Reāls un nereāls nav tik līdzīgi, kā tev liekas. Praktiski jautājums nav par to, vai kaut kas notika. Jautājums ir, vai tev ir pietiekams pamats uzskatīt, ka kaut kas notika. Un mūsu pašu funkcionalitātei ir pastāvīgs fīdbeks. Ja kaut kas neizdodas, tad mums kaut kādā veidā sāp. No tā mēs saprotam, kur ir saskaņa domāšanai ar realitāti un kur - nav. Tur nav nepieciešama nekāda filozofija. Visas dzīvības formas jau miljoniem gadu sekmīgi izdzīvo ar šo fīdbeku, jo tas ir tik drošticams - daudz drošticamāks par jebkādu Dekarta masturbāciju pie kamīna (atvainojos par vulgaritāti). Mēs neapzināti rēķinām - gandrīz nepārtraukti. Visu. Kur likt soli, kā uzrunāt draugu, cik siltu ūdeni atgriezt, vai ārā līs utt. Tās ir elementāras, pārbaudītas funkcijas, kuras sākotnēji bijušas neskaidras, bet atkārtošanās un loģiskās domāšanas ceļā nostabilizējušās. Tā vairs nav spekulācija. Realitāte sevi apstiprina. Likumsakarības kļūst pašsaprotamas, jo tās tādas arī ir (t.i., eksistences apgabalu daļa tik viegli nemainās - ja tā mainītos veidā, kurš liktu apšaubīt tās uzticamību tādā līmenī, kurš vnk nebūtu ļāvis izdzīvot sen pirms pirmajiem loģiķiem un filozofiem - vai šamaņiem, vatever).
Respektīvi - ir pavisam lieki pārlieku noslogot ticības jēdzienu. Nedrīkst arī aizmirst, ka šī pārslogošana to jau sen izstaipījusi un padarījusi neveikli multifunkcionālu. Ir viegli pārprast šī termina lietojumu, kas arī izraisījis šo diskusiju.
Saprātīgi ir rīkoties saprātīgi. T.i., saprātība ir pašsaprotama, jo mēs elementāri atpazīstam saprāta (loģikas, likumsakariskās domāšanas) izdevīgumu jeb adekvātumu (kas arī ir augstākais mums pieejamais realitātes mērs) - un tāpēc lietā var likt veco labo "Okama reizōru" un teikt - katrs pamatojums viņpus nepieciešamajam ir lieks, arbitrārs. Tāpēc ir absurdi atsaukties uz vienradžiem, dieviem vai karmām - tās ir poētiskas spekulācijas bez jebkāda pietiekama pamata realitātē. Bez tam, manuprāt, visi šāda tipa jautājumi jau sen atbildēti daudz adekvātāk un viennozīmīgāk. Kopš cilvēks uzdrīkstējies pasauli atkal atpazīt kā būvētu no apakšas, nevis augšas, likumsakarības haosā ir saprotamas un atkal vairs nav nepieciešamības runāt par kaut kādiem "augstākiem spēkiem", tostarp pašām likumsakarībām kā kādam akmenī cirstam likumam. Tagad nav grūti sasniegt informāciju, kas apliecina, ka "patterni" rodas "paši no sevis" jeb attīstās, haosā sakrītot tik dzīvotspējīgiem pašatražojošiem mehānismiem, ka spējam tos atpazīt un identificēt kā kaut cik pastāvīgus. Ne tāpēc, ka tie būtu doti "no augšas", bet tāpēc, ka tie sevi kādu laiku iztur - kā samaisīts šķidrums traukā riņķo pietiekami ticamu laiku. Tāpat ticība, par kuru runāju es, ir ticība esošajam, nevis tikai iespējamajam. Turklāt - es iespējamo balstu esošajā. Ja nav pamata ticēt kādai iespējamībai (t.i., manā aprēķinā no šī punkta A uz to punktu B ceļa vnk nav), tad es tai neticu. Ja saskatu (kaut arī kļūdaini) ceļu no tagadnes punkta A uz punktu B, tad jau ir vērts tam ticēt - ne tāpēc, ka B eksistētu, bet tāpēc, ka varu to izvēlēt par savu pietiekamo motivāciju, par saprātīgu iemeslu dzīvot. Tikmēr ticība lietām, kurām ticēt var tikpat daudz vai pat mazāk nekā neticēt, ir vienkārši necieņa pret savu ierobežoto dzīves laiku un domāšanu. Kāpēc tērēt enerģiju uz mazticamo, ja ir tik daudz ticamu potenciālo scenāriju, kuros patiešām vērts ieguldīt savus ierobežotos resursus?