Dienasgrāmata

Vakar biju aizbraucis uz pilsētas centru, vēlējos pastaigāties pa Vecrīgu un Brīvības bulvāri pavasara spilgtajā gaismā un svētku noskaņā. Skaļais ļaužu pūlis mani šoreiz netraucēja un nekaitināja. Ar patiku vēroju, kā cilvēki smejas, žestikulē un sarunājas. Aiz katra ir kāds stāsts, bet manis iztēlotais visticamāk ir tālu no patiesības. Biju iegājos arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā apskatīt ekspozīcijas un novēlēt darbinieciem skaistu atgriešanos Rīgas pils telpās. Taču nelielu darvas karoti radīja mājupceļš, kad pievakarē atrados savā auto pie stūres un ieniru skaļajā satiksmes rēkoņā. Trokšņi paši par sevi mani netraucēja, kā jau Rīgas iedzimto vairākās paaudzēs. Pie sarkanās gaismas netālu no manis apstājās motociklistu bariņš, ķērcošā balsī kāds izkliedza: "Mamba, mamba, h...amba!" Sāka skanēt primitīva mūzika krievu valodā, aptuvens pankroka un regeja mūzikas sajaukums. Šo mūzikas novirzienu saucot par ska, pati grupa esot leģendāra, kā brāļadēls mani vēlāk apgaismoja. Lai nu tā būtu. Taču uz brīdi bija skumji, ka manā privātajā telpā atkal ielaužas krievu valoda. Iespējams, esmu kļuvis pārāk jūtīgs pret šo valodu kopš kara Ukrainā, taču pēdējā laikā šķiet, ka Rīga palikusi ļoti krieviska. Valsts svētkos uz brīdi jutos kā svešā valstī, lai gan varbūt būtu vajadzējis pierast, ka līdz ar Eiropu ejam multikulturālisma virzienā.

Nē, cilvēks nemācās no savām kļūdām. Tā pati alkatība, muļķība un cietsirdība, tie paši meli un kari.

No rīta aizvedu māmiņu uz Vecrīgu, uz misi Svētā Jēkaba katedrālē. Pats nepaliku, braucu mājās. Māmiņa teica, ka pēc mises došoties satikt draudzenes un atpakaļ braukšot ar tramvaju. Noskaņojums padrūms, pat ja dzeru ģimenes ārstes ieteiktos vitamīnus un katru dienu izeju stundu garā pastaigā. Kopš oficiāli esmu pensionārs, varu atļauties garākas promenādes diennakts gaišajā laikā. Taču daudz telpas domām, arī ne tām patīkamākajām. 

Tā. Nācu mājās gar Ķempes ielas vienveidīgajām un bezpersoniskajām mājām. Pelēkums spieda pie zemes. Smidzināja sīks, nejauks lietus. Auksti. Pamanīju peļķē mētajamies sarkanbaltsarkanu lentīti. Skumji. Apstājos. Dilemma: izmest nepiedodami, bet vai atstāt samīšanai? Pacēlu un aiznesu līdz atkritumu tvertnei. Labāk tā, nekā, ja pa to slampātu simts zābaki. Arī Lāčplēša dienā svētku sajūtas nebija. Vakarā māmiņa bija ieslēgusi televizoru, no jauna iestudētās rokoperas "Lāčplēsis" ierakstu. Neuzrunāja, pašā sākumā kaitināja apmetņi ar latvju zīmēm. Banāli. Aizgāju uz savu istabu. Divreiz vienā upē neiekāpsi. Tautiskais romantisms abos atmodas periodos bija vajadzīgs, bet mūsdienās nespēju to uztvert nopietni. Laikam esmu vīlies ciniķis.

Līst. Pirms stundas pavadīju uz lidostu savus viesus no Apvienotās Karalistes. Šeit viesojās nedēļu. Beidzot atkal viens! Dzeru tēju un apdomāju notikušo. Vai jūtos gandarīts par pavadīto laiku? Ir iekavēti tulkošanas darbi, bet viesi šķita apmierināti.

Pirms nedēļas viesi bija izteikuši vēlmi apmeklēt Jūrmalas festivāla Saullēkta koncertu. Masu pasākumi nekad nav mani saistījuši, taču piekritu būt par pavadoni. Galu galā laba mūzika skaistā vietā kopā ar viļnu šalkoņu nav nemaz tik slikti. Protams, agrā celšanās nesajūsmināja. Ērtības labad braucām ar taksometru.


Biju jau noskaņojies mūzikas baudīšanai, atradām diezgan ērtu vietu, lai gan cilvēku bija ļoti daudz. Sākās koncerts. Pirmais nepatīkamais pārsteigums troksnis no kafejnīcas. Kāpēc viss jāpārvēš par tādu balagānu Posituvus festivāla stilā? Nu labi, no tā vēl varētu norobežoties. Taču traucēja cilvēku staigāšana, jo nemitīgi jāuzņem pašbildes un video. Acīmredzot, mūsdienās visam uzreiz jābūt ievietotam sociālajos tīklos. Un tad vēl derdzīgās pļāpas! Un ne jau par mūziku, jūru, gaisotni, bet triviālām ikdienas blakuslietām. Kāpēc cilvēki par satikšanās vietu izvēlējušies koncertu, nevis privātu telpu? Aizkaitināts piecēlos un aizgāju pašā liedaga malā. Beidzot miers. Ceru, ka viesi neņēma ļauna, ka biju spiests viņus atstāt vienus. No masu pasākumiem nekad neesmu gaidījis neko izcilu, bet tāpat bija vilšanās par apmeklētāju kultūras un elementāras cieņas trūkumu.

Labi iecerētais sākums padarīja nīgru mani visu nedēļu, tāpēc nespēju pilnvērtīgi novērtēt citus šonedēļ apmeklētos koncertus. Varbūt Jūrmala nav mana pilsēta, ļoti krieviska. Pat ja Dzintaru koncertzālē notiek augstvērtīgi koncerti, spēju novērtēt tikai ar prātu, kaut kas gaisotnē atgrūž. Vienā sarunā dzirdēju vieglu ņirgāšanos par ukraiņu īpašvārdiem. Tā nu biju kļuvis piekasīgs, ka daži nāk tikai atzīmēties, izrādīt apģērbus utt. Bet mūzika nav prioritāte. Protams, par visiem tā nevar teikt. Ar to arī apskatu beigšu.

Atvainojos, ja kādu savos ierakstos esmu aizskāris, neapdomīgi izvēloties vārdus un vispārinot. Jā, būtībā esmu mizantrops, sevī noslēdzies. Tā nu cibā pārsvarā rādu šo drūmo, piekasīgo, vecišķo šķautni. Viss, ko rakstu, atspoguļo vairāk vai mazāk mani pašu, manu uztveri, ne citus ļaudis vai pasauli. Protams, centrā esmu es, bet tas nav glaimojoši man. Apbrīnoju dāmas, viņu unikālo sapratni par attiecībām, empātiju. Esmu audzināts citādi, tāpēc bieži pasaule man šķiet nesaprotama, sveša.

Mans novērojums teātrī, visnevērīgākā pret etiķeti tomēr ir 40+ paaudze, izrāžu laikā bieži skatās telefonos, kāds lugas laikā, nesagaidījis starpbrīdi, iet pēc vīna utt. Teiksiet - nav mana darīšana? Tomēr kopīgajā telpā, kur smalkas vibrācijas, šī laikmeta nemieru jūt citi jūtīgāki skatītāji un mākslinieki, nemaz nerunājot par fizisko uztveri, blakussēdētāja telefona gaismiņa tomēr traucē. Uz šī fona jaunatne teātrī šķiet priekšzīmīga, vērīga un uzmanīga. Tā ka nav tā, ka visus jaunos cilvēkus uzskatītu par zudušo zelta paaudzi.

Braucu autobusā uz lidostu sagaidīt senu paziņu. Pa ceļam lasīju Kolmaņa grāmatu "Taksista stāsti", ik pa laikam uzmetot skatu garām slīdošajai pilsētas ainai. Rāmo mieru pārtrauca skaļš jauniešu bariņš, bet esmu jau iemanījies norobežoties savā klusumā, tā nu atkal pievērsos grāmatai. Tomēr saausījos, kad jauna meitene no bariņa sāka uzskaitīt valodas, kuras labi pārvalda - vācu, zviedru, čehu. Varbūt visas nesaklausīju, jo klausījos pavirši. Tad meitene pašpārliecināti uzsvēra: "Bet krievu valodu es gan nemāku! Man visu laiku jūk čehu un vācu valoda." Kāds no skaļās kompānijas ierosināja, lai meitene pasakot kaut ko čehiski. Klusuma pauze. Droši vien meklēja īstos vārdus, kā tas parasti ir tūristiem vai iesācējiem, apgūstot kādu svešvalodu. "Pasaki čehiski: "Kā tev iet?"", ierosināja puisis. "Tūlīt, tūlīt... Ļaujiet padomāt, man viss sajucis." Tad palīgā nāca blakussēdētāja (iespējams, google tulkotājs), pasakot pirmos vārdus Jak se... "Jā, pareizi! "Jak se màš?" Bet vāciski ir "Wie geht es Ihnen?"" Meitene centās revanšēties par misēkli un sāka skaitīt frāzes citās valodās, beigās uzsverot, ka krievu valodu gan nemākot. Tālāk vairs neklausījos. Ieslīgu pārdomās, vai tiešām mūsdienās dažu frāžu zināšana nozīmē arī valodas pārvaldīšanu? Viss relatīvs? Nē, nenosodu, nav viegli dzīvot laikmetā, kur internets ir smadzeņu paplašinājums, līdz ar to vairs nav nepieciešams trenēt atmiņu un kaut ko atcerēties ilgāk par piecām minūtēm. Jauniešu galvās iedzītās iluzorās frāzes - Viss ir iespējams, esmu vislabākais, zinu visu - nav viņu vaina. Atcerējos kādas profesores teikto par bakalaura darbiem. Ja kāds tēlotā pašpārliecinātībā stāsta, cik labs ir viņa darbs, visticamāk tas tāds nebūs, kad būsi izlasījis viņa radīto. Ai, ai, dzīvīte.

Tā. Es visus cilvēkus, kas atbalsta Putinu, no savas dzīves esmu izdzēsis.

Tā. Darbavietas Ziemassvētku eglītes sarīkojamā zem eglītes uzgāju sev paredzēto dāvanu. Standarta maisiņš ar atklātnīti - Egilam. Bez paraksta. laikam sveicēj/s/a/ sakautrējies. Krāsainajā, bezgaumīgiem rimbuļiem un zelta zvaniņiem apdrukātajā maisiņā, atradās paciņa ar uzrakstu "Vegānu omlete". Nesapratu dāvinātāja mērķi. Neesmu vegāns. Darba kabinetu apdzīvojam trīs. Es un divas dāmas. Pārējās divās darba telpās arī līdzīgs skaits strādājošo. Vai ļaudis ir iedomājošies manu piederību augu valsts cienītājiem tāpēc, ka nemēdzu pusdienas ieturēt kopīgajā atpūtas telpā, kur mikroviļņu krāsniņā kolēģes silda līdzpaņemtos kulinārijas meistardarbus? Allaž izeju garākā pastaigā, iegriežos kādā kafejnīcā, naudas taupības nolūkos dažu reizi, kad pārēji no atpūtas telpas aizgājuši, uzvāru tēju un apēdu līdzpaņemtās sviestmaizes.
Vegānu omletes gatavošanu atliku. Svētku laiks pagāja ātri. Piedāvāju māmiņai eksperimentēt, uzcept no sausā maisījuma vakariņas. Māmiņa pagrozīja pirkstos paciņu, atteicās. Aizbildinājās, nepratīšot pagatavot.
Ķēros pats pie darba. Sajaucu miltiem līdzīgo sauso mistrojumu ar ūdeni, ielēju pannā olīveļlu un gaidīju savas dāvanas pārvēršanos gardā kulināŗijas šedevrā. Masa cepās gausi, kļuva ķepīga, sajutu ne visai tīkamu sojas un zirņu smaku. Dzeltenā putra pannā apetīti nerosināja. Izslēdzu gāzi. Uzliku niecīgu piciņu uz šķīvja, pagaršoju. Ēdiens bija vairāk nekā netīkams. VArētu sacīt - pretīgs. Ar piepiešanos noriju kumosu.
Piedāvāju atdzisušo vegānu omleti kaimiņienei, kura šķūnītī tur vistas. Viņa paošnāja un sacīja, ka savas olu devējas netaisās indēt. Esmu pret pārtikas izmešanu atkritumos, tomēr šajā reizē nekas cits neatlika.
Ai dzīve, dzīvīte..

Tā. Mans brāļa dēls augusta nogalē, manā dzimšanas dienā uzdāvināja grāmatu, dižpārdokli, norvēģu rakstnieka Jū Nesbē detektīvu "Nazis". Līdz šim ar autora dabiem nebiju iepazinies, tikai biju redzējis grāmatnīcu plauktos, sadaļā, kuru parasti ignorēju. Biju lasījis atsauksmes par iepriekšējām, taču nepārliecināja. Nekad neesmu izvēlējies grāmatas pēc pārdošanas apjoma vai popularitātes.

Tā nu grāmata manā plauktā nogulēja divus mēnešus neskarta. Pirms divām nedēļām lietainā pēcpusdienā atvēru. Piesaistīja valoda, kas nešķita raksturīga detektīviem (atzīšos maz esmu no šī žanra lasījis, tāpēc varbūt man ir aizspriedumi). Jā, tehniski nevar piesieties. Ir labi izstrādāti tēli, noskaņa, labi uztverams sižets, autors kārtīgi izpētījis tēmu. Tomēr grāmatu jau aizvēru 250. lappusē. Nesaistīja tālākie notikumi un lietas atrisinājums. Iespējams tāpēc, ka biju distancējies no pretīgajām epizodēm, kurās vairs negribēju uzturēties. Ja autora mērķis bija šokēt vai biedēt lasītāju, tad tas neizdevās. Robeža paplašināšana šoreiz nevainagojās panākumiem. Iespējams, tas apliecina, ka detektīvžanrs nav mans lauciņš.

Aiznesu grāmatu uz darbu, piedāvāju kolēģēm. "Varat ņemt un lietot, ja ir tāda vēlme". Sievietes bija iepriecinātas un pierakstījās rindā uz lasīšanu.

Pirms pāris dienām, ejot pa gaiteni, nejauši izdzirdēju kolēģu sarunu, kas plūda no grāmatvedības kabineta, kuram vaļā bija atstātas durvis. Mani piesaistīja vārdi - "ļoti spraigs sižets, interesanti notikumi..".tāpēc ieklausījos. Runātāja bija iestādes sekretāre, 40 gadus jauna, kura bija uz brīdi ienākusi pie kolēģēm padalīties ar iespaidiem par redzēto mākslas pasaulē. No sekretāres monologa nopratu, ka runa laikam iet par filmu Kriminālās ekselences fonds, jo jaunā dāma vairākas reizes skaļi uzsvēra "biju gaidījusi lielas rupjības", "viss bez rupjībām, tik asprātīgi!" "un tiešām, nekādu rupjibu",
Esmu vecmodīgs cilvēks, arī man nepatik lamu vārdi, kuri skan no teātru satuvēm, kinovaroņu mutēm. Ruperheita filmu neesmu redzējis, bet pieļāvu iespēju, ka filmā dzirdēto leksiku sekretāre nepieskaita rupjībām, jo tagad "tā runā visi" .
Pusdienas pauzē satiku grāmatvedi un apjautājos, vai sekretāre skatijusies Kriminālās ekeselences fondu. Grāmatvede bija neizpratnē.
"nē. Ilga bija aizbraukusi uz Valmieru. Un viņai ļoti patika izrāde."
"Kas tā bija par izrādi? " Biju izbrīnīts, jo no Valmieras teātra skatuves pārāk daudz necenzētu vārdu birumu nebiju dzirdējis. Tiesa, neesmu redzējis visas lugas, kas tur izrādītas.
"Bezkaunīgie veči.'
Neatbildēju. Pamāju un devos prom. Patīkama vilšanās bijusi sekretārei, kad lugas nosaukums nav sniedzis iedomāto. Par Anšalavu Eglīti un laiku, kurā viņš dzīvojis, acīmredzot sekretāre nebija lietas kursā.

Svētdienas pievakare rosināja mani apcerei par grāmatu pielietojumu cilvēku dzīvēs. Aizvadītajā nedēļā mani negaidot pārsteidza telefona zvans no bijušās darbabiedrenes.Tiku informēts, ka M. dzīvoklī pēc pasūtījuma uzstādīts liels grāmatplaukts, arī grāmatas esot piemeklētas ( cik atminos, kad pirms vairākiem gadiem viesojos M mājoklī, vienīgā literatūra viņas sekcijā bija D. Stīlas, Koelju, R. Baha sacerējumi. Murakami romāni bija vērtīgākais, kas atradās M. plauktā) . M māsica esot pārcēlusies uz Briseli un atstājusi M savu bibliotēku, M mani lūdza palīdzēt sakārtot grāmatplauktu, viņai neesot tik liela lasīšanas pieredze kā man. Apsolījos un aizbraucu uz Vecmilgrāvi. Plaukts bija ievērības cienīgs meistardabs, M teicās,ka gatavots pēc individuālā pasūtījuma. M. vēl lepni nosauca meistadarba cenu. Es a plūkoju plauktā sarindotās grāmatas.

"Vai esat domājusi par kādu noteiktu sistēmu?"jautāju, jo mani izbrīnīja diezgan lielais haoss grāmatplauktā. Latviešu literatūra bija vienā plauktā, pašā centrā dižojās A.Pučes Slazds un E. Lukjanska Sieviete visam mūžam. Līdzās A. Grīna Dvēseļu putenis un Z. Mauriņas esejas. . Ārzemju literatūrai paredzētajā plauktā līdzās Igo un Dantes garadarbiem bija iestumtas M. Mičeles Vējiem Līdzi un Bariko Zīds.

"Es neko nesaprotu, M teica, nezinu, kas ir kas.".un paraustīja plecus, " Gribētu, lai grāmatas būtu apmēram pēc rakstnieku vecuma, tautībām utt..."

Kādu laiku pavadīju , kārtodams dāvinājumā iegūto bibliotēku. M virtuvē vārīja kafiju, tad ienāca, pārlaida acis plauktam : "Es tā nebiju domājusi, tos neglītos vākus prom otrajā rindā, lai nerēgojas visiem acu priekšā ( par negītajām bija nosauktas padomju laikā izdotās grāmatas- Heses Sikla pērlīšu spēle un Stepes vilks. Sacīju, ka tad nevarēšu iekļauties viņas iecerētajā sistēmā.

"Nu tad nevajag, priekšplānā liec labās grāmatas, aizmugurē pārējās, varbūt pat vispār nelikt, vest projām uz kādu bibliotēku...? Es vēl gribu kāds smukas vāzītes salikt."

"Jūsu grāmatplaukts, jūsu izvēle", atkāpos no grāmatu rindošanas noteiktā secībā.

Dzērām kafiju. Ai dzīve, dzīvīte...

Vakar biju aizgājis ciemos pie bērnības drauga. Tiku informēts par ievērības cienīgu notikumu - pārcelšanos uz jaunu dzīvokli, kurā tikko finišējušies remontdarbi.
Bērnības draugs mita vecā, 19 gadsimtā celtā ēkā. Sēdējām viesistabā un dzērām tēju. Līdzās plūda tīkams siltums no iekurtās krāsns.Neizpratni radīja paliela kartona kaste ar grāmatām, kura bija novietota netālu no krāsns. ''Tās iekuram, uz jauno māju jau līdzi neņemsim,:"draugs sacīja.
Piecēlos un sāku aplūkot grāmatas. Ienāca drauga sieva: "Galīgi vecas, viņa teica, tādas tagad neviens vairs nelasa. Tagad lasa citādākas grāmatas."
Nevaicāju, lai viņa izskaidro, ko nozīmē 'citādākas grāmatas". Pieļauju iespēju, ka tās ir grāmatas glancētos vākos, bieži vien tukšas saturā,centrētas uz pozitīvo domāšanu un karjeras iespējām.

Sapratu, ka viņu jaunajā, modernajā interjerā nav paredzēta vieta grāmatplauktam (grāmatas iespējams lasīt elektroniski, lieki putekļi). Centrālā vieta droši vien būs atvēlēta platekrāna tv. Skumjš laikmets. Esmu pesimists attiecībā uz cilvēci. Grūti eksistēt laikmetā, kad cilvēki vairs nevēlas sevi apgrūtināt ar domāšanu, kad viss senais sen vairs nav skaists vai kaut kas unikāls. Tagad viss skaists ir tikai viss jaunais, paies vēl pāris gadi un modernās mēbeles nomainīs pret citām, tāpat kā interjeram pieskaņotās gleznu reprodukcijas.Tas jau skaidrs, ka mūsdienu patērētājsabiedrībā galvenais nav saglabāt, bet pirkt un izmest.Nepieciešamas aizvien jaunas lietas, citādi nav interesanti dzīvot. Vai izklausos pēc sena dinozaura? Jā, bieži esmu dzirdējis pārmetumus, ka nākot no cita laikmeta. Par laimi, man ir iespējas izvēlēties, kā dzīvot. Taču skumdina fakts, ka jādzīvo starp barbariem.

Diemžēl šis skumjais fakts apliecina manu pārliecību par civilizācijas norietu. Pagātnes domātāji nevienu vairs neinteresē, turklāt atšķirībā no vecajiem laikiem, par to pat vairs īpaši nekaunas. Kādreiz vismaz bija prestiži turēt dižgaru grāmatas plauktā.

Tā. Esmu nokļuvis septembrī.

Vasaru pavadīju savās lauku mājās, būdams tālu prom no visiem, neizmantoju modernās tehnikas, vienīgā sazināšanās ar ārpasauli man bija vecs padomju laiku radioaparāts Abava, kurā klausījos LR 1 programmu.Daudz lasīju, daudz padarīju, atpūtos, apdomāju dzīvi, baudīju klusumu, dabu, braucu ar laivu un vēroju debesis.

Galvaspilsēta mani sagaidīja lietaini, pelēcīga, biju atradis no cilvēkiem, kuri gāja man garām pa ielu. Aizbraucu ar tramvaju līdz savām mājām un jutos patīkami pārsteigts. Mans radinieks bija atstājis man dāvanu aizvadītajā dzimšanas dienā. Izsaiņoju. Tas bija lietussargs ar Mocarta attēlu un zīmētam notīm. Būtu ļoti iepriecināts par šo dāvanu, jo vecais lietussargs ilgus gadus kalpojis, vairs nevarēja pildīt savas funkcijas.

Man nav nekas iebilstams pret Mocartu. Mani skumdina fakts, ka Austrija savu dižgaru iemeta bedrē kā suni, bet tagad pelna nauda ar visvisādiem atribūtiem, sākot no piespraudītēm un zīmuļiem, beidzot ar mēteļiem somām un lietussargiem. Jūtos necienīgs un reizē smieklīgs ejot pa savas pilsētas ielām, paslēpies zem Mocarta attēla. Jā, gadās , kad pārkāpju pāri saviem principiem, nedarīt neko pret savu sirdsapziņu. Arī šoreiz. Galvenokārt tāpēc, lai neaizvainotu dāvinātāju, kurš sava arzemju brauciena laikā bija par mani iedomājies.

Tā. Vakar biju izbraucis no galvaspilsētas, prom no kņadas. Laiks bija patīkams. Mierīgā noskaņā pastaigājos pa mazpilsētas ielām. Man garām pagāja cilvēki, kurus nepazinu un kurus nekad arī neiepazīšu. Nebija drūzmas, nebija steigas. Bija vēla pēcpusdiena, kad tirgus kņada rimusi un ielās vērojams rāms miers. Apsēdos vasaras kafejnīcā pie galdiņa, pasūtīju melnu kafiju. Sēdēju un vēroju nedaudzos garāmgājējus. Man patika nesteidzīgā noskaņa, kura ļāva manām domām brīvi klejot fantāziju līkločos. Esmu smēkētājs,tāpēc izvilku cigarešu paciņu, vispirms, protams, pārliecinoties, vai nav kāda norāde, kura liegtu apmeklētājiem smēķēt. Nemanīju neko. Uz galdiņa bija arī pelnutrauks, tāpēc aizdedzināju cigareti. Dūmu mutuļi vijās gar manu seju. Jutos labi. Kad biju beidzis smēķēt, pie manis pienāca jauns vīrietis un sacīja, "Paldies jums, ka sabojājāt man apetīti!". Paskatījos atpakaļ, apmēram 3 metrus tālāk pie galdiņa sēdēja sievieti ar mazu bērnu klēpī. Turklāt viņi jau cēlās kājās, lai dotos prom.

Skumji. Nebiju ģimeni ievērojis. Būtu iesākumā pajautājis viņiem atļauju. Ko man atlika darīt? VIesmīlis atnesa kafijas tasi.Es jaunajam vīrietim atbildēju:"Paldies arī jums, ka sabojājāt man kafijas baudīšans prieku."' Vīrietis atbildēja: "Priecājos, ka vismaz vienā jautājumā mums domas sakrīt. Abi esam kaut ko viens otram sabojājuši. Taču es gaidīju atvainošanos." To pateicis, kopā ar ģimeni devās prom.

Jā, dzīve, dzīvīte, ko lai secinu no piedzīvotā? Kāpēc jaunais cilvēks nepienāca pie manis tajā mirklī, kad biju iededzis cigareti, bet gan nogaidīja, kad beidzu smēķēt?

Pirmdienas vakarā pēc ilgāka pārtraukuma paskatījos Tv žurnālista U. Joksta vadīto VIP prāta spēli. Jā. Atkal man nācās piedzīvot diezgan skumjas izjūtas. Te vietā būtu citēt mūzībā aizgājuša N. Naumaņa vārdus :
" bēdīgi, ka jaunie ļaudis ne tikai neko nezina, bet arī neprot domāt..." (kādreiz teikti VIP spēles saistībā).
Pieļauju iespēju, ka var nezināt rokoperas "Ei, jūs tur" komponistu, bet papildus iespēju (minētais komponists ir 1971. gadā uzņemtās filmas Ezera sonāte autors ) , jaunie ļaudis arī neprata izmantot. Domāju, Zigmārs Liepiņš būtu patīkami pārsteigts, ka 20 gadu vecumā ir radījis mūziku tik populārai latviešu kinofilmai, kā to paziņoja spēles dalībnieki.
Protams, tas, ka prāta spēles dalībnieki nezināja itālu komponistu Džakomo Pučini, mani vairs neizbrīnīja. Kāds pusisis pat ieteicās, ka laikam kāds latviešu autors sacerējis šīs operas.. Gala rezultātā tika vēstīts, ka operu Bohēma, Toska un Manona Lesko autors ir Džavoni Bokačo.
Negribu vairāk komentēt šīs spēles norisi.
Dzīve, dzīvīte...

Aizvadītajā nedēļā Latvijas televīzijā noskatījos raidījumu par kādreiz populāro un iecienīto Nacionālā teātra aktieri Jāni Kubili. Prātā palikušas ļoti daudzas viņa atveidotās lomas, gan Mācītāja tēls no B. Šova Velna mācekļa, kur uz skatuves kopā ar aktieriem muzicēja U. Stabulnieks, Hamilkāra kungs izrādē ar tādu pašu nosaukumu, profesors,K. Sajas Tātad dzīvoju, kur uz skatuves bija arī aktiera kollijs, viens no bezkaunīgajiem večiem A. Eglīša komēdijā. Atminos arī raidījumā minēto izrādi Trešais vārds, kuru skatījos, kad biju pavisam mazs bērns. Māmiņa ļoti agrā vecumā mani sāka ņemt līdzi gan uz teātra, gan operu izrādēm. Un vienā operas izrādē māmiņai kāds kungs pat aizrādīja: " Cienītā, šī gan nav tā opera, kura būtu jāredz bērniem. Atceros, runa bija par lietuviešu komponista V. Klovas operu Amerikāņu traģēdija, un man izrāde patika itin ļoti, gan gaismas efekti, kinotitri un tamlīdzīgi efekti, kuri deviņgadīga zēnam ļoti piesaistīja uzmanību un izraisīja apbrīnu.

Bet nav mans nodoms šoreiz apcerēt savas bērnības atmiņas par apmeklētajām izrādēm un vērtēt J. Kubiļa lomu analīzi.

Mani izbrīna cits fakts, raidījuma noslēgumā, Nacioālā teātra jaunajiem aktieriem tika parādīts videosižets un tika jautāts atpazīt aktieri (proti J. Kubili), kurš bija redzams piedāvātajā epizodē. Jaunie aktieri skatījās, bet nemācēja nosaukt mākslinieka vārdu. Tiesa, kad žurnāliste pateica priekšā, neveikli pasmaidīja, jā zinot gan tādu personu.

Liels pārsteigums man bija, kad jaunajai aktrisei S. Pušpurei nodemonstrēja video. J. Kubilis raidījumā bija ļoti atzinīgi un jūsmīgi par meiteni izticies. Aktrise raustīja plecus, dumji smaidīja un arī žurnālistes nosauktais J. Kubiļa vārds Pušpurei neko neizteica, prasīšot mammai googlei, kas tāds. Mūsdienu cilvēkam laikam nešķiet tik būtiski – zināt faktus vai personības.

Skumji. Neesmu gadaskaitļu cienītājs, bet tomēr sameklēju aktrrises biogrāfiskos datus. Laikā, kad J. Kubilis pameta teātri viņai bija 7 gadi. Vai tiešam nav dzirdēts kaut kas no vecākiem, nav redzēta neviena izrāde? Vai interese par teātri ir radusies vēlākajos gados, ne bērnībā? Kaut gan tagad mūsdienu sabiedrībā jaunatne vairs nekaunās no nezināšanas, kā agrāk.

Ai. dzīve dzīvīte...

Negribas salīdzināt, bet varu piebilst, ka neesmu uz skatuves redzējis Ne Ž.. Katlapu, ne J. Osi, bet šo aktieru vārdi un arī izskats man saglabājušies labā atmiņā. Aktrise A. Klints aizgāja mūžībā, kam man bija 9 gadi, taču ļoti spilgti atceros viņu kā komēdijā Dullais Barons Bunduls ar mazo sunīti klēpī.

Ienāca prātā amerikāņu literātes F. Lebovicas vārdi no Ŗīgas laika: „cilvēki kādreiz lasīja vai vismaz izlikās, ka ir lasījuši noteiktas grāmatas, jo tas cēla viņu statusu sabiedrībā. Tagad viņi vars pat neizliekas, jo tam nav nozīmes. Visu nosaka nauda”.

Pēc vairāku gadu pārtraukuma (nemākot pateikt "nē" un daļēji arī tāpēc, ka pašam kaut kur iekšienē kniesās) piekritu LKA nolasīt vienu lekciju kursu. Pirmais iespaids fantastisks - jaunā radošā inteliģence nelasa nevienu izdevumu, nemāk nosaukt nevienu žurnālistu (pat ne pa kultūras līniju), neko neskatās, viņiem neko neizsaka vārds "Anna Žīgure", ko piesaucu vienā piemērā, utt. Kā es novilkšu līdz decembrim, pagaidām nezinu.

http://klab.lv/users/meness_berns/188025…

Gribēju rakstīt vienu īsu skici par vakar piedzīvoto savas pastaigas laikā, bet apdomājos un nolēmu uzrakstīt vairāk. Jo līdzīga rakstura notikumus pēdējo gadu laikā esmu vairākkārt piedzīvojis, un vienmēr man ir bijis par to jādomā. Proti, kāpēc, cilvēki runājot, savu prieku un sajūsmu pauž nevis ar skaistiem vārdiem, bet gan rupjībām?

Šodien klausījos Kultūras rondo, sarunu ar P. Vaski.Vasks teica, ka mūzika ir viss skaistais, kurā pazūd negācijas, nav rupjības.

Atcerējos savu vakardienas pastaigu. Biju izgājis ar suni. Ārā valdīja dziļa tumsā, bērnu vietas sniega kalniņos bija ieņēmuši jaunieši. Redzēju, ka puisis un meitene slidinās no kalna lejā ar plastmasas palikteņiem, Tad meitene divas reizes iesaucās : "Nu, ej tu dirst, ej dirst, laižam lejā vēl vienu reizi!", viņas balss līksmā intonācija nepārprotami norādīja uz lielu prieku, ne jau savu pavadoni viņai bija padomā rupji raidīt prom, kā vārdu salikums to norādīja.

Adventes laikā pirms gada gāju cauri Vērmeņparkam, kur strādnieki izkāra kokos rotājumus. Acīmredzot bija radies kāds tehnisks bojājums, jo elektriskā lampiņas atteicās klausīt. Koki grima tumsā. Beidzot lampiņas iedegās un dārzs skaisti izgaismojās. Liels bija arī strādnieku prieks: " Nu, piz.....ec!!" Viņi skaļi un priecīgi iesaucās.

Vasarā staigāju pa Mežaparku, gāju garām bērnu pilsētiņai. Glīta jauna māmiņa šūpolēs šūpināja apmēram 2 gadus vecu bērnu. PIrmajā brīdī nesapratu mazā bērna sajūsmas pilnos spiedzienus:" ujēju.... Bet tad bērns pavisam skaidri iespiedzās : Hujeju!

Agrā pavasarī biju aizbraucis uz Liepāju un devos pastaigā gar jūru uz Dienvidu mola pusi. Man tur patīk. Aizeju līdz pašam galam un ieklausos viļņu brāzmās, kuri sitas pret akmeņiem. Tajā dienā nebiju tur viens. Pāris puiši pastaigājās. Viņi Bija krievu tautības, bet pēc labajām fotokamerām rokās, sapratu iebraucēji, un ne jau no salašņu gala. Puiši gāja tālāk pa akmeņaino ceļu, kurš iestiepās dziļāk jūrā, fotogrāfīja viļņus un lielā aizrautībā pauda savu sajūsmu : Nu., jebal jebal..

Varbūt pietiks.

Nerakstīšu apceri par lamu vārdu izcelsmi. To jau ir darījuši daudzi pirms manis. Zinu, ka kristīgās baznīcas senajās konfesijās, katoļu un pareizticīgo, lamu vārdi tiek piedēvēti grēka izpausmēm, cilvēks sevi iekļauj dēmonu valstībā, dodot iespēju savas dzīvi pakļaut destruktīvām darbībām, izsakot smagus lāstus. Savukārt mūsdienās, klausoties apkārtējo cilvēku runasveidā, šķiet, ka ļautiņiem, it īpaši daļai jauniešu, lamu vārdu lietojums šķiet īpašs izteiksmes veids, lai protestētu pret valodas pareizību un pieaugušo normām.

Pirms vairākiem gadiem portālā Satori I. Šlāpina kungs bija publicējis eseju par lamu vārdu funkcionalitāti. Manis minētie gadījumi laikam attiecās uz modeli, citēju:

Pēdējais manā uzskaitījumā varētu būt emocionālo afektu izpausmes modelis bez ritmizācijas funkcijas, kas atšķirībā no šī ir diezgan neemocionāla darbība – katrā teikumā "fak, fak, fak” nekādas emocijas nepauž. Emocionālu afektu izpausme ir tādu vārdu lietošana, kas aizvieto visus iespējamos vārdus. Tajā pašā ludziņā, ko jau minēju, galvenais varonis ierauga medmāsu – gavnotaskalku – un pie sevis, domās iesaucas: "Pizģec, kakije nogi!” Konkrētajā lietojumā nav ne pazeminājuma, ne rupjības, nav pat nekāda erotisma – šis vārds gluži vienkārši izpauž runātāja afektu tajā ziņā, ka viņam nav cita, ko teikt, viņam vienkārši trūkst vārdu, lai aprakstītu šīs kājas. Ko mēs latviski tādā brīdī teiktu? Mums vienkārši trūkst vārdu, lai pateiktu, kas tās bija par kājām

http://www.satori.lv/raksts/2003/Lamu_va…

Vakar biju lūgts pieskatīt uz gāzes degļa atstāto katliņu, kurā gatavojās kāds gaļas ēdiens. Māmiņa devās uz poliklīniku. Biju iegrimis grāmatas lasīšanā, nejutu , kā paiet laiks. Uzdoto pienākumu palīdzēja atgādināt oža, jo no virtuves plūda deguma smarža. Cēlos, un vienīgais, ko varēju darīt lietas labā, bija izslēgt gāzes degli un atvērt logu. Gaļa bija pārogļojusies.

Atgriezos istabā un apdomāju, ka varētu aiziet līdz tuvējai bodītei, nopirkt kādus ātri pagatavojamus produktus, desiņas vai pelmeņus, pēdējos gan neesmu iecienījis, tikai neko citu, ko varētu ātri pagatavot, nezināju. Situāciju izglāba mans radinieks, kurš ieradās ciemos. Viņam bija vienkāršāks plāns, pasūtīt picu.

"'Sūtīsim 2 ģimenes lielās picas, 100 punktu dodu, ka viņi neatvedīs laikā, tagad tādi korķi brīvībenē, no centra vilksies stundu! Tad mums nebūs jāmaksā. Un vēl 3 kolas!""

'Nepārspīlē", sacīju, jāsūta tik, cik varam apēst. Es neesmu picu ēdājs. Arī māmiņa ne. Nezinu Tavas rezerves, bet domāju, tev vienam to apēst nebūs pa spēkam."

Kad bija pagājušas jau 45 minūtes, radinieks sāka smaidīt: "Viņi tak nepaspēs, nepaspēs!"

Tomēr tūlīt pat atskanēja zvans pie vārtiņiem. Radinieks mani vilināja uz jaunu afēru, proti, nelaist picu piegādātāju iekšā, un iet pēc picas tad, kad būs pagājušas 50 minūtes kopš pasūtījuma pieņemšanas.

"Tā uzvedas mazi bērni", sacīju un devos ārā, paņēmu no picu piegādātāja pasūtījumu, iedevu dzeramnaudu un teicu, ka ātri no centra atbraukuši.

Piegādātājs atbildēja, ka braukuši no Mežciema, tā esot daudz tuvāk. Jāsteidzoties tagad uz Sarkandaugavu, lai paspētu laikā.

Novēlēju laimīgu ceļu un devos iekšā.

Dzīve, dzīvīte...

Šodien pusdienlaikā biju ieslēdzis Latvijas radio pirmo programmu. Noklausījos Kultūras rondo, bija doma pārslēgt programmu un programmā Klasika noklausīties raidījumu par džeza dziedātāju Billiju Holideju, bet mani aizkavēja viens sen gaidīts telefona zvans. Kad atgriezos istabā, programmu tomēr nepārslēdzu, jo raidījums bija jau sācies, turklāt piesaistīja Krustpunktu diskusija, kur viens zvanītājs izteica apgalvojumu, ka tikai 2% pasaules iedzīvotāju esot augstā intelektuālā līmenī. Velti žurnālists Aivis Tomsons centās izzināt, kādā veidā tiešā ētera balss īpašnieks ieguvis šādus rezultātus un pie kuriem procentiem radio klausītājs pieskaitot pats sevi. Intelektuālā koeficienta zinātājs tā arī nevēlējās par gudrības-muļķības mērījumiem runāt.

Pieļauju iespēju, ka zvanītājs nebija mērījis itin neko.
Varbūt viņš savu apgalvojumu bija balstījis visiem zināmajā Einšteina domā -par to, ka divām lietām nav robežu – cilvēku stulbumam un Visumam vai kādā citā internetā izlasītā diskusijā.
Pēc tam ieslēdzu Klasiku.

Ai. dzīve, dzīvīte..