Skumji vērot, kā tev nādas domāt gatavu atbilžu režģos. Tas kropļo katru diskusiju. Tev nākas pieņemt, ka otrs ir "kaut kam noticējis", nevis saprot un dzīvo to kā atvērtu, pašapliecinošu sistēmu, kura nav ne jāaizstāv, ne uz kuru būtu jāuzstāj (atšķirībā no reliģistiem, ideologiem un tml.). Tas, ka mana domu gaita korelē ar Rietumu civilizācijas ritumu nenozīmē, ka akli pārņemu laikmeta garu. Turklāt - esmu sācis nevis no šobrīd populārākās domas (un kura no manām tā vispār būtu?), bet gan kā visi - no galīgas bērnības. Tad esmu domājis gandrīz visu, kas dzirdēts kultūras vēstures lapās - no pirmākajiem grieķu lieldomātājiem, pašam kopjot savu pasaules redzējumu, cauri visiem ēģiptiešiem, ķīniešiem, indiāņiem, indiešiem, kristiem, pāviliem, renesansēm AND BEYOND. T.i., es nekam "neticu" tajā nozīmē, kur man būtu akli jāakceptē kaut kāda autoritāte (vienalga - Hērakleits, Jēzus, Pāvils vai Freids). Skatu tavu lejupnākšanu (augstprātību) kā gaužām aplamu un lieku. Tiesa - tā nav tik naidīga, cik varētu būt, tomēr grūti diskutēt ar cilvēku, kurš uz pasauli skatās nevis savām acīm, bet mēģina to darīt caur mirušiem, nesatiekamiem onkuļiem.

Redz, Pāvils mainīja savu domāšanu no viena mentālās verdzības līmeņa uz citu - viņa domu pamats ir "arguments no autoritātes" (ir tāda loģikas kļūda). Pirms tam autoritāte bija old-skūl žīdu sinagogas īpašnieki, pēc tam džeks atrada tās pašas mācības next-level tajā, ka viens čalītis kā tāds Če Gevara vai Iļjičs tik skaļi dirš to pašu sūdu, tik jaunā fashion līnijā, ka ir baigi fresh un sexy ticēt tam. DJ Bobo fans sāk klausīties Justin Bieber. Sou uat? Tas neliecina neko par to, ka Bībers būtu Patiesība. Jādomā ar savu galvu, nevis "vispirms jātic un tad jāsaprot". Ja gribi, es tev varu nodrošināt tādu pašubrīvību no domāšanas: tev man vispirms jātic bez ierunām, un tālāk jau, kad būsi sācis maksāt, es sākšu paskaidrot, kas ir dzīve. Sviests? Tas pats sviests, kuru tu centies aizstāvēt.

"ķermeņa iekšējās dzīves un emociju fetišizēšana" - ko fetišizēt nozīmētu piedēvēt tam kkādas meeeedžik īpašības. Man tas nav jādara. Tas, ka es pieredzu dusmas vai prieku, vai cerības, vai vēdergraizes, vai reiboņus, vai sirds ielēkšanos sajūsmā, ir pašapliecinošs, pabeigts akts - tam nav nepieciešama nekāda "ideoloģija". Es dzīvoju, es redzu, es jūtos. Man nav nepieciešams kaut kāds cits onkulis, kurš man pienāks un paskaidros, kāpēc tas viss ir ĪSTENĪBĀ. Lol. Tā jau ir īstenība. Tas, ka es tev rakstu, ir daudz īstāk par jebkuru "debesīs dzīvo dievs". Šī ir īstenība. Welcome.