Pirmkārt, es tiešām visai labi pārzinu Jauno Derību un Pāvila domu gaitu. Viņš tur nespekulē par kaut kādām popsīgām OSHO attieksmes dimensijām. Viņš ir māņticīgs žīdu fanātiķis, kurš safanojies par kaut kādu jaunu sava laika New Age bullšitu. Tādu nav trūcis nevienos laikos. Kā nekā - ir patīkamāk ticēt nepamatotām idejām par jēgu, nekā pieņemt acīmredzamo patiesību, ka jēgu veidojam tikai mēs katrs sev paši (jā, tas ir neveikls (kaut arī populārs) formulējums, bet konkrētajam nošķīrumam šāds vārdu lietojums varētu būt pietiekams).

Un "zems" vai "augsts" es nelietoju ar kādu morālu vērtējumu (morāle ir kārtējais attaisnojums ienīst savu interešu vārdā). Nesaku, ka tu to tā lieto, vnk, manuprāt, te ir notikusi zināma korelācija. Es teiktu tā, ka "zemākā" (lol, cik stulbi termini!) realitāte ir emocijas, ķermeņa iekšējā dzīve, kamēr "augstākie" (abstrahētākie, pastarpinātākie, līdz ar to - kļūdainākie) realitātes līmeņi būtu ideju režģi, reliģijas, ideoloģijas. Pasaule nav dalīta tā, kā to pasniedz fanātiskie pasaules vērtētāji un normētāji. Protams, vieglāk dzīvot, ja visu, kas nepatīk pataisa par "ļaunumu" vai "grēku", bet tas nenozīmē, ka ārpus tavas naidīgās domas pastāv kāds lēmējspeks, kas to jebkādā veidā apstiprinātu. Tāpat "labais" ir tikvien kā "izdevīgais" vai personīgi iekārotais (lai kādi nebūtu iemesli), tikai ar to atšķirību, ka termins "labais" pieredzi marginalizē tāpat kā termins "ļaunais", tikai ar tikpat maldinošu uzsvaru uz to, ka, lūk, šī konkrēta darbība vai parādība ir uzskatāma par neaizskaramāku nekā "ļaunais".