Tā ir taisnība, man nav sava viedokļa, esmu visu ideju kombinācija, ko jebkad esmu uzsūcis un dzirdējis, esmu tikai televīzors, ideju uztvērējs un filtrētājs, bet neviens no viedokļiem nav mans, atzīstu, tas būtu tāpat kā dusmoties uz televīzoru, ja pa to rāda kaitinošu raidījumu. Es nerunāju ar cilvēkiem, es runāju ar idejām un uzskatiem. Un cilvēki ir tikai vessels, caur kurām idejas pieraksta un manifestē sevi, paši cilvēki, iespējams, ir šo ideju manifestācija. Bet tās nebija arī to visu mirušo un nesatiekamo onkuļu idejas, tās nepiederēja viņiem.
Jā, cilvēce arī ir tam visam domājusi cauri up today, tāpēc arī reliģiskās un tradicionālās domāšanas masveida iešana mazumā, dīvainā kārtā, šis unikālais pašdomāšanas ceļš sakrīt ļoti lielam cilvēku skaitam, un viņi nonāk pie līdzīgiem secinājumiem. Tātad, viņi visi have got it right. Par ko man šaubas, it kā visai milzīgajai cilvēces kļūdu un pieredzes bagāžai būtu kaut kāda izšķiroša nozīme, kuras rezultātā mēs šobrīd būtu nonākuši izšķirošajā patiesības laikmetā, kurā ļoti daudzi cilvēki nonāk pie pareizajiem, patiesajiem secinājumiem. Dikti šaubos.

Labi, bet ja cilvēks, kā runā, mēdz piedzīvot, pieredzēt, sajust "Dievu" vai atklāsmi no sērijas "mīlestība ir atbilde", vai piepešu apskaidrības mirkli, vai lasot par, skatoties uz visuma procesiem, zvaigžņu rašanos un iešanu bojā, viņam pār muguru pārskrien skudriņas un blā, ar ko šāda sajušana un pieredzēšana ir nepareizāka, sliktāka par tām pašām vēdegraizēm? Tev arī ir pateikuši (vai esi izlasījis), ka tas, ko jūti, ir vēdergraizes (ka tās tā sauc) vai, ka dažādu kognitīvo procesu mijiedarbība, ko šobrīd realizē, ērtības labad tiek apzīmēta ar tādu konceptu kā griba (kas nenozīmē, ka griba eksistē kā naturāls fenomens) .

"..mistiska pieredze savā ziņā var līdzināties pieredzei, kuru mēs iegūstam tieši tāpat, kā uztverot jebkuru materiālu objektu. Pēc Alstona domām, reliģioziem cilvēkiem piemīt praktiska pieredze veidot ticējumus par Dievu, balstoties uz Dieva pieredzējumiem, precīzāk, uz Dieva vai Absolūta izjūtu. Faktiski tas nozīmē, ka ir cilvēki, kuri noteiktās situācijās sajūt Dievu, līdzīgi kā vairākums no mums sajūt smaržu un siltumu vai redz krāsu." - kā to var apstrīdēt?

Vai, piemēram, Šleiermahers mēģina to aprakstīt, protams, valoda klumzā un ne tuvu nespēj to pieredzēto pavilkt un daudz ko apzog - "Tas ir ātri pārejošs un caurspīdīgs kā pirmā smarža, ar ko rasa apdveš pamodušās puķes, kautrīgs un maigs kā jaunavas skūpsts, svēts un auglīgs kā līgavas apkampiens; jā, ne kā tas, bet tas ir tas viss pats. Kāda parādība, kāda norise ātri un apburoši attīstās par Visuma attēlu. Tiklīdz tā izveidojas - mīļotais, allaž meklētais veidols - , tā mana dvēsele traucas tam pretī, es to neaptveru kā kādu ēnu, bet kā pašu svēto būtni. Es guļu pie bezgalīgās pasaules krūtīm; šajā acumirklī es esmu tā dvēsele, jo visus tā spēkus un bezgalīgo dzīvību es izjūtu kā savējo..." Ne velti Kristus runā līdzībās.

Piemēram, izteikums "tu mani sāpini" - to sapratīs visi cilvēki, kas jebkad tikuši sāpināti, protams, viņiem katram ir kaut kāds savs bekgraunds, kas veidojis sāpju pārdzīvojumu, tomēr, kaut kur lasot šādas rindiņas starp viņiem visiem un uzrakstīto vārdu veidojas dīvaina sapratnes un solidaritētes saikne. Vai, piemēram, kāds ziemeļnieks raksta "man ir auksti" - kā to izlasīs kāds nēģeris, kuram vispār nav pieejama kaut cik līdzīga aukstuma pieredze? Labākajā gadījumā viņš ar auksto sapratīs kritumu no 40 uz 20 grādiem. Līdzīgi ar Dievu. Un kas tur slikts, ja cilvēki, mēģinot saprast, uzduras kaut kam, kur par to, vai kaut ko vismaz līdzīgu, jau ir runāts. Viņš lasa "Dievs ir mīlestība" un varbūt ļoti labi saprot, kas tas ir, jo viņš varbūt kaut ko līdzvērtīgu ir pieredzējis.

Piemēram, es jūtu, ka esmu sūds un dzīvei nav jēgas, un katra diena ir ciešanas. Tās nav parastas dusmas, nedz parasta viena brīža skumjas. Kaut kas tiek justs. Iedurot kājā tiek dots signāls manām smadzenēm, ka ir noticis bojājums un es jūtu, ka man sāp un cenšos izvairīties no turpmāka bojājuma vai mazināt sāpes. Bet kas ir tas, kas sāp sirdssāpju, eksistenciālo sāpju gadījumā.