Heh, visai nīčeāniski.

Ok, jēgu katrs mēs paši. Tomēr var redzēt, ka visos cilvēku lielajos jēgveidojumos ir kaut kādas līdzīgas struktūras un motīvi, kas atkārtojas, Heidegers arī norāda, ka saskarē ar 'Esamību', daudzi domātāji rezultātā runā vienu un to pašu, tikai citiem vārdiem, līdzībām. Tu pastāvi uz brīvību no ideoloģijas un konteksta, bet šis izteikums (kas, neapšaubāmi, arī ir patiess) "ir patīkamāk ticēt nepamatotām idejām par jēgu, nekā pieņemt acīmredzamo patiesību, ka jēgu veidojam tikai mēs katrs sev paši" aizdomīgi korelē ar valdošo "individuālisms + antitradicionālisms + modernisms + relatīvisms + katrs pats sev laimes kalējs un noteicējs + izgudro un iestudē sevi + esi autentisks/oriģināls" ideoloģiju, kurai saknes jaušamas renesansē. Nu labi, cits cilvēks varbūt iziet cauri tādam posmam, kamēr vienā brīdī viņš izvēlās sev veidot ,teiksim, kristietības jēgu, viņš varbūt nemaz nevar citādāk, jo visur, kur viņš skatās, viņam pretī brēc zīmes, utt, viņs to ir ielicis pasaulē, viņs pats pastāvīgi, tāpat viņš arī var ielikt tādu jēgu, ka viņa paša jēga ir 'muļķības un pasaulīgā gudrība', tāpēc viņš izvēlās kaut ko, ko redz kā 'Dieva vārdu' - viņš pats veica šo izvēli, tāpēc mūsu izvēles laikmets šajā ziņā ir pat diezgan labs, jo cilvēks var izvēlēties vai nu tikai savu jēgu, vai arī var izvēlēties savu jēgu atmest - bet pat šis "ateikšanās no sevis" akts ir sevis paša izveidota, iekomponēta jēga dzīvē, kas nešaubīgi ietekmēs un veidos visu viņa turpmāko dzīvi un personības struktūru.
Pāvils varēja turpināt tvarstīt kristiešus, bet kaut kas notika, un viņš izvēlējās citu jēgu - viņš izvēlējās, viņš pieņēma šo izvēli un personīgi pārveidoja visu savu noētisko struktūru par labu šai izvēlei un jēgai, kuru viņš pats personīgi ielika faktos, ko redzēja.

Ok, bet vai ķermeņa iekšējās dzīves un emociju fetišizēšana arī nav ideoloģisks, ideju režģim piesaistīts akts?