vai ģērbonis. Nekādu varbūt.
Bet kādā stāvoklī monēta atrodas, krizdama no plaukstas līdz grīdai? Kāda metafiziska iepriekšnolemtības doktrīna varētu apgalvot, ka monēta atrodas 'cipars' vai 'ģērbonis' stāvoklī pirms nokrišanas, jo ir iepriekšnolemts, ka tai ir jānokrīt. Zinātnē šāds apgalvojums ir nepierādāms, tādēļ uzskatāms par 'bezjēdzīgu'. Praktiskā vai fenomenoloģiskā līmenī, šķiet, ka monēta atrodas fon Neimaņa 'varbūt' stāvoklī, līdz tā nokrīt uz zemes. Saskaņā ar Neimaņa koncepciju, to, kuri no mūsu uztvērumiem novietojami aristoteliskajā vai nu/vai un kuri - neimaniskajā varbūt kategorijā, nosaka laika faktors. Patiesībā, daudzi uztvērumi ne tikai sākas varbūt stāvoklī, bet paliek varbūt uz visiem laikiem, jo tos izraisījušie telplaika notikumi neturpinās pietiekami ilgi, lai izdarītu noteiktu spriedumu. Neraugoties uz to, mēs šo apstākli ignorējam un, aristotelisko ieradumu vadīti, tik un tā izdarām noteiktus spriedumus.

Kāda sena dzenbudisma mīkla skan šādi: Roši (dzen skolotājs) paceļ savu zizli un saka: "Ja jūs to saucat par zizli, jūs to apstiprināt. Ja sakāt, ka tas nav zizlis, jūs to noliedzat. Kas tas ir ārpus apstiprinājuma un nolieguma?"

Vārdi nav vienlīdzīgi ar telplaika lietām vai notikumiem, ko tie apzīmē, tomēr cilvēki reaģē uz vārdu izvēli tā, it kā izvēlētos starp "reālām" lietām vai notikumiem eksistenciālā pasaulē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]po
2013-03-10 23:40 (saite)
Man šķiet gandrīz lieki kaut ko atbildēt, jo redzu, ka tu gandrīz saproti, cik absurdi ir uzspiest realitātei [tikai] prāta kategorijas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kirkegors
2013-03-11 00:07 (saite)
Jā, bet tādā gadījumā nesaprotu, kāpēc, lai tas viss būtu pretrunā kaut vai ar Jauno derību, Pāvils jau raksta, ka 'mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.', un ir t.s. apofātiskā jeb negatīvā teoloģija, kas atsakās teikt, kas Dievs ir, drīzāk viņi saka, kas Dievs nav, jo, sakot, kas/kāds Dievs ir, viņi pamatīgi spekulētu un apgrēkotos pret realitāti un labākajā Platona garā būtu diezgan pret papildus pasauļu un ilūziju, ēnu ražošanu, apofātiskās teoloģijas gars vairāk velk uz to 'viņpus cilvēka prāta (un valodas)' stāvokli, atstājot X tikai instinktīvā sajūtu, nojautu, trauslā absolūta, nezinu, garām paejošas sievietes smaida līmenī. Piemēram, Saule - kad cilvēce būs izmirusi, Saule būs pilnīga, tāda, kāda tā ir, bet vai var uzreiz noliegt, ka kaut kādi tiešie glimpses, vai vismaz skaidrības fragmenti ir pieejami arī šobrīd, prāta un valodas stāvoklī, skatoties 'caur spoguli', vai var noliegt, ka cilvēks savā pašreizējā condition nekādīgi nespēj paskatīties uz neapzagto lietu viņpus valodas un prāta filtriem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]po
2013-03-11 00:10 (saite)
Kas gan liek domāt, ka ir kāda "augstāka" realitāte? Es teiktu, ka ir "zemāka" realitāte, kurai "pa virsu" krāmējam savas neveiklās un maldīgās abstrakcijas, piemēram, "dievi" vai "gars" utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kirkegors
2013-03-11 00:20 (saite)
Jā, varbūt Pāvils par to arī runā, intuitīvi nojaušot, varbūt viņpus spoguļa ir pilnīgs Nekas (no kurienes arī tā pilnā, neatšķaidītā atziņa) , kas būtu reāls glābiņš un atvieglojums, pārāk neticams glābiņš un reālā pestīšana, diemžēl, man tas izklausās pārāk skaisti, lai tas būtu pa īstam, pārāk tīri.

Bet, re, cik gan īsti zema tā realitāte ir, ja redzam visu, ko cilvēki tās vārdā ir sadarījuši. Atombumba un holokausts līdzās Baham, piramīdām un neticamām katedrālēm. Tas ir tikpat nefalsificējami, kā runāt par augsto realitāti, piemēram, mēs apšaubām cilvēka izziņas spēju, bet mēģinot noskaidrot, cik ļoti ticama vai apšaubāma tā ir, pat nonākot pie kaut kādiem secinājumiem, mēs tik un tā izmantojam to pašu izziņas spēku, ko esam apšaubījuši.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]po
2013-03-11 00:34 (saite)
Pirmkārt, es tiešām visai labi pārzinu Jauno Derību un Pāvila domu gaitu. Viņš tur nespekulē par kaut kādām popsīgām OSHO attieksmes dimensijām. Viņš ir māņticīgs žīdu fanātiķis, kurš safanojies par kaut kādu jaunu sava laika New Age bullšitu. Tādu nav trūcis nevienos laikos. Kā nekā - ir patīkamāk ticēt nepamatotām idejām par jēgu, nekā pieņemt acīmredzamo patiesību, ka jēgu veidojam tikai mēs katrs sev paši (jā, tas ir neveikls (kaut arī populārs) formulējums, bet konkrētajam nošķīrumam šāds vārdu lietojums varētu būt pietiekams).

Un "zems" vai "augsts" es nelietoju ar kādu morālu vērtējumu (morāle ir kārtējais attaisnojums ienīst savu interešu vārdā). Nesaku, ka tu to tā lieto, vnk, manuprāt, te ir notikusi zināma korelācija. Es teiktu tā, ka "zemākā" (lol, cik stulbi termini!) realitāte ir emocijas, ķermeņa iekšējā dzīve, kamēr "augstākie" (abstrahētākie, pastarpinātākie, līdz ar to - kļūdainākie) realitātes līmeņi būtu ideju režģi, reliģijas, ideoloģijas. Pasaule nav dalīta tā, kā to pasniedz fanātiskie pasaules vērtētāji un normētāji. Protams, vieglāk dzīvot, ja visu, kas nepatīk pataisa par "ļaunumu" vai "grēku", bet tas nenozīmē, ka ārpus tavas naidīgās domas pastāv kāds lēmējspeks, kas to jebkādā veidā apstiprinātu. Tāpat "labais" ir tikvien kā "izdevīgais" vai personīgi iekārotais (lai kādi nebūtu iemesli), tikai ar to atšķirību, ka termins "labais" pieredzi marginalizē tāpat kā termins "ļaunais", tikai ar tikpat maldinošu uzsvaru uz to, ka, lūk, šī konkrēta darbība vai parādība ir uzskatāma par neaizskaramāku nekā "ļaunais".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kirkegors
2013-03-11 00:58 (saite)
Heh, visai nīčeāniski.

Ok, jēgu katrs mēs paši. Tomēr var redzēt, ka visos cilvēku lielajos jēgveidojumos ir kaut kādas līdzīgas struktūras un motīvi, kas atkārtojas, Heidegers arī norāda, ka saskarē ar 'Esamību', daudzi domātāji rezultātā runā vienu un to pašu, tikai citiem vārdiem, līdzībām. Tu pastāvi uz brīvību no ideoloģijas un konteksta, bet šis izteikums (kas, neapšaubāmi, arī ir patiess) "ir patīkamāk ticēt nepamatotām idejām par jēgu, nekā pieņemt acīmredzamo patiesību, ka jēgu veidojam tikai mēs katrs sev paši" aizdomīgi korelē ar valdošo "individuālisms + antitradicionālisms + modernisms + relatīvisms + katrs pats sev laimes kalējs un noteicējs + izgudro un iestudē sevi + esi autentisks/oriģināls" ideoloģiju, kurai saknes jaušamas renesansē. Nu labi, cits cilvēks varbūt iziet cauri tādam posmam, kamēr vienā brīdī viņš izvēlās sev veidot ,teiksim, kristietības jēgu, viņš varbūt nemaz nevar citādāk, jo visur, kur viņš skatās, viņam pretī brēc zīmes, utt, viņs to ir ielicis pasaulē, viņs pats pastāvīgi, tāpat viņš arī var ielikt tādu jēgu, ka viņa paša jēga ir 'muļķības un pasaulīgā gudrība', tāpēc viņš izvēlās kaut ko, ko redz kā 'Dieva vārdu' - viņš pats veica šo izvēli, tāpēc mūsu izvēles laikmets šajā ziņā ir pat diezgan labs, jo cilvēks var izvēlēties vai nu tikai savu jēgu, vai arī var izvēlēties savu jēgu atmest - bet pat šis "ateikšanās no sevis" akts ir sevis paša izveidota, iekomponēta jēga dzīvē, kas nešaubīgi ietekmēs un veidos visu viņa turpmāko dzīvi un personības struktūru.
Pāvils varēja turpināt tvarstīt kristiešus, bet kaut kas notika, un viņš izvēlējās citu jēgu - viņš izvēlējās, viņš pieņēma šo izvēli un personīgi pārveidoja visu savu noētisko struktūru par labu šai izvēlei un jēgai, kuru viņš pats personīgi ielika faktos, ko redzēja.

Ok, bet vai ķermeņa iekšējās dzīves un emociju fetišizēšana arī nav ideoloģisks, ideju režģim piesaistīts akts?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]po
2013-03-11 11:29 (saite)
Skumji vērot, kā tev nādas domāt gatavu atbilžu režģos. Tas kropļo katru diskusiju. Tev nākas pieņemt, ka otrs ir "kaut kam noticējis", nevis saprot un dzīvo to kā atvērtu, pašapliecinošu sistēmu, kura nav ne jāaizstāv, ne uz kuru būtu jāuzstāj (atšķirībā no reliģistiem, ideologiem un tml.). Tas, ka mana domu gaita korelē ar Rietumu civilizācijas ritumu nenozīmē, ka akli pārņemu laikmeta garu. Turklāt - esmu sācis nevis no šobrīd populārākās domas (un kura no manām tā vispār būtu?), bet gan kā visi - no galīgas bērnības. Tad esmu domājis gandrīz visu, kas dzirdēts kultūras vēstures lapās - no pirmākajiem grieķu lieldomātājiem, pašam kopjot savu pasaules redzējumu, cauri visiem ēģiptiešiem, ķīniešiem, indiāņiem, indiešiem, kristiem, pāviliem, renesansēm AND BEYOND. T.i., es nekam "neticu" tajā nozīmē, kur man būtu akli jāakceptē kaut kāda autoritāte (vienalga - Hērakleits, Jēzus, Pāvils vai Freids). Skatu tavu lejupnākšanu (augstprātību) kā gaužām aplamu un lieku. Tiesa - tā nav tik naidīga, cik varētu būt, tomēr grūti diskutēt ar cilvēku, kurš uz pasauli skatās nevis savām acīm, bet mēģina to darīt caur mirušiem, nesatiekamiem onkuļiem.

Redz, Pāvils mainīja savu domāšanu no viena mentālās verdzības līmeņa uz citu - viņa domu pamats ir "arguments no autoritātes" (ir tāda loģikas kļūda). Pirms tam autoritāte bija old-skūl žīdu sinagogas īpašnieki, pēc tam džeks atrada tās pašas mācības next-level tajā, ka viens čalītis kā tāds Če Gevara vai Iļjičs tik skaļi dirš to pašu sūdu, tik jaunā fashion līnijā, ka ir baigi fresh un sexy ticēt tam. DJ Bobo fans sāk klausīties Justin Bieber. Sou uat? Tas neliecina neko par to, ka Bībers būtu Patiesība. Jādomā ar savu galvu, nevis "vispirms jātic un tad jāsaprot". Ja gribi, es tev varu nodrošināt tādu pašubrīvību no domāšanas: tev man vispirms jātic bez ierunām, un tālāk jau, kad būsi sācis maksāt, es sākšu paskaidrot, kas ir dzīve. Sviests? Tas pats sviests, kuru tu centies aizstāvēt.

"ķermeņa iekšējās dzīves un emociju fetišizēšana" - ko fetišizēt nozīmētu piedēvēt tam kkādas meeeedžik īpašības. Man tas nav jādara. Tas, ka es pieredzu dusmas vai prieku, vai cerības, vai vēdergraizes, vai reiboņus, vai sirds ielēkšanos sajūsmā, ir pašapliecinošs, pabeigts akts - tam nav nepieciešama nekāda "ideoloģija". Es dzīvoju, es redzu, es jūtos. Man nav nepieciešams kaut kāds cits onkulis, kurš man pienāks un paskaidros, kāpēc tas viss ir ĪSTENĪBĀ. Lol. Tā jau ir īstenība. Tas, ka es tev rakstu, ir daudz īstāk par jebkuru "debesīs dzīvo dievs". Šī ir īstenība. Welcome.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kirkegors
2013-03-11 12:22 (saite)
Tā ir taisnība, man nav sava viedokļa, esmu visu ideju kombinācija, ko jebkad esmu uzsūcis un dzirdējis, esmu tikai televīzors, ideju uztvērējs un filtrētājs, bet neviens no viedokļiem nav mans, atzīstu, tas būtu tāpat kā dusmoties uz televīzoru, ja pa to rāda kaitinošu raidījumu. Es nerunāju ar cilvēkiem, es runāju ar idejām un uzskatiem. Un cilvēki ir tikai vessels, caur kurām idejas pieraksta un manifestē sevi, paši cilvēki, iespējams, ir šo ideju manifestācija. Bet tās nebija arī to visu mirušo un nesatiekamo onkuļu idejas, tās nepiederēja viņiem.
Jā, cilvēce arī ir tam visam domājusi cauri up today, tāpēc arī reliģiskās un tradicionālās domāšanas masveida iešana mazumā, dīvainā kārtā, šis unikālais pašdomāšanas ceļš sakrīt ļoti lielam cilvēku skaitam, un viņi nonāk pie līdzīgiem secinājumiem. Tātad, viņi visi have got it right. Par ko man šaubas, it kā visai milzīgajai cilvēces kļūdu un pieredzes bagāžai būtu kaut kāda izšķiroša nozīme, kuras rezultātā mēs šobrīd būtu nonākuši izšķirošajā patiesības laikmetā, kurā ļoti daudzi cilvēki nonāk pie pareizajiem, patiesajiem secinājumiem. Dikti šaubos.

Labi, bet ja cilvēks, kā runā, mēdz piedzīvot, pieredzēt, sajust "Dievu" vai atklāsmi no sērijas "mīlestība ir atbilde", vai piepešu apskaidrības mirkli, vai lasot par, skatoties uz visuma procesiem, zvaigžņu rašanos un iešanu bojā, viņam pār muguru pārskrien skudriņas un blā, ar ko šāda sajušana un pieredzēšana ir nepareizāka, sliktāka par tām pašām vēdegraizēm? Tev arī ir pateikuši (vai esi izlasījis), ka tas, ko jūti, ir vēdergraizes (ka tās tā sauc) vai, ka dažādu kognitīvo procesu mijiedarbība, ko šobrīd realizē, ērtības labad tiek apzīmēta ar tādu konceptu kā griba (kas nenozīmē, ka griba eksistē kā naturāls fenomens) .

"..mistiska pieredze savā ziņā var līdzināties pieredzei, kuru mēs iegūstam tieši tāpat, kā uztverot jebkuru materiālu objektu. Pēc Alstona domām, reliģioziem cilvēkiem piemīt praktiska pieredze veidot ticējumus par Dievu, balstoties uz Dieva pieredzējumiem, precīzāk, uz Dieva vai Absolūta izjūtu. Faktiski tas nozīmē, ka ir cilvēki, kuri noteiktās situācijās sajūt Dievu, līdzīgi kā vairākums no mums sajūt smaržu un siltumu vai redz krāsu." - kā to var apstrīdēt?

Vai, piemēram, Šleiermahers mēģina to aprakstīt, protams, valoda klumzā un ne tuvu nespēj to pieredzēto pavilkt un daudz ko apzog - "Tas ir ātri pārejošs un caurspīdīgs kā pirmā smarža, ar ko rasa apdveš pamodušās puķes, kautrīgs un maigs kā jaunavas skūpsts, svēts un auglīgs kā līgavas apkampiens; jā, ne kā tas, bet tas ir tas viss pats. Kāda parādība, kāda norise ātri un apburoši attīstās par Visuma attēlu. Tiklīdz tā izveidojas - mīļotais, allaž meklētais veidols - , tā mana dvēsele traucas tam pretī, es to neaptveru kā kādu ēnu, bet kā pašu svēto būtni. Es guļu pie bezgalīgās pasaules krūtīm; šajā acumirklī es esmu tā dvēsele, jo visus tā spēkus un bezgalīgo dzīvību es izjūtu kā savējo..." Ne velti Kristus runā līdzībās.

Piemēram, izteikums "tu mani sāpini" - to sapratīs visi cilvēki, kas jebkad tikuši sāpināti, protams, viņiem katram ir kaut kāds savs bekgraunds, kas veidojis sāpju pārdzīvojumu, tomēr, kaut kur lasot šādas rindiņas starp viņiem visiem un uzrakstīto vārdu veidojas dīvaina sapratnes un solidaritētes saikne. Vai, piemēram, kāds ziemeļnieks raksta "man ir auksti" - kā to izlasīs kāds nēģeris, kuram vispār nav pieejama kaut cik līdzīga aukstuma pieredze? Labākajā gadījumā viņš ar auksto sapratīs kritumu no 40 uz 20 grādiem. Līdzīgi ar Dievu. Un kas tur slikts, ja cilvēki, mēģinot saprast, uzduras kaut kam, kur par to, vai kaut ko vismaz līdzīgu, jau ir runāts. Viņš lasa "Dievs ir mīlestība" un varbūt ļoti labi saprot, kas tas ir, jo viņš varbūt kaut ko līdzvērtīgu ir pieredzējis.

Piemēram, es jūtu, ka esmu sūds un dzīvei nav jēgas, un katra diena ir ciešanas. Tās nav parastas dusmas, nedz parasta viena brīža skumjas. Kaut kas tiek justs. Iedurot kājā tiek dots signāls manām smadzenēm, ka ir noticis bojājums un es jūtu, ka man sāp un cenšos izvairīties no turpmāka bojājuma vai mazināt sāpes. Bet kas ir tas, kas sāp sirdssāpju, eksistenciālo sāpju gadījumā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]kirkegors
2013-03-11 01:04 (saite)
http://klab.lv/users/saccharomyces/845418.html

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?