Turpmāk savu kritiku vērsīšu pret sevi pašu vai mākslas darbiem, jo cilvēki ir trausls porcelāns
Atvainojos, ja kādu savos ierakstos esmu aizskāris, neapdomīgi izvēloties vārdus un vispārinot. Jā, būtībā esmu mizantrops, sevī noslēdzies. Tā nu cibā pārsvarā rādu šo drūmo, piekasīgo, vecišķo šķautni. Viss, ko rakstu, atspoguļo vairāk vai mazāk mani pašu, manu uztveri, ne citus ļaudis vai pasauli. Protams, centrā esmu es, bet tas nav glaimojoši man. Apbrīnoju dāmas, viņu unikālo sapratni par attiecībām, empātiju. Esmu audzināts citādi, tāpēc bieži pasaule man šķiet nesaprotama, sveša.
Mans novērojums teātrī, visnevērīgākā pret etiķeti tomēr ir 40+ paaudze, izrāžu laikā bieži skatās telefonos, kāds lugas laikā, nesagaidījis starpbrīdi, iet pēc vīna utt. Teiksiet - nav mana darīšana? Tomēr kopīgajā telpā, kur smalkas vibrācijas, šī laikmeta nemieru jūt citi jūtīgāki skatītāji un mākslinieki, nemaz nerunājot par fizisko uztveri, blakussēdētāja telefona gaismiņa tomēr traucē. Uz šī fona jaunatne teātrī šķiet priekšzīmīga, vērīga un uzmanīga. Tā ka nav tā, ka visus jaunos cilvēkus uzskatītu par zudušo zelta paaudzi.
Mans novērojums teātrī, visnevērīgākā pret etiķeti tomēr ir 40+ paaudze, izrāžu laikā bieži skatās telefonos, kāds lugas laikā, nesagaidījis starpbrīdi, iet pēc vīna utt. Teiksiet - nav mana darīšana? Tomēr kopīgajā telpā, kur smalkas vibrācijas, šī laikmeta nemieru jūt citi jūtīgāki skatītāji un mākslinieki, nemaz nerunājot par fizisko uztveri, blakussēdētāja telefona gaismiņa tomēr traucē. Uz šī fona jaunatne teātrī šķiet priekšzīmīga, vērīga un uzmanīga. Tā ka nav tā, ka visus jaunos cilvēkus uzskatītu par zudušo zelta paaudzi.
Comments